DAP skaidroja, ka šajā pavasarī pirmo reizi konkrētais lācis tika manīts ceļmalā Gulbenes novada Lejasciema pagasta apkaimē, vēlāk pārvietojās uz Smiltenes-Gulbenes ceļmalu, kur īsā laikā kļuva par garāmbraucējiem nozīmīgu apskates objektu, samaksā saņemot dažādus pārtikas produktus.
Gan ausī ievietotā krotālija, gan DNS paraugi liecināja, ka šis ir viens no diviem lāčiem, kas pērnā gada rudenī tika izšķirti un pārvietoti uz nomaļākiem mežu masīviem, lai atradinātu no lācim neadekvātas uzvedības, proti, pārlieku lielas tuvošanās viensētām un barības meklēšanas cilvēka tuvumā. Šādu neadekvātu uzvedību speciālisti skaidroja ar iespējamu lāču patvaļīgu uzaudzināšanu kādā viensētā un vēlāku palaišanu savvaļā, norādīja pārvaldē.
Tā kā abi lāči bija pusaudžu vecumā (nepilni divi gadi), Latvijas vadošie speciālisti, konsultējoties ar citu valstu ekspertiem, pieļāva iespēju, ka pēc ziemas guļas tiem var samazināties bravūra un rasties lielāka bijība no cilvēka. Tādējādi pastāvēja iespēja, ka lāči varētu apgūt patstāvīgas izdzīvošanas prasmes, rodot barību mežā, nevis cilvēku sētās.
"Diemžēl šī lāča likteni izlēma tā sabiedrības daļa, kas, ignorējot speciālistu brīdinājumus un ieteikumus, kā arī apdraudot savu un citu līdzcilvēku veselību un drošību, veda lācim burkānus, ābolus, pat čipsus un konfektes.
Lācis bija situācijas ķīlnieks. Esmu nepatīkami pārsteigta, ka bija pat tādi cilvēki, kas tīši provocēja lāci agresīvai rīcībai. Un vienlaikus man ir ļoti skumji, jo zinu, cik daudz darba ieguldīja gan kolēģi, gan nevalstiskas organizācijas, gan citas iestādes un institūcijas, lai dotu dzīvniekam iespēju pielāgoties dzīvei savvaļā. Diemžēl daļai Latvijas sabiedrības īstermiņa domāšana liek izvēlēties lētu popularitāti sociālajos tīklos, aizmirstot faktu, ka jāuzņemas atbildība par tiem, ko pieradinām. Piebarots lācis ir pieradināts lācis! Taču neviens no barotājiem uzņemties atbildību nedz vēlas, nedz arī ir spējīgs," skarbi situāciju komentēja DAP Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode.
DAP atzīmēja, ka cilvēku neapdomīgi uzsāktās piebarošanas rezultātā lācis bija zaudējis jebkādas savvaļas dzīvnieka izdzīvošanas prasmes, tas nebaidījās no cilvēka un tā radītiem trokšņiem vai automašīnām.
Tādējādi pastāvēja tieši draudi sabiedrības drošībai, proti, dzīvnieks varēja radīt ceļu satiksmes negadījumu vai, cilvēku rīcības izprovocēts, doties barības meklējumos ne tikai uz lauku viensētām, bet arī blīvi apdzīvotām vietām, kurās satikšanās ar mazāk aizsargāto sabiedrības daļu – bērniem un veciem cilvēkiem – nebūtu novēršama.
"Līdz šim savā ikdienas darbā saskarāmies ar dažādu citu sugu īpatņiem – stirnām, lapsām, stārķiem, staltbriežiem –, ko cilvēki patvaļīgi ir izaudzinājuši un pēcāk, kad dzīvnieks jau paaudzies un kļūst par apgrūtinājumu, palaiduši savvaļā. Šādi tiek radīti bīstami ieroči – dzīvnieks savu dabisko instinktu, patstāvības trūkuma un neizprastās identitātes juceklī beigu beigās vēršas pret savu auklētāju vai kādu citu cilvēku," sākotnējos situācijas cēloņus komentēja DAP ģenerāldirektors Andrejs Svilāns, piebilstot, ka "savvaļas dzīvnieki nevar kļūt par mājdzīvniekiem".
Valsts bioloģiskās daudzveidības monitoringa dati rāda, ka pēdējos gados lāču skaits pieaug visā Baltijas populācijā, tas nozīmē, ka vairāk lāču ienāk Latvijā un daļa no tiem paliek te uz dzīvi. Senāk galvenais iemesls lāču skaita samazinājumam un izzušanai bija medības. Tā kā tagad tās Latvijā nav atļautas un Igaunijas pierobežā medības ir ierobežotas, lāču populācija atjaunojas. Saskaņā ar aktuālajiem monitoringa datiem Latvijā savvaļā sastopami apmēram 60 lāči, informēja DAP.
KONTEKSTS:
Pērn rudenī Valkas novada Vijciema lauku teritorijā fiksēti divi pusaugu lācēni. Abi uzvedās diezgan droši – gāja lauku sētās, kur mielojās ar ogām, un nebaidījās pat no gaisā raidītā šāviena. Lai neapdraudētu cilvēkus, pusaugu lāčus iemidzināja, izšķīra un izlaida meža biezokņos. Tādējādi lāčiem tika dota iespēju mainīt savus paradumus un mācīties izdzīvot savvaļā.
