Eiropas Savienības atbalstītā platforma “Lielie plēsēji” tika izveidota 2017. gadā. Tās mērķis bija radīt pamatu strukturētam dialogam starp dažādām interešu grupām par jautājumiem, kas rodas cilvēku un lielo plēsēju līdzāspastāvēšanā. Programmas uzmanības centrā ir vairākas lielo plēsēju sugas: brūnais lācis, vilks, Eirāzijas lūsis un āmrija jeb tinis.
Pagājušajā gadā 14 platformas dalībvalstīs tika veikti pētījumi, lai noskaidrotu dažādu ieinteresēto pušu īstenotās metodes un risinājumu lielo plēsēju uzraudzībā un kontrolē. Vasaras sākumā Pasaules Dabas fonds un tā sadarbības partneri publicēja īpašu ziņojumu, kas balstīts uz saņemto informāciju no 14 Eiropas valstīm. Savu viedokli pauduši zemnieki, mežsaimnieki, mednieki, apkārtējās vides aizstāvji, dažādu sabiedrisko organizāciju pārstāvji un politiķi.
Šo ekspertu galvenais mērķis ir kopīgi identificēt iespējamos darbības scenāriju plēsēju sugu saglabāšanai, vienlaicīgi samazinot potenciālos ekonomiskos zaudējumus.
Kā norāda Pasaules Dabas fonda eksperte no Spānijas Blanka Berzosa, ir ļoti daudz lauksaimnieku lobiju, kuri pieprasa pilnīgu plēsēju, īpaši vilku, izšaušanu. Bet „Lielo plēsēju” projekta mērķis ir domāt par mazāk radikālām metodēm.
“Mēs paaudzēm ilgi esam līdzāspastāvējuši ar vilkiem. Tas gan nenozīmē, ka šāda līdzāspastāvēšana ir viegla. Tradicionāli zemnieki lopus pasargā no vilkiem, vai nu pa nakti dzīvniekus ievietojot slēgtās telpās, vai izmantojot īpašus suņus. Protams, laikam ejot, arī šiem pasākumiem ir jāattīstās.
Reģionos, kur vilki tika uzskatīti par kaitniekiem, dažādu pretpasākumu dēļ tie ir pilnībā izzuduši,” norāda eksperte.
Lai arī dažos reģionos plēsēju populācija faktiski ir iznīcināta, Eiropas mērogā vilku, lāču, lūšu un tiņu populācija kopumā piedzīvo pieaugumu. Kā uzskata projekta vadītājs Vācijā Morics Kloze, līdzāspastāvēšana ir pilnīgi iespējama, ja iesaistītās puses ir atvērtas uzklausīt citu viedokļus un pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Un jaunākajā pētījumā ir izteiktas vairākas rekomendācijas par to, kā šos mērķus sasniegt.
Piemēram, tiek norādīts uz nepieciešamību aktīvāk pētīt lielo plēsēju radīto ekoloģisko, ekonomisko un sociālo ietekmi, sniedzot šos datus gan citu dalībvalstu pārstāvjiem, gan arī, kas ne mazsvarīgi, informēt par rezultātiem arī sabiedrību. Tāpat ieteikts pastiprināt valdības un ministriju līmeņa ierēdņu kapacitāti un apmācību, īpaši ārkārtas situāciju novēršanā un sabiedrības izglītošanā. Dalībvalstu pārstāvji arī aicina apzināt dažādas metodes un instrumentus, kādi tiek izmantoti plēsēju radīto postījumu novēršanā, ļaujot uzzināt arī to, kādas ir juridiskās barjeras šo metožu izmantošanā citur.
Protams, liela nozīme ir arī tam, lai pašreizējais Eiropas Savienības un nacionālais finansējums būtu viegli pieejams gan lopkopjiem, gan citām ieinteresētajām pusēm, kuras vēlas ieguldīt prevencijas pasākumos. Tāpat aicināts domāt par kompensāciju sistēmas iespējamo paplašināšanu.
Nenoliedzami, liela loma šajā programmā ir arī medniekiem, kuri tiek aicināti iesaistīties gan pētnieciskās aktivitātēs, gan populācijas monitoringā, gan arī plēsēju dzīvesveida izpētē.
Latvija ir viena no tām valstīm, kurās vilku un lūšu populācija tiek uzskatīta par ļoti stabilu.
Arī „Lielo plēsēju” programmā netiekam uzskatīti par reģionu, kuram būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība. Pat par spīti noteiktajiem atšaujamo dzīvnieku limitiem populācijai ir tendence pieaugt.
Uz to norāda arī Latvijas Mednieku savienības priekšsēdētājs Jānis Baumanis, kurš cer, ka arī turpmāk vilki un lūši būs medījami dzīvnieki, jo līdzšinējā pieredze veiksmīgu līdzāspastāvēšanu apliecina. “Nevaram Latviju salīdzināt ar Skandināvijas ziemeļiem, kur vietējie iedzīvotāji nodarbojas ar ziemeļbriežu audzēšanu un ko tur viņiem nozīmē vilku postījumi. Tāpat Centrāleiropā, Rietumeiropā – biezi apdzīvotos reģionos, ko tur nozīmē vilku klātbūtne. Tur varbūt šo vilku ir daudz grūtāk pieņemt. Mums gan vilki, gan lūši visu laiku ir bijuši.
Mēs atšķirībā no Centrāleiropas viņus neesam iznīcinājuši un tagad nemēģinām lēnām dabūt atpakaļ.
Mums viņi ir bijuši, un es domāju, ka mums līdzāspastāvēšanā ļoti labi ir darbojusies gadu desmitiem. Līdz ar to mums nav šeit kaut kāds jauns velosipēds jāizgudro,” saka Baumanis.
Izpētot Pasaules Dabas fonda publicēto ziņojumu un tajā atrodamos zemnieku, ganu, mednieku un amatpersonu teikto, jāatzīst gan, ka
viedokļi ir ļoti dažādi un debates joprojām ir ļoti karstas.
Taču visas iesaistītās puses prasa gan skaidrāku rīcības plānu, gan arī plašāku un skaidrāku informāciju. Un šeit jāmet arī kāds akmens žurnālistu lauciņā, jo projektā iesaistīto valstu ziņojumos kā viens no izaicinājumiem tiek minēti gan brīžiem tendenciozi mediji, gan arī nepietiekami skaidrojumi no preses puses.
