Lai gan vietām zivju gārņi pie neaizsalušiem ūdeņiem mūsu valstī tiek manīti arī ziemā, viņi ir gājputni – vairākums auksto gada sezonu pavada Eiropas centrālajā vai rietumu daļā.
Zivju gārnis ir liels stārķveidīgo kārtas putns, – tikai nedaudz mazāks par balto stārķi.
Tāpat kā stārķiem, arī šai sugai nav nekādu zīmīgu ārējo dzimumatšķirību, pat krāšņumspalvas ir abiem dzimumiem.
Perēkļus zivju gārņi būvē lielākoties augstu kokos, tomēr dažviet Latvijā – niedrājos un slapjos krūmājos. Labprāt ligzdo kolonijās.
Lielāko aktīvās dzīves laiku ikviens zivju gārnis pavada ūdenī vai tuvu pie ūdens – vietās, kur apspalvojuma krāsa labi maskē putnu: skatoties no augšas, krāsojums saplūst ar ūdeni, kurā atspīd debesis, bet, skatoties no apakšas, krāsojums saplūst ar debesīm.
Kājas viņam zaļpelēkā vai zaļganpelēki dzeltenā krāsā. Putna pamatbarība – ūdens kustoņi – tās notur par ūdenszālēm.
Zivju gārnis ir zoofāgs ar spēcīgu noslieci uz ihtiofāgiju, tātad pārsvarā viņš ēd zivis, taču nebūt nesmādē arī kukaiņus, tārpus, abiniekus, ķirzakas, zalktēnus, putnēnus, pat nelielus zvēriņus – visu, ko ūdenī vai netālu no ūdens var un prot noķert, ja vien spēj to norīt. Upuri nolūkot palīdz ļoti vērīgās acis.
Galvenais zivju gārņa medību (un, ja vajag, arī aizsardzības) rīks jeb ierocis: garš, smails knābis. Galvenais palīgrīks jeb palīgierocis: garš, lokans kakls.
Gārnis var, lēnītiņām kustinādams kājas, stundām ilgi bradāt pa ūdenstilpi, dziļākas vietas pārvarot peldus. Viņš var stundām, kaklu ierāvis vai arī atliecis, nekustīgi stāvēt kādas ūdenstilpes malā vai iebridis ūdenī. Dzēse gaida, kad sniedzamības attālumā nokļūs kāds ēdams radījums.
Kad kārtējais upuris noskatīts, putna kakls lēni, tikpat kā nemanāmi sastingst, atliecas, pēc tam atkal pasniedzas mērķa virzienā...
Pirms izdarīt liktenīgo gala kustību, mednieks allaž novērtē attālumu līdz upurim. Cirtiens! Ja veiksmīgs, medījums – knābī. Pēc tam drīz vien no knābja – rīklē.
Jebkura lieluma noķērums vienmēr tiek norīts vesels. Ja pēc knābja cirtiena un tam sekojošās apstrādes laupījums joprojām spirinās, tad bez aizspriedumiem tiek norīts dzīvs. Daba ir nežēlīga… Prāvākas zivis parasti pazūd putna rīklē ar galvu pa priekšu.
Zivju gārnis barojas ne vien gaismā, bet arī krēslā. Zināmā mērā putns saglabā aktivitāti pat tumšajā diennakts periodā. Īpaši izteikta nakts rosība ir migrācijas laikā.
Lido zivju gārnis nesteidzīgiem, bet dziļiem, spēcīgiem spārnu vēzieniem. Spārni lidojumā viņam ļoti izliekti. Kājas izstieptas taisni uz aizmuguri. Tomēr zīmīgākais – lidojot putns tur ierautu un S burta veidā saliektu kaklu.
Lidojumā uz savu izraudzīto nakšņošanas vietu viņš mēdz izdot samērā griezīgus ķērcienus.
Visdrošākā nakts atpūtas vieta – kāda augsta koka zarotne, no kuras labi pārredzama apkārtne.
Zivju gārņu daudzumam Latvijā ir tieksme sarukt. Var būt vainojama gan cilvēku nelabvēlīga attieksme, gan cilvēku darbības nelabvēlīga ietekme, tomēr ticamāks šķiet cits iemesls – barības konkurenta baltā gārņa īpatņu skaits, kas pēdējos gados mūsu valstī strauji audzis un krietni pieaudzis. Zivju gārnis gan ir lielāks, spēcīgāks un agresīvāks par savu balto radinieku, taču fiziskajam pārākumam acīmredzot nav dominējoša nozīme.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
