Ik gadu augusta beigās stārķi sāk gatavoties lidot projām, un arī šogad līdz septembra sākumam visi spēcīgākie un sagatavotākie jau būs aizlidojuši.
"Stārķi ir tādi slinkie lidotāji, viņi sagaida, kamēr augusta beigās veidojas termālās strāvas. Mēs tās redzam kā skaistos gubu mākoņus. Tad viņi izmanto šīs strāvas, lai paceltos un riņķotu debesīs – nevis aktīvi vēzējot spārnus, bet pārslīdot uz nākošo vietu, kur viņi atkal atrod šādu strāvu," skaidroja Zacmanis.
Ir noteikts laiks, kurā apstākļi tālajam lidojumam uz siltajām zemēm ir vispiemērotākie, tomēr tie stārķi, kas lido uz Āfriku, izlido diezgan precīzos laikos – gluži kā pēc kalendāra.
"Putni, kas ziemo tuvāk, Rietumeiropā, tie gan skatās. Ir tādas [putnu] sugas, kuras var arī nekustēties, kamēr sniegs nesāk krist uz galvas.
Taču, ja stārķis šeit ir vēl pēc pirmā septembra, tad tas jau ir aizdomīgi. Ticams, ka viņam ir kāda problēma," norādīja Zacmanis.
Palikušais stārķis, protams, centīsies izdzīvot ziemu, kā prot, un mūsdienās tas vairs nav neiespējami, jo ir daudz dažādu barošanās vietu arī ziemā, piemēram, atkritumu izgāztuves.
"Cilvēkiem bieži liekas, ka putniem briesmīgi salst, protams, tā var būt, bet pētījumi rāda, ka lielākā daļa putnu sugu var izturēt pat –60 grādu temperatūru, ja putns ir labi paēdis," stāstīja Zacmanis.
Tomēr svarīgi ņemt vērā, ka, sastopot rudenī vai ziemā stārķi, to nevajag mēģināt barot. Ļoti iespējams, ka stārķis tāpat nezinās, ko iesākt ar cilvēku iedoto barību, jo ir pieradis, ka viņa medījums kustas, norādīja Lielkalns. Ja stārķis jau no bērnības ir iemācījies, kas ir bļoda un cilvēku ēdiens, tad, protams, var būt citādi, taču ar stārķu piebarošanu noteikti nevajadzētu nodarboties.
"Lai cik skarbi tas nebūtu, labākais tomēr šajos gadījumos būtu ļaut viņam pašam cīnīties," uzsvēra Lielkalns.
Pēdējās desmitgadēs arvien vairāk stārķu izvēlas nemaz nelidot uz tālajām ziemošanas vietām Āfrikā, bet apmesties tepat Dienvideiropā.
"Teiksim, viņi dzīvojas pa kādām Spānijas, Portugāles izgāztuvēm un tādā veidā ietaupa krietnu attālumu, samazina riskus lidot pāri pār Sahāru un tamlīdzīgi. Putniem, kuri nelido vairs tālāk ziemot, ir vieglāk atgriezties atpakaļ ligzdošanas vietā, un tad viņi ir stiprāki, labāk paēduši, viņiem nevajag atpūsties pēc lidošanas, un viņi ir spējīgāki labāk vairoties," stāstīja Zacmanis.
Latvijā stārķi nav apdraudēti. Pētnieki lēš, ka pie mums ligzdo apmēram 13 tūkstoši stārķu pāru, taču vēl bez tiem sastopami arī jaunie putni, kas vēl pāri nav izveidojuši.
"Cilvēki jautā, kāpēc ligzdošanas laikā dažreiz ir sastopami stārķu bari, kāpēc viņi nepilda tiešos pienākumus, bet stārķi arī var pieaugt un pieaug vairākus gadus. Viņi neligzdos nākamajā gadā, un tāpēc veidojas šādi jaunieši, pusaudži, kas blandās apkārt," stāstīja Zacmanis.
Viņš šos stārķus salīdzināja ar tiem jauniešiem, kas pāris gadus pēc skolas pabeigšanas izvēlas ceļot, nevis uzreiz meklēt darbu un veidot ģimeni. Arī stārķi vairākus gadus var klejot pa pasauli, meklējot savu īsto vietu.
"Stārķu dzīve nav viegla. Katram stārķim, kurš vēlas veidot ģimeni, ir jāpacīnās. Ļoti ticams, ka viņam ir jāizspiež kāds cits, vājāks stārķis no teritorijas," atzina Zacmanis.
