Līgatnes dabas taku vadītājai Langei ir nācies saskarties ar situāciju, kad cilvēki mežā atrastus savvaļas dzīvnieku mazuļus cenšas domestificēt jeb padarīt par saviem mājdzīvniekiem.
Viņa gan mudināja ielāgot, ka savvaļas dzīvnieki nekad nekļūs par mājdzīvnieku: "Pat ja mazulis nāk un ļaujas, ka viņu glauda un ka viņu baro. Tajā brīdī, kad viņš izaug liels, [šādos dzīvniekos] "ieslēdzas" savvaļas instinkts, ka no cilvēka ir jābaidās."
Savvaļas dzīvniekiem pieaugot, cilvēka pasaule tiem izraisa stresu, turklāt tik lielu, ka savvaļas dzīvnieks no tā var arī nomirt.
Eksperte atklāja, ka cilvēki arī vēršas Līgatnes dabas takās, lai uzzinātu, ko ar šādiem "pieradinātiem" savvaļas dzīvniekiem iesākt: "Viņš man te izaudzis, viņš rok bedres, viņš čurā, kakā visur. Jo aiz stresa viņi tā mēdz darīt. Un tagad es gribu no viņa tikt vaļā."
Taču te, kā Lange vērtēja, paveras ļoti nelāga situācija, jo pie cilvēka audzis dzīvnieka mazulis savvaļā izdzīvot vairs nespēj. Un arī patversmēs vai dzīvnieku voljēros tas ne vienmēr varēs iedzīvoties.
"Ir tikai atsevišķas dzīvnieku sugas, piemēram, zaķis, vāvere vai ezis, kurus izaudzinot no mazuļiem un palaižot dabā, [šiem dzīvniekiem] būs instinkts izdzīvot. Visi pārējie dzīvnieki vai putni vienmēr "būs" pie cilvēka un vienmēr būs tādi kā "situācijas ķīlnieki"," viņa pauda.
Tieši šādi mājās izaudzināti dzīvnieku mazuļi, kas vēlāk palaisti brīvē, ir tie, kas nereti uzrodas apdzīvotās vietās.
No cilvēkiem tie nebaidās un bieži vien pat "diedelē" pārtiku.
"Cēsīs bija gadījums, ka kādā slēpošanas bāzē stirna nāk [klāt cilvēkiem] un tad cilvēki domā – vai, zvēriņš mežā nosalis, laikam viņam tur grūti, pabaros, pasildīs un laidīs atkal ārā," ar piemēru dalījās eksperte. "Bet patiesībā stāsts ir par to, ka stirna ir audzināta kaut kur pie cilvēka mājās. Un pēc tam šis cilvēks bezatbildīgi [viņu ir] izmetis mežā, un tas dzīvnieks nu meklē kaut kur atkal to barību un cilvēka klātbūtni."
Tāds, proti, cilvēku domestificēts, visticamāk, esot bijis arī Gulbenes novadā eitanazētais brūnais lācis.
Līgatnes dabas taku vadītāja arī stāstīja, ka cilvēku pieradināti dzīvnieki bieži vien vēlāk kļūst agresīvi un īpaši bīstami, jo cilvēku tie vairs neuztver kā biedu, bet gan kā konkurentu, kuram uzbrukt: "Normāli dzīvnieki, pat, ja mēs kādu pamanām, mūk projām. Bet ir tie atsevišķie gadījumi, kad savvaļas dzīvnieki nāk cilvēkam virsū, un tad ir pilnīgi skaidrs, ka tas nav normāls savvaļas dzīvnieks, bet gan tas, kas mājās izaudzinātais un tad mežā izmestais."
Kā vēl vienu piemēru Lange minēja pagājušajā vasarā populāro video, kur kādam sēņotājam virsū metās stirnu buks: "Nu, es varu pateikt no savas pieredzes, ka man negribētos atrasties tā sēņotāja vietā. Jo tas, kā stirnu buks ar ragiem klapē cilvēkam, tas ir ļoti liels spēks, ragi ir ļoti asi."
