Sarežģītā loģistika
Rīgā ir kāds ļoti neparasts restorāns. Tajā audzē kukaiņus, bet saldētavās atrodas beigtas peles. Šādu restorānu var atrast Mežaparkā, zooloģiskajā dārzā.
"Tas ir viens no mūsu virzieniem – iespējami daudz barības mēģināt izaudzēt uz vietas, lai nebūtu vajadzīgi tālie transporti, lai nebūtu ietekme uz vidi. Tāpēc zoodārzā mēs ļoti veiksmīgi šobrīd audzējam, piemēram, kviešu dīgstus. Vispirms šos kviešu asnus nopļauj mūsu kukaiņu cilvēki un baro ar tiem visus circeņus un klejotājsiseņus, kurus pēc tam apēd mūsu dzīvnieki," stāstīja Lielkalns.
Ja kaut kas no uzbriedušajiem graudiem un dīgstiem paliek pāri, tas tiek izbarots putniem. Protams, ir barība kas joprojām tiek piegādāta no ārzemēm, un ko uz vietas izaudzēt nav iespējams.
Pārsvarā tā ir granulu veida barība, kas tiek piegādāta no ārzemēm, visbiežāk no Vācijas, bet, piemēram, ziemeļbriežiem no Somijas tiek vesti speciāli dabiskie ķērpji.
Savukārt siens un zāle lielākoties nāk no Latvijas – zooloģiskajam dārzam ir noslēgti līgumi ar Latvijas zemniekiem par šīs barības piegādi. Izņēmums ir speciālais lucernas siens, kas nepieciešams žirafēm un antilopēm, tas tiek iepirkts gan no Latvijas zemniekiem, gan ārzemēm.
Tāpat katru gadu Rīgas Zooloģiskais dārzs ar lielu prieku gaida skolēnu salasītās ozolzīles, kas pa ziemu tiek diedzētas. Tad ar to izaugušajiem asniem tiek baroti dzīvnieki tropu mājā.
Katram sava ēdienkarte
Rīgas Nacionālajā Zooloģiskajā dārzā mājo aptuveni 400 dažādu sugu, un katrai sugai ir speciāli izveidota ēdienkarte atbilstoši tās vajadzībām. Turklāt ēdienkartes un ēdienu porcijas mēdz atšķirties arī atkarībā no gadalaika.
"Ir ļoti cītīgi jāseko līdzi, kas kuram pienākas. Otrkārt, viss ir atkarīgs arī no paša dzīvnieka kondīcijas. Ja viņam vairāk vajag uzēst vai, ja viņš ir pārāk daudz ēdis, ir pārāk liels gardēdis, tad ir visādi," stāstīja Lielkalns.
Ēdienkartes mainās arī atkarībā no dzīvnieka vecuma. Jauniem dzīvniekiem enerģijas patēriņš ir lielāks, viņiem nepieciešamas lielākas porcijas. Vecumā savukārt daudzām dzīvnieku sugām ēdienu paliek grūtāk sagremot vai sakošļāt, tāpēc tas atkal jāpielāgo.
Līdz ar to dzīvnieku barotājiem zooloģiskajā dārzā ir jāņem vērā ārkārtīgi daudzas nianses, kas var izmainīt sugas regulāro ēdienkarti.
"Zoodārzā ir apstiprinātas barības normas, pusdienu recepte, un tad šo recepti nosūta uz barības virtuvi, un tad barības virtuvē šo recepti sagādā. Bet pašā zoodārza barības virtuvē notiek mazlietiņ savādāk. Katram dzīvniekam atsevišķi pusdienu šķīvis netiek salikts. Zoodārzs ir sadalīts pa rajoniem," stāstīja Lielkalns.
Piemēram, Rīgas Zooloģiskajā dārzā ir kamieļu rajons, kurā ietilpst kamieļi, vikuņas un gvanako (lamu ģints sugas). Attiecīgi viena liela barības kaste vai vairākas, atbilstoši ēdāju daudzumam, no barības virtuves tiek nogādātas kamieļu mājā. Tālāk jau tie cilvēki, kas strādā konkrētajā objektā, ēdienu sadala sīkāk – katram kamielim, vikuņai un gvanako izsniedzot savu porciju.
Darbiniekiem jāpazīst savi dzīvnieki
Ņemot vērā, ka vairākas dzīvnieku sugas zooloģiskajā dārzā pa dienu mēdz dzīvot vienā aplokā jeb vienā teritorijā, kā tas mēdz būt arī savvaļā, pusdienlaikā šiem dzīvniekiem tiek dota tāda barība, ko visi var ēst kopīgi.
Piemēram, antilopju aplokā mīt gan impalas, gan dižantilopes, un zāle pa dienu tām tiek pasniegta visām kopīgā novietnē, bet naktī šīs sugas tomēr tiek atdalītas, un attiecīgi vakariņās katram dzīvniekam var iedot ko specifisku viņa vajadzībām.
"Pa nakti, piemēram, dižantilopes tiek savā boksā, savā mājiņā, nodalījumā, un tad tur viņām var iedot to, ko vajag. Šādā pašā veidā ar barību var iedot arī papildus vitamīnus vai zāles. Tiesa gan, viņi jau nojauš, ka tur nav īsti labi kaut kas, un bieži saka – nē, šito es negribēšu," stāstīja Lielkalns.
Turklāt mēdz būt arī tā, ka dzīvnieki ir gana izvēlīgi, un ir barība, kas viņiem garšo un kas negaršo. Arī tas dzīvnieku kopējiem ir jāpiefiksē un jāņem vērā. Zināt, kas katram dzīvniekam īpaši garšo, var būt noderīgi, ja, piemēram, ir nepieciešams, lai tie sadarbojas.
"Piemēram, ja barībai pievienosim klāt nedaudz ķiploku, tad mūsu žirafe Vakilija būs gatava pārdot savu māti.
Tas tā ir pilnīgi noteikti. Tāpēc notiek darbinieku specializācija. Ir noteikti cilvēki, kas strādā ar noteiktu dzīvnieku grupu. Pirmkārt, tas tiek darīts, lai darbinieki pazītu savus dzīvniekus – dziļi, smalki, pamatīgi. Otrkārt, lai arī dzīvnieki pazītu savus darbiniekus, savus kopējus, citādi dzīvnieks ļoti aizdomīgi skatās uz katru svešu personu," stāstīja Lielkalns.
Ēdiens – motivācija kustēties
Ēdiens zoodārzā tiek izmantots arī tam, lai motivētu dzīvniekus kustēties, attīstīt savus medību instinktus un prāta spējas.
Tāpēc nereti tīģerim Augustam pēc kāda īpaša našķa, piemēram, govs galvas, ir jārāpjas kokā un jācenšas to ar ķepām un nagu palīdzību dabūt lejā.
Daudzu dzīvnieku aplokos ir arī speciālas bumbas ar caurumiem – dzīvniekam ir jādzenā bumba, lai no tās izkristu pa kādam gardumam. Tāpat barība aplokos tiek salikta dažādās vietās, lai dzīvniekiem tā būtu jāmeklē.
"Pērtiķiem ir labirinti salikti – redzēt viņš redz to kārumu redz, bet tikt klāt viņš netiek. Ir mazi caurumi, pa kuriem viņš var iebāzt pirkstu un padzenāt to barību uz konkrētu vietu, lai tā beigu beigās no labirinta izkristu," stāstīja Lielkalns.
Pat žirafēm ir speciāli mēles trenažieri. Tas viss tiek darīts, lai dzīvniekiem zooloģiskajā dārzā būtu nodarbes, un viņi nepazaudētu tās prasmes, kas nepieciešamas dzīvojot savvaļā.
"Visa zoodārza kopiena balstās uz zinātniskajiem pētījumiem, kas notiek visā pasaulē. Ik pa laikam mainās dažādas atziņas – agrākos laikos baroja ar to un šo, tagad, piemēram, vairāk iziet uz dabisko barību," norādīja Lielkalns.
