Jāņu zāļu pļavas – retums
"Šobrīd mēs atrodamies ciemos pie saimnieces Sanitas Vīksnes, vienas no mūsu akcijas dalībniecēm, kas ir pieteikusies akcijai par sēklu vākšanu," Viļkenes pusē Vidzemē vērtīgos augus kādas pļavas vidū izrāda Latvijas Dabas fonda projektu vadītāja, botāniķe un eksperte Rūta Sniedze-Kretalova. "Mēs sākumā tā kā aicinājām seniorus, bet esam piesaistījuši arī citus interesentus, jo īstenībā šai akcijai nav nekādu vecuma ierobežojumu."
Vairāk nekā 500 dažādu augu sugu var sastapt Latvijas pļavās. Vairums patiešām pazīst visdažādākās madaras, arī pīpenes ir diezgan raksturīgs pļavu augs, dažādi āboliņi, sarkanais āboliņš, zirgu āboliņš. Pašu lielāko zālāja daudzveidību veido arī graudzāles – vizules, smilga, sarkanā auzene, skarenes. Ārkārtīgi daudz ir arī krāšņi ziedoši augi vēlpienes, ceļtakas, dedestiņas, svīķes, dažādi tauriņzieži. Tomēr pēdējā gadsimta laikā dabiskās pļavas būtiski samazinājušās – no aptuveni 30 procentiem līdz vien 0,7 procentiem teritorijas. Viens no iemesliem tam ir mūsdienu saimniekošanas veids, kas neļauj sēklām izplatīties. Tāpēc Latvijas Dabas fonds pirmo reizi īsteno plašu savvaļas augu sēklu vākšanas akciju un nupat arī viesojās Limbažu novada Viļķenes pagastā, lai apskatītos, cik bagātīga dabiskā pļava ir kādā saimniecībā.
"Jāņi vispār ir tas aktīvākais laiks, kad cilvēks dodas un kaut ko sāk interesēties par augiem Latvijā. Un kāpēc ir vērts šobrīd runāt par šo akciju nevis augustā, jo augi, kad nozied, izskatās savādāk. Tāpēc mums ir jāiepazīst tās vietiņas," skaidro Rūta Sniedze-Kretalova.
Akcijas mērķis, ievācot sēklas no šādām dabiskām pļavām vai ejot gar ceļmalu vai upes malu, ir izveidot, piemēram, pilsētas pļavas Rīgā vai kaut kur citur atjaunot dabisko zālāju biotopu, kurš ir iznīcināts.
"Es diezgan maz zināju par pļavām, sakarā ar to, ka man atrada šeit diezgan daudz vērtīgu augu, piešķīra man diezgan augstas kategorijas to līmeni tai pļavai, man bija jāiet apmācību kursos, lai es saņemtu sertifikātu par to, ka man ir bioloģiskā pļava, ka es viņu apsaimniekoju un ka es zinu, ko ar viņu darīt," stāsta Sanita Vīksne, "Spēkavoti" saimniece Viļķenes pagastā, piebilzdama, ka konkrētā pļava ne reizi nav bijusi uzarta vai noganīta.
Savukārt Latvijas Dabas fonda projektu vadītāja, botāniķe, eksperte Rūta Sniedze-Kretalova uzskata, ka tieši seniori ir tā paaudze, kas savulaik piedalījušies siena talkās, un arī tieši šī tradicionālā siena vākšanas metode bija tā, kas palīdzēja savvaļas augiem izplatīties: "Jo siens tika nopļauts, tad viņš tika ārdīts, krāmēts, visu laiku tās sēkliņas maisās dabā. Šobrīd mēs atbraucam ar traktoru, vienā dienā visu sarullējam un īstenībā nedodam iespēju palikt tiem augiem kaut vai tai pašā pļavā. Tāpēc arī dabiska pļava ar laiku var zaudēt dabas daudzveidību tāpēc, ka mēs visu laiku aiznesam prom šo te sēklu materiālu un neļaujam augiem atjaunoties."
To, ka Latvijas pļavu stāvoklis pēdējo 100 gadu laikā ir ļoti būtiski mainījies, atzīst arī dabisko pļavu eksperte Maija Medne: "Mums ir palicis no Latvijas teritorijas mazāk par 1% ar šīm dabiskajām pļavām, kurās parasti dodas meklēt trejdeviņas Jāņu zāles un kurās ir liela augu daudzveidība.…Vēl par pagājušo gadsimtu ir aplēses ka bija 10-15% no Latvijas teritorijas, bet 19. gadsimta beigās ir pat ziņas, ka varētu būt trešdaļa Latvijas teritorijas ar dabiskajiem zālājiem. Zālāji ir ārkārtīgi seni. Viņi varētu būt vairākas desmitgades, pat vairākus simtus gadus veci un patiesībā viņu vērtība ir gana līdzvērtīga arī tām senlietām, kas stāv muzejos. Viņi ir laikabiedri tām vērtībām, kas ir muzejos. Bet viņi joprojām ir dzīvi, bet tur uz vietas. Ikviens saimnieks, kam tāds pieder, ir gan bagāts, un tas ir mūsu tāds kopējais mantojums tādēļ saglabāšana, manuprāt, ir svarīga, lai to arī nākamās paaudzes redz. Tas ir stāsts par Latvijas saimniekošanas vēsturi."
Arī Cēsu viduslaiku pils dārzā, līdztekus senajiem garšaugiem un ārstniecības augiem, mēģina saglābt Latvijas dabisko pļavu augus, taču arī te sastapušies ar skaudro realitāti. Cēsu viduslaiku pils dārza dārzniece Līga Eglīte stāsta: "Pagājušajā gadā uz rudens pusi sapratām – vāksim paši savas sēklas, bet kur atrast? No šeit esošajiem augiem jau varēja kādas sēklas ievākt, bet pārējie jāmeklē pa Cēsu apkārtni un izrādās, ka pļavās, kur vajadzēja būt pīpenēm, dzeltenajām ilzītēm, pelašķītim, ceļtekām un daudziem citiem augiem, tādu pļavu gandrīz nemaz nav. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs nekur apkārt neredzam, kur ganās lopiņi, nav viņu. Pļava jātur badā, lai tur būtu tās pulkstenītes, lai tur būtu tie skaistie audziņi. Un tad, kad saka – trejdeviņas Jāņuzāles, viņas jau nav tās košās, ko tirgū redz, kur ir magones, baltās pīpenes, rudzupuķes – nē, tajā badā turētajā pļavā būs pavisam necili augi, jo daudzi no viņiem ir domāti ārstniecībai un viņi nav nemaz tā izrotājušies."
Līdzīgi kā Latvijas Dabas fonda izsludinātajā akcijā, arī viduslaiku pils dārzniece ķērusies pie pļavu augu sēklu ievākšanas, tiesa, darbs bijis vairāku nedēļu garumā, jo dažādu augu ziedēšanas cikls ir atšķirīgs. "Lai kur es devos, vienmēr spainītis un šķērītes līdzi un es plucināju visus augus, gan pļavas dzelzeni, gan šos zvaniņus, kas jau ir nokaltuši tā, ka vairs nevar saprast, vai tā sēkliņa vēl tur ir iekšā, gan krustaines, gan zvaguļus, kas vispār skaitās ļoti vērtīgas pļavas indikators. Tā pamazām tapa saraksts un te ir vairāk nekā 30 augi."
Glāb pļavas, plūcot lupīnas
Dabisko pļavu vēl viens ienaidnieks ir invazīvie augi. Šobrīd invazīvo jeb Latvijai neraksturīgo augu sugu sarakstā, saskaņā ar Ministru Kabineta noteikumiem, iekļauts tikai latvānis, taču, kā uzsver Dabas aizsardzības pārvalde, realitāte ir daudz skaudrāka un sarakstam būtu jāpievieno vēl aptuveni divdesmit sugas, tostarp, šobrīd koši ziedošās lupīnas.
Krāšņās lupīnu pļavas sajūsmina cilvēkus, taču dabai nodara tikai kaitējumu, tā norāda DAP Latgales reģionālās administrācijas vecākā eksperte Dace Vasiļevska. Tās piesaista slāpekli, tādējādi augsni padarot auglīgāku, taču visbiežāk tas der tikai pašai lupīnai, jo citiem pļavu savvaļas augiem tas nozīmē iznīcību.
"Galvenais apdraudējums ir tāds, ka ļoti strauji samazinās bioloģiskā daudzveidība, jo sugu skaits paliek stipri mazāks platībās, kur ieviešas lupīna, un attiecīgi – ja nav liela sugu daudzveidība, tad arī samazinās pārējās sugas, piemēram, kukaiņi."
Patiesībā mums visiem ir iespējams dabai palīdzēt, vienkārši lupīnas noplūcot, jo tad šī daļa vairs nevarēs saražot sēklas, tātad saražotais daudzums būs krietni mazāks. Dabas aizsardzības pārvaldes eksperte gan piebilst – visefektīvāk gan augus būtu izrakt kopā ar saknēm.
"Svarīgi šo augu savākt un pēc tam arī sadedzināt vai atstāt satrūdēšanai tādā vietā, kur augs nevar iesēties no jauna, bet pēc pāris nedēļām būtu jāatnāk apskatīties vai tomēr nav saglabājies kāds augs," tā Dace Vasiļevska.
Ja lupīna pārņēmusi plašākas teritorijas, tad būtu nepieciešama pļaušana vismaz divas reizes vasarā vai mehāniska augsnes apstrādāšana. Taču Dabas aizsardzības pārvaldes eksperti vispirms iesaka ielūkoties arī savos mazdārziņos. Turpina Dace Vasiļevska: "Svarīgi sabiedrībai – pirms mēs kaut ko sējam savos dārziņos, jāpadomā, jāiepazīstas, kas tas tāds ir, vai tas nav ļoti agresīvs augs, kas mūsu mazdārziņu pārvērtīs par vienas kultūras augu."
Arī Dabas aizsardzības pārvaldes invazīvo sugu eksperte Santa Rutkovska uzsver invazīvo augu apdraudējumu dabas daudzveidībai: "Pirmā lieta, ja mēs iedomājamies, ja mums ir daudzgadīga, bioloģiski vērtīga pļava, kur pļavā, līdzīgi kā daudzstāvu mājā dzīvo dažādi augi, daudzstāvu mājā ir dažādi dzīvokļi, katrā ir savs augs, tad kad ienāk invazīvā suga, šī teritorija tiek pārvērsta par tādu privātmāju, jo dominē viena suga. Tā teritorija pilnībā mainās. Attiecīgi tas lielākais drauds – ka mēs no daudzveidīgas Jāņu zāļu pļavas daudzviet pamazām pārvēršas par tādām plašām mono audzēm. Jā, viņas ir skaistas, bet ziedi ir tikai īsu brīdi, bezmugurkaulniekiem tas ir īsu brīdi un arī pārējiem dzīvniekiem tas ir īsu brīdi. Mūsu bioloģiskā vērtība nozīmē to, ka tur ir ne tikai dažādi augi, bet ir arī dažādi lielāki un mazāki dzīvnieciņi, mājvietas, ēdamvietas utt."
Kāda ir pļavu nākotne
Dabisko pļavu eksperte Maija Medne atgādina, kas tad ir dabiskās pļavas un kāpēc ir būtiski tās saglabāt: "Dabiskie zālāji ir tādas ekosistēmas, kur šo te biomasu veido ilggadīgie augi, graudzāles, grīšļi, dažādi lakstaugi. Šo masu katru gadu novāc, vai nu pļaujot sienu vai nu to apēd lielie zālēdāji. Un Latvijā šie zālāji nevar īsti pastāvēt bez cilvēka iesaistes. No biodaudzveidības raugoties šīs pļavas ir kā tādas saliņas kur ļoti liela daļa augu var patverties kuriem citur vairs nav kur patverties. Augi nevar dzīvot citās ļoti kultivētās vai meliorētās zemēs, vai citādi pārveidotās vietās, kā tikai šajos dabiskajos zālājos, kur ir visbiežāk šādai tradicionālais lauksaimniecībai nepiemēroti apstākļi. Tur ir ļoti skābs, ļoti mitrs, ļoti nabadzīgs smilšains, karsts."
Arī citās valstīs tiek pievērsta liela uzmanība zālāju saglabāšanai un arī tur ir līdzīgas problēmas. Gan ar lauksaimniecības intensifikāciju gan ar zālāju pamešanu. "Eiropas kontekstā ir nācies redzēt statistiku, teiksim, ja mēs salīdzinām bioloģisko zālāju daudzumu pret valsts teritoriju, tad mēs noteikti esam pēdējā pieciniekā Eiropā. Tās līdervalstis vairāk ir gan kalnu reģionos, kur nav iespējams attīstīt intensīvu lauksaimniecību un tur kalnu pļavas ir bez maz tāds vienīgais apsaimniekošanas veids. Bet jā, Eiropas līmenī mēs izskatāmies diezgan bēdīgi ar zālāju saglabāšanas līmeni," norāda Maija Medne.
Mūsu dabisko pļavu vērtība nav tikai augu daudzveidībā vai senumā, tā vērtība ir uzturama arī no kultūrvēsturskā viedokļa jo pļavas ir neatņemama Latvijas ainavas sastāvdaļa. Dabisko pļavu eksperte atgādina – Latvijas kultūras kanonā, līdztekus latvju dainām, dziesmusvētkiem un rudzu maizei, vieta būtu rodama arī mūsu dabiskajām pļavām.
"Mums ir daudzas vietas, kuras mēs nespējam iztēloties savādāk kā tikai pļavu, ezeru, meža pudurīšu mozaīku. Man nāk prātā aizsargājamo ainavu apvidus Veclaicene, Vestiena, Vecpiebalga, Abavas senleja, kur ir gana daudz šīs puķu pļavas un ainaviski tas ir gana vērtīgs objekts."
Savukārt Cēsu viduslaiku pils dārzniecei Līgai Eglītei ir konkrēti ieteikumi, kā pašvaldības var mudināt savus iedzīvotājus rūpēties par pļavu saglabāšanu: "Atļaut iedzīvotājiem kādu skaistu dobīti savā zālājā atstāt šo dabisko. Varētu uzslavēt smilteniešus, tur pa ceļam tagad tīruma malās sāks ziedēt rudzupuķes, gribētos, lai arī citi uz kaut ko tādu saņemas. Tiklīdz būs kāds piemērs un mēs vairāk par to runāsim, domāju arī citi saņemsies. Neskries kādas pašvaldības darbinieks ar lineālu, sakot – ziniet, jums neatbilst, Jāņi nāk, jūs neesat savu izdarījis, paskat, visa iela nopļāvusi un kas jums šitas tāds ir? Tomēr kādu gabaliņu vajag atļaut, vajag veicināt. Citādi mēs pazaudēsim ļoti ātri, tik ātri, ka būtībā šīs paaudzes laikā tās pļavas pazudīs. Vai nu viņas aizaugs, vai viņas aizlatvāņosies."
Un arī invazīvo sugu eksperte Santa Rutkovska piebilst, ka Latvijas dabiskās pļavas mūs turpinās priecēt vien tad, ja paši pieliksim roku to glābšanā: "Mūsu dabiskajām pļavām ir nepieciešama mūsu palīdzība. Dabiskai pļavai, lai viņa būtu dabiska un daudzveidīga, tai ir nepieciešama apsaimniekošana arī no cilvēku puses. Pretējā gadījumā, ja neko nedarīsim, tad kaut vai vienkāršākajā gadījumā aizaugs ar kokiem un krūmiem un viņas vienkārši izzudīs."
Latvijas Dabas fonda projektu botāniķe Rūta Sniedze-Kretalova ikvienu, kurš vēlas iepazīt Latvijas dabisko pļavu augus un piedalīties to sēklu vākšanā, aicina uz īpašu sēklu vākšanas meistarklasi 4. augustā netālu no Jūrmalas Priedaines pļavā, "kur mēs botāniķi palīdzēsim atpazīt gan dažādus šos te augus, gan mācīt, kā savākt, kā izžāvēt un pēc tam sapakot, lai sūtītu uz Latvijas Dabas fondu."
