Uzbudinājumā vai uztraucoties, čakstes arī šūpo augšup lejup un no vienas puses uz otru pusi savu garo asti. Aste čakstēm, nudien, ir salīdzinoši gara.
Lai gan garastainais lidonis maz līdzinās zvirbulim, brūnā čakste (arī citas čakstes) iekļauta zvirbuļveidīgo putnu kārtā.
Brūnā čakste ir ne vien garastains, bet arī zināmā mērā slaids, turklāt, relatīvi īsspārnains putns. Pieauguša tēviņa ķermeņa ietērps – visnotaļ uzkrītošs: mugura un spārni rūsganbrūnā krāsā, vēderpuse iesārti baltgana, virsaste pelēka, aste melna ar baltām maliņām. Bet manāmākā tēviņa pazīme: pāri viņa acīm stiepjas raksturīga – samērā plata, melna – svītra, kas atgādina briļļu masku. Mātītes āriene, salīdzinot ar tēviņu, gluži tāpat kā vairākuma citu putnu sugu mātītēm, ir salīdzinoši necila – pārsvarā izteikti brūnpelēka.
No siltajām zemēm atgriežas vēlu
No siltajām zemēm brūnās čakstes pie mums ik gadu atgriežas salīdzinoši vēlu – tad, kad te jūtami pieaugusi viņu barības pieejamība.
Lai gan čakstes, tostarp brūnās čakstes, ārēji nelīdzinās un nav arī sistemātikā pieskaitītas plēsīgajiem putniem, tās ir plēsīgas. Gaļēdājas, mednieces, kas bruņotas ar spēcīgu, galā nedaudz āķveidīgi ieliektu knābi un asiem nagiem. Tātad: čakstes, neskaitoties plēsīgie dzīvnieki, tomēr ir plēsīgi dzīvnieki.
Brūno čakstu ēdienkarte izceļas ar daudzveidību, tomēr tajā dominē insekti. Tieši tāpēc no siltajām zemēm, proti, no tropiskās Āfrikas, brūnās čakstes Latvijā atgriežas tikai tad, kad dažādi kukaiņi pie mums jau rosās malu malās.
Šo putnu atlidošana parasti sākas aprīļa pēdējās dienās vai – biežāk – maija sākumā, bet masveidīga brūno čakstu ierašanās notiek tikai maija otrajā pusē.
Daļa brūno čakstu jau mājupceļa laikā pamanās izveidot pārus, kas atgriežas vienlaicīgi. Bet vientuļie migranti tēviņi parasti mēdz ierasties neilgi pirms mātītēm.
Neizvairās no apdzīvotām vietām
Ligzdošanas sezonā brūnās čakstes galvenokārt sastopamas tur, kur netrūkst barības un kur ir piemērotas vietas ligzdošanai. Tur jābūt krūmiem vai nelieliem kociņiem, vai avenājiem, kas mijas ar atklātām teritorijām. Putni neizvairās no apdzīvotām vietām.
Čakstēm noteikti nepieciešami paaugstinājumi, uz kuriem sēžot būtu labi pārskatāma tuvākā apkārtne medījot. Dzīvnieks, kurš tiek ķerts, var atrasties uz zemes, zālē, krūmu vai koku zarotnē, viņš var arī lidot. Izraudzīto upuri čakste visbiežāk cenšas satvert, uzklūpot no augšas vai mugurpuses. Veikli manevrēt medījošam putnam palīdz viņa garā aste.
Latīņu valodā čakstu ģints nodēvēta vārdā "lanius", kas tulkojumā nozīmē "miesnieks". Iemesls tam varētu būt šiem putniem piemītošā īpatnība prāvāku upuri nevis censties norīt veselu, bet plosīt un notiesāt to pa gabalam. Bet iespējams, šo vārdu čakstes saņēmušas tāpēc, ka mēdz veidot barības rezerves, uzspraužot daļu no nomedītajiem dzīvniekiem uz asiem, sausiem zariņiem un ērkšķiem.
Medījot brūnā čakste lūkojas, pirmkārt, pēc prāviem kukaiņiem, taču nevairās ķert arī sīkākus insektus, mēdz nobeigt visu sugu dažāda vecuma ciršļus, tāpat nogalina dažādu nelielu peļveidīgo grauzēju un putnu bērnus, bez aizspriedumiem notiesā mazu putnu olas, pārtiek arī no nepieaugušiem abiniekiem, čūskulēniem, visai azartiski vajā kājainās ķirzakas. Tās gan maskējas, slēpjas, bēg, bet… Bet dažai ķirzakai neizdodas palikt neskartai. Tiesa, čakstes guvums, uzklūpot ķirzakai, bieži vien ir tikai rāpuļa paša aizsargājoties sev nolauztā aste, kas paliek lokāmies uzbrucēja knābī… Taču no čakstes skatu punkta: gaļa paliek gaļa! Ķirzaka zaudē asti, toties saglabā dzīvību! Turklāt ķirzakai aste ataug, tiesa, īsāka nekā pirms putna uzbrukuma.
Tēviņi dzied klusi
Maija beigās, jūnija sākumā brūnajām čakstēm sāk ritēt ligzdošanas periods.
Tēviņi provocē mātītes dziedot. Viņi gan nav īpaši kaislīgi dziedātāji – savas klusās dziesmiņas skandina samērā reti. To dara, sēdēdami kādā klajākā vietā, parasti uz ne īpaši augstas, neaplapotas koka vai krūma, vai avenes daļas. Dziesma ir neritmiska, čirkstoša vidžināšana, kas nereti ietver fragmentus no citu sugu putnu balsīm. Pārinieces klausās.
Vēl kāda čakstu riesta rituāla zīmīga izpausme: tēviņš cienā savu partneri ar tieši viņai sarūpētiem medījumiem. Mātīte gaida (pat pieprasa!) tos.
Ligzdu vienu līdz divu metru augstumā, blīvi augošu, biezu (nereti dzeloņainu) krūmu vai koku zarotnē sāk darināt tēviņš, mātīte iesaistās vien procesa beigu posmā, kad jāizveido perēkļa izklājums.
Čakstēnus baro vēl ilgi
Brūno čakstu dējumā ir piecas sešas olas. Kamēr mātīte tās perē, tēviņš savu pārinieci rūpīgi apgādā ar ēdienu. Kad izšķīlušies mazuļi, viņus baro abi vecāki. Čakstēni agri (vēl pat nebūdami spējīgi lidot) uzdrošinās pamest ligzdu. Arī tad, kad jaunie putniņi jau prot lidot un iemanījušies paši sev nomedīt šo to apēdamu, vecāki viņus tomēr vēl zināmu laiku dāsni piebaro. Jaunatnei taču jāturpina ne vien augt un attīstīties, bet arī krāt spēkus tālajam migrācijas ceļam uz ziemošanas vietām!
Uz siltajām zemēm liela daļa brūno čakstu sāk doties jau augustā, bet vēlākās aizceļotājas gan startē tikai oktobra sākumā, kad pie mums jau jūtami samazinājusies viņu barības pieejamība.
