Latvija ir susuru izplatības areāla ziemeļu robeža, un šobrīd šeit mīt trīs susuru dzimtas sugas – meža susuris, lielais susuris un mazais jeb lazdu susuris, bet vēl līdz pagājušā gadsimta beigām Latvijā varēja sastapt ceturto susuru sugu – dārza susuri.
Mazie dzīvnieciņi ir lieli guļavas, jo noguļ lielāko savu dzīves daļu. Ierasti susuri ziemas miegā dodas jau septembrī, un ziemas guļa pašu izveidotās migās meža biezoknī ilgst līdz pat aprīļa vidum vai par maijam.
Pagājušajā gadā Latviju pāršalca ziņa, ka Līgatnes dabas taku lielie susuri ziemas miegā devušies īpaši agri, pat nesagaidot augusta vidū paredzēto Susuru vakaru. Pilāts skaidroja, ka vienas atbildes šādai uzvedībai nav, jo susurus var ietekmēt dažādi faktori.
"Lielie susuri ir arī tie vislielākie gulētāji, salīdzinot ar citām susuru sugām. Literatūrā parādās dati arī par to, ka, ja ir kādi nelabvēlīgi apstākļi, īpaši, ja nav ko ēst, tad viņi var pat kādus 11 mēnešus gadā gulēt," stāstīja Pilāts.
Viņš skaidroja, ka vecākie susuri gulēt dodas pirmie, bet jaunajiem, tajā pašā gadā dzimušajiem, pirms ziemas miega jāpaspēj vēl uzbaroties, tāpēc tie nomodā paliek ilgāk. Lai pārziemotu ilgos mēnešus un tiem pietiktu tauku rezerves, svarīgs barības objekts ir zīles – to ēšana raksturīga tieši lielajiem susuriem. "Pētījumi norāda uz to, ka, ja nav ozolzīļu raža, tad lielie susuri pat nevairojas. Nedzimst bērni tajos gados, tajās vasarās. Droši vien, ja nav ozolzīļu, tad ir arī lielāka susuru mirstība," skaidroja Pilāts.
Lielie susuri pārziemo pazemē. Ziemas miega laikā tie var arī nedaudz pamosties un pagrozīties. Apkārt gan ziemā tie neskraida.
Savukārt vasarā susuri labprāt iekārtojas tiem speciāli izvietotos būrīšos, nesmādē arī putnu būrīšus un ar lielāko aktivitāti izpaužas naktīs, kad dodas barības meklējumos.
"Kad es eju skatīties būrīšus, un tas, protams, notiek dienas laikā, tad es viņus arī satieku, bet viņi ir tādā neaktīvā stāvoklī. Visām trim susuru sugām, kas pie mums Latvijā ir, pavasara pusē mēdz būt arī tā, ka var atrast susuru būrītī, un viņš ir tā kā sastindzis.
Ja viņu paņem rokās, viņš ir stīvs un auksts. Susuriem tas ir raksturīgi, ka viņi mēdz pa dienu iekrist tādā pašā stāvoklī kā ziemā," stāstīja Pilāts.
Sastingušais susuris vakarā atkal pamodīsies, jo iekrišana ziemas miegā pavasarī nav ilgstoša – maksimums līdz sešām, astoņām stundām. Naktī gan susuri vienmēr ir aktīvi, jo lielākoties tieši tad tie meklē barību.
Pavasarī susuri pārsvarā pārtiek no jaunajiem dzinumiem, vasarā – no dažādiem augiem, ogām un sēklām, bet rudenī no jau minētajām ozolzīlēm. Lielie susuri nesmādē kādreiz apēst arī kādu kukaini.
"Piemēram, attiecībā uz mazo susuru mums ir tādi novērojumi, ka mēs pavasarī diezgan bieži atrodam būrīšos viņu ekskrementus, kas ir tādi koši dzelteni. Tas norāda, ka viņi ir ziedputekšņus ēduši, spurdzes ēduši," stāstīja Pilāts.
Susuri ir aizsargājamo dzīvnieku statusā gan Latvijā, gan visā Eiropā, jo uz to populāciju iespaidu atstāj gan lauksaimnieciskā un mežsaimnieciskā darbība, gan klimata izmaiņas.
"Divi no trim susuriem tiek klasificēti kā apdraudētas sugas. Pirmkārt, tāpēc, ka tās ir ļoti nelielā teritorijā sastopamas.
Tas pats jau daudzkārt pieminētais lielais susuris ir [sastopams] tikai Gaujas senlejā un arī ne jau visā – vairāk vai mazāk var teikt, ka tikai posmā starp Līgatni un Murjāņiem. Vēl arī Amatas ielejā. Tad ir meža susuris, kas ir pavisam, pavisam nelielā teritorijā uz dienvidiem no Daugavpils, pašā Baltkrievijas pierobežā," stāstīja Pilāts.
Pilāts norādīja, ka šobrīd susuru visvairāk apdraud dažādi procesi dabā, tostarp klimata pārmaiņas, kas rada nepastāvīgus laikapstākļus. Piemēram, pēdējos gados mēdz uznākt sals jau tad, kad koki ir salapojuši. Ozoli apsalst, ozolzīļu raža ir maza, un lielajiem susuriem vienkārši nav ko ēst.
Aizraujoši stāsti par dabu
