1,23 metrus gara līdaka no Alūksnes
Godiņš jau gadiem ilgi ir kaislīgs makšķernieks, nodarbojies gan ar spiningošanu laivā, gan foreļu ķeršanu dīķos, šajā disciplīnā veiksmīgi pārstāvot Latvijas komandu arī pasaules čempionātā.
Latvijas ūdeņos viņa lielākais loms paša ieskatā ir Alūksnes ezerā noķertā 1,23 metrus garā līdaka. Lai gan svara ziņā tas noteikti nebija lielākais loms, makšķerniekam atmiņā tas palicis kā spilgts notikums.
"Bija tiešām stipri vējaina diena, mēs meklējām to variantu, kur tā zivs varētu būt – tieši lielā, ar lieliem mānekļiem. Paņēma pavisam tuvu laivai, gandrīz vai ceļot ārā mānekli. Līdz ar to tā visa cīņa bija tuvu, acu priekš visu varēja redzēt, un zivs tiešām skaista, turpina augt, un, es ceru, turpinās priecēt arī kādu citu," stāstīja Godiņš.
Šo trofejas vērto zivi viņam izdevies noķert visai seklā, apmēram trīs metrus dziļā ezera izvirzījumā.
"Klasiski mētājot, apmētāju sākumā kants malas, kas aiziet no sēklīša uz dziļumu, un visticamāk, ka tā zivs no kants malas panāca līdzi un paņēma [mānekli] pie laivas malas. Es nedomāju, ka viņa bija tur tā pie laivas malas nostājusies, visticamāk, ka viņa nāca līdzi.
Tas, ka cope ir pie pašas laivas malas, nenozīmē, ka tā zivs ir bijusi pie pašas laivas, jo viņas mēdz nākt līdzi," skaidroja Godiņš.
Lieliem lomiem lieli mānekļi
Velkot mānekli tuvāk laivai, zivs tam seko, un tajā brīdī, kad māneklis jau sāk celties ārā no ūdens, zivij rodas impulss to paņemt. Šo līdaku Godiņam izdevās noķert ar lielo mānekli – konkrētā mānekļa un galvas kombinācija kopā veidojusi apmēram 30 centimetru garu mānekli.
"Jāsaka tā, ka noķert var arī uz maziem mānekļiem. Es domāju, ka tie, kas ikdienā makšķerē, to noteikti kādreiz ir izdarījuši. Arī man ir bijusi vairāk kā 10 kilogramu smaga līdaka Burtniekā uz deviņu centimetru mānekļa.
Bet, ja tu gribi mērķtiecīgi un biežāk tikt pie lielajām [trofejām], tad ar lielo mānekli tā iespēja būs lielāka," pauda Godiņš.
Viņš skaidroja, ka, lai arī cik neparasti tas neizklausītos, lielās zivis, redzot mazu mānekli, vairāk izvērtē un padomā par to, vai tam uzbrukt, vai nē. Jo katra darbība tomēr prasa arī enerģiju, un bieži zivis izrēķinot, ka tik mazs "loms" nav tā vērts.
"Ja tas mazais māneklis viņu neprovocē, teiksim, nav deguna galā un ar kaut kādu kustību neizraisa reakciju, tad, visticamāk, to mazo viņa nepaņems. Bet to lielo mānekli zivs, pirmkārt, arī labāk pamana, un tas viņai liek sakustēties un panākt līdzi," skaidroja Godiņš.
Zivis māneklim "uzbrūk" galvenokārt divu iemeslu dēļ – ja tā ir izsalkusi vai ja māneklis izsauc kaut kādu reakciju, kairinājumu. Piemēram, ja māneklis pēkšņi nokrīt acu priekšā vai veic asāku kustību.
"Tas viss zivij liek tos uzmanības refleksus kaut kā palikt maliņā un noreaģēt – paņemt mānekli. Tā bija tā pirmā reakcija. Iespējams, ka viņa pat gribēja to mānekli tikai padzīt malā, bet viņai roku nav, un to viņa dara ar muti," pauda Godiņš.
Ātra fotogrāfija, un zivs jālaiž vaļā
Makšķernieks atklāja, ka jau visai sen visas savas noķertās trofejas vienmēr palaiž vaļā. Līdz ar to makšķerējot viņš vienmēr pievērš īpašu uzmanību tam, kā zivs tiek gan noķerta, gan atbrīvota, lai tā neciestu.
"Noteikti vēl daudziem makšķerniekiem ir, ko mācīties. Mēs ejam vairāk uz to virzienu, ka noķeram un lielās zivis cenšamies atbrīvot, bet tas ir jādara pareizi.
Piemēram, tagad ārā ir karsts laiks – padomājam divreiz, jo gan tas pats lielais zandarts no liela dziļuma, gan tāda līdaka karstā laikā… Nu, ja tā zivs pieķeras, cenšamies darīt visu ļoti operatīvi un pareizi," aicināja Godiņš.
Vislabāk ir paņemt līdzi pietiekami lielu uztveramo tīkliņu. Var jau gluži kā varoņdarbā vilkt lielo lomu no ūdens laukā ar rokām, taču tas prasīs ilgāku laiku – zivs tiks mocīta ilgāk.
"Otrkārt, var gadīties situācija, kad arī tas māneklis ar lielajiem āķiem kaut kur rokā tev smuki ieķeras, un tad tas var izvērsties nevis par patīkamu piedzīvojumu, bet gan nepatīkamu. Tāpat jāņem vērā, ka tad, kad mēs to zivi izceļam ārā no ūdens, cenšamies, lai laiks, ko tā pavada ārā no ūdens, ir pēc iespējas mazāks. Ātra fotogrāfija, un laižam vaļā," uzsvēra Godiņš.
Ja gribas noķerto rekordu piefiksēt, zivi nomērot un nosverot, tas ir jādara pēc iespējas ātrāk. Laivā jau pirms tam vajadzētu izklāt ūdenī samērcētu mērlenti, uz kuras veikli uzlikt zivi. Ja ir vēlme zivi arī nosvērt, to noteikti nevajag darīt, karinot to aiz žaunas. To var izdarīt arī tajā pašā uztveramajā tīkliņā.
"Cenšamies domāt tā, ka ne tikai noķērām un uztaisījām smuku fotogrāfiju, bet [jādara arī tā,] lai tā zivs dzīvo," pauda Godiņš.
Viņš norādīja, ka saprot makšķerniekus, kas pirmo reizi noķerto trofeju nolemj neatlaist, un jauniešus, kuriem tas ir pirmais loms un to grib aizvest uz mājām, lai palielītos, – tas viss ir normāli.
"Tas tā būs. Es vairāk vēršos pie tiem, kas ikdienā makšķerē regulāri un regulāri ķer tās lielās zivis, [vajadzētu] piedomāt vairāk pie tā, kā mēs ar to zivi apejamies," aicināja Godiņš.
Asaris gandrīz tikpat vecs kā pats
Bet kāpēc lielās zivis vispār būtu jālaiž atpakaļ, ja tās noķertas atļautajā laikā? Godiņš uzsvēra, ka zivis ir garšīgas un tās ir jāēd, bet zivis aug ārkārtīgi lēni.
"Zivs aug lēni un ilgi. Tāds asaris – 45 centimetri, skaists, liels, trofejas asaris – kad mēs ar [makšķernieku] Mārtiņu Balodi bijām Zviedrijas ziemeļos, tur teica, ka pat nedaudz mazāka izmēra asaris aug gandrīz vai 40 gadus. Tajā brīdī, kad tu turi rokās to skaisto, lielo zivi, to lielo asari, un saproti, ka tā zivs ir gandrīz tava vecuma… Nu gribas viņu atbrīvot, lai dzīvo tālāk," stāstīja Godiņš.
Tas pats attiecas uz citām lielajām zivīm, kas varbūt aug arī nedaudz ātrāk. Lielās trofejas ir viens no galvenajiem dzinuļiem, kas liek makšķerniekiem braukt uz copi, – tas ir piedzīvojums, emocijas, cīņa. Ja lielo zivju ūdenstilpnēs nebūs, ko tad?
"Nu laižam vaļā tās lielās, labāk tad paņemam tās mazākās vairāk. Mums īstenībā makšķerēšanas noteikumi atļauj paturēt salīdzinoši daudz zivju, ja salīdzinām sevi ar kaimiņu valstīm," norādīja Godiņš.
