Beķeru ģimene Vinniju adoptēja vēl pavisam maziņu. Ja viņš nebūtu nonācis patversmē, tad, visticamāk, šobrīd viņš dzīvotu uz ielas kopā ar citiem Liepājas ielās mītošajiem kaķiem. Tieši tāds dzīvesstāsts parasti piemeklē kaķēnus, kuri ir dzimuši kaķu kolonijās.
Taču viņam liktenis bija lēmis citu ceļu un viņš nonāca Beķeru ģimenē. Diemžēl pavisam īsu mirkli pēc ierašanās jaunajās mājās Vinniju piemeklēja nelaime. Kas ar viņu īsti notika, joprojām nav skaidrs, taču skats, kas pavērās Sintijas acīm, bija baiss!
“Kaķis velk pakaļu – priekškājas kust, galva kust, otrs gals ne jūt, neko,” atceras Sintija.
Ārsta diagnoze bija skarba – lauzts mugurkauls.
“Pirmais dakteris izčamdīja, safotografēja, pateica, ka cita varianta nav, ka kaķis jāšpricē nost, ka kaķim nepaliks labāk un viņš tāds paliks uz visu mūžu,” stāsta Sintija.
Ārsts pat neapsvēra citus variantus. Viņaprāt, vienīgais prātīgais lēmums bija Vinniju iemidzināt. Nākamajā dienā Vinnijam tika nozīmēta eitanāzija.
“Pārbraucu mājās, domāju vienu diennakti. Turēju viņu klēpī, mīļoju. Ik pa laikam gāju viņam klāt un kniebu, lai viņš kājas parausta,” atceras kaķa saimniece.
Tā vietā, lai nākamajā dienā dotos kaķīti iemidzināt, Sintija izlēma viņu parādīt vēl kādam speciālistam. Viņa spriedums bija jau daudz cerīgāks.
“Nevajag nolaist rokas, ārstēsim, špricēsim, darīsim visu, ko var izdarīt, lai kaķis staigātu,” ārsta teikto atstāsta Sintija.
Ārsts uztaisīja rentgenu un saprata, ka kaķim mugurkauls nav lauzts.
Sintija vēl aizvien ir neizpratnē, kā vetārsts tik ļoti varēja kļūdīties! Saskatīt mugurkaula lūzumu vietā, kur tā nav.
Sintija spriež, ka daudzi viņas vietā būtu padevušies, jo Vinnijam četru mēnešu garumā bija vajadzīga 24 stundu aprūpe. Viņa pakaļķepas bija pilnībā paralizētas.
“Kad cilvēkam traumēts mugurkauls, viņš guļ gultā un nedrīkst kustēties. Kaķim režīms ir tas pats – viņš nedrīkst kustēties. Tad nu likām lielā kastē ar metru augstām malām, lai pats netiek ārā,” stāsta Sintija.
Bija brīži, kad tikai vien pati Sintija vairs ticēja, ka Vinnijs patiešām atlabs: “Pie manis nāca ciemos un teica – ak šausmas, ko tu moki kaķi?
Man bija tāda doma – tas ir tikai pusgads no manas dzīves, pamocīšos un viņš staigās un viss būs kārtībā.”
Kustības pakaļkājās atgriezās pamazām. Sākumā tie bija tikai pāris soļi, pēc tam jau pāris metri, kurus Vinnijs varēja noiet pats saviem spēkiem.
Lai gan šobrīd rehabilitācijas process jau ir galā un Vinnijs spēj staigāt, Sintija vēl aizvien viņu rūpīgi uzmana. Sintija ir pārliecināta, ka arī pats Vinnijs ļoti novērtē to, ka viņam tik ļoti ir palīdzēts. Savu pateicību kaķis izrāda ik dienu!
Sintija to sauc par mijiedarbību! Tikpat ļoti, cik viņa ir vajadzīga Vinnijam, arī Vinnijs ir vajadzīgs viņai.
