Saskaņā ar Pārtikas un veterinārā dienesta datiem pašlaik Latvijā ir vairāk nekā 500 veterinārmedicīnas prakses iestādes, un Latvijas Veterinārārstu biedrības dati liecina, ka šobrīd sertificēti ir 947 veterinārārsti.
Pēc vizītes saņemt ne tikai rēķinu
Bet kā izvēlēties veterinārārstu, un kam jāpievērš uzmanību? LTV uzrunāja Saeimas deputātu Ilmāru Dūrīti (“Attīstībai/Par!”), kurš ir arī veterinārmedicīnas zinātņu doktors un stažējies vairākās Eiropas un ASV mācību iestādēs, kā arī ir pasniedzējs Latvijas Lauksaimniecības universitātē.
Pirmā viņa norāde – katram dzīvniekam jau no mazotnes jābūt savam pastāvīgam ārstam, kurš dzīvnieku ir iepazinis. “Kad dzīvnieks ienāk jūsu ģimenē, tad jau konsultēties ar šo cilvēku un sarunas laikā atrast kontaktu ar veterinārārstu. Un mans ieteikums būtu tad arī pieturēties pie šī veterinārārsta, kas tad jums ir tas konsultants, palīgs parastās situācijās un arī krīzes situācijās,” sacīja Dūrītis.
Bet kā izvēlēties? Vienas formulas nav. Var ievākt atsauksmes, iespējams sajust kontaktu vizītes laikā. Dūrītis atzina, ka nesarunāšanās nereti mēdz būt problēma: “Sākas ar reģistrāciju un iepazīšanos, ja tā var teikt, iepazīšanos gan ar klientu, gan iepazīšanās ar pacientu jeb ar dzīvnieku. Un tad jau attiecīgi šī saruna par to, kāpēc tad cilvēks ir vērsies pēc palīdzības, kas tur ir par problēmu. Dati rāda, ka šai sarunai ir milzīga nozīme tieši arī tālākā veiksmīgā ārstēšanā.” Saruna var aizņemt 30–40% no vizītes laika.
Dzīvē bieži vien cilvēki pat nezina veterinārārsta vārdu. Tāpat no ārsta puses ir būtiski izskaidrot, ko viņš dzīvniekam plāno darīt, kādas manipulācijas, kādas zāles. Svarīgi arī to fiksēt rakstiski.
“Manā pieredzē, arī universitātes veterinārajā klīnikā tā notiek, un mēs mācām studentus, ka pēc vizītes cilvēks saņem ne tikai rēķinu, bet saņem arī kaut kādu informāciju par to, kas tad ir paveikts,” norādīja Dūrītis.
Būtiski piebilst – ja sarežģītākās situācijās veterinārārsts ko nezina, ir normāli, ka tiek prasīts padoms citiem ārstiem, kas specializējušies konkrētās jomās. “Man liekas, ka to arvien vairāk veterinārārsti arī dara, sūtot uz lielajām, uz references klīnikām. Piemēram, universitātes veterinārajā klīnikā, kas ir kā references klīnika, tiešām ir ļoti, ļoti daudz nosūtījumu no citām klīnikām, kur cilvēki tiek sūtīt kopā ar saviem dzīvniekiem papildu diagnostikai un papildu ārstēšanas kursam,” pastāstīja Dūrītis.
Eksperiments
“Aizliegtais paņēmiens” laba veterinārārsta meklējumos nolēma sarīkot nelielu eksperimentu – ar suni Džīnu devās uz četrām klīnikām. Džīnai ir četri gadi, dažu mēnešu vecumā viņa paņemta no patversmes, šķirne nezināma. Trīs jautājumi ārstam saistīti ar nelielu bumbuli uz vēdera, nepieciešamību sterilizēt suni un sliktu elpu.
Beinerta klīnika Rīgā, Ģertrūdes ielā
Uzņēmumam ir arī filiāles, aptieka un dzīvnieku viesnīca. Kopējais apgrozījums 2020. gadā bija aptuveni 1,7 miljoni eiro.
Vizīte bez pieraksta, gaidot “dzīvā rindā”, tomēr pie ārsta Džīna tiek pavisam ātri. Un ātri notiek arī viss pārējais: reģistratūrā fiksē saimnieka un suņa datus, un tad jau suns ir uz ārsta galda.
- Par bumbuli uz vēdera klīnikā ātri nosaka – tā ir nabas trūce, kas dzīvē sunim netraucē, vienīgi var kādreiz plīst vai izveidoties lielāka.
- Par sterilizāciju – to iesaka līdz sešu gadu vecumam, jo vecumā mēdz veidoties dzemdes iekaisums. Turklāt pie reizes varētu nabas trūci sašūt.
- Bet kā ar slikto elpu? Apskatot suņa zobus, pamanīts zobakmens, ko tīra narkozē.
- Tādā gadījumā vai vajadzīgas analīzes pirms narkozes? “Var taisīt, protams. Visbiežāk es netaisu. Protams, var taisīt, ja nu kaut kas notiek, lai pretenzijas nekādas nebūtu,” sacīja ārsts.
Vizītes ilgums – 7 minūtes, kas ir mazākais laiks no visām četrām eksperimenta vizītēm. Saruna laipna, lietišķa, bet iepazīšanās īsti nenotika, ārsta vārds arī izpalika, rēķins – 15 eiro.
“PetCity” klīnika Rīgā, veikalā “Akropole”
“PetCity” ir vairākas filiāles, aptiekas, veikali. 2020. gadā uzņēmuma apgrozījums 5,3 miljoni eiro.
Vizīte pēc pieraksta, vizītes ilgums aptuveni 20 minūtes.
Tur ārstes interese par Džīnu ir lielāka un piedāvā suni atsvabināt no siksniņas, lai pastaigā un pierod pie telpas.
- Džīnas bumbuli, kas izveidojies uz vēdera, apskata uz galda. Skaidro, ka nabas trūce veidojusies, pat uzzīmē, kādi varētu būt riski. Vai operēt? Nav obligāti. Bet iesaka pavērot bumbuli.
- Bet vai Džīnu sterilizēt? Ārste sāk stāstīt, ka arī tas nav viennozīmīgs jautājums. Ja ir izteiktas meklēšanās pazīmes, tad nesterilizēšana var novest pie iekaisumiem, bet, ja nemeklējas, tad nevajag.
- Mutes elpa? Nekas traks, jānotīra daži zobi.
- Ja operācija, tad kopējā narkoze, un kā ar analīzēm pirms tās? “Tas atkarīgs no ķirurga. No sākuma vislabāk, protams, uztaisīt asins analīzes. Vai nav nieru vai aknu saslimšanas,” sacīja ārste.
Viņa arī izstāstīja, kā analīzes var uztaisīt lētāk: paraugu noņemt šeit, un aizvest to uz “Gulbja laboratoriju”. Vēl viņu interesē, vai Džīna vakcinēta pret trakumsērgu, vai attārpota. To noteikti vajagot darīt četras reizes gadā. Un Džīna uzreiz tika pie vienas prettārpu tabletes.
Ārste pārbaudīja Džīnu arī suņu reģistrā. Vajagot vēl arī Džīnu vakcinēt, jo beidzies iepriekšējās vakcīnas termiņš. Vizītes finālā saimniece tika pie izraksta par to, kas Džīnai fiksēts, un norādījums klientam, ka bumbulis jāmonitorē. Izrādījās, ka ārste paguvusi iztaustīt visu. Ārste gan savu vārdu nenosauca. Vizītes cena 30 eiro + 4,62 eiro par prettārpu tableti.
Klīnika “DinoZoo” Rīgā, Krasta ielā
“DinoZoo” ir plašs veikalu tīkls visā Latvijā. Uzņēmuma apgrozījums 2020. gadā aptuveni 16,5 miljoni eiro.
Vizīte pēc pieraksta, tās ilgums aptuveni 25 minūtes. Ārste ar sevi neiepazīstināja, bet jūtama gan rūpīga, gan arī stingra pieeja. Suns pie siksnas. Nozaudēta suņa pase? Vajag atrast. Vakcīnas termiņš beidzies? Vajag. Attārpota? Ja jā, tad labi.
- Lai apskatītu bumbuli uz vēdera, uzpurni sunim neliek, bet mudina saimniecei pieturēt suņa purniņu. “Mums ir bruka, trūce,” secināja ārste, norādot, ka tas neesot kritiski, operācija nav steidzama.
- Ārste pati pavaicāja par sterilizāciju: vai to plāno? Par vajadzību to darīt gan saimniece nevaicāja un ārste pati neskaidroja. Vien norādīja, ka abas operācijas var vienlaikus: “Ja jūs tagad esat attārpojuši, atraduši pasi, tad janvāris, februāris būtu lielisks laiks, lai uztaisītu to vakcīnu. Aprīlī varētu operēt.”
- Un mutes elpa? Šoreiz Džīnai mutē neskatījās, bet norādīja – attārpošana var uzlabot situāciju; arī apvaicājās par barošanu un ieteica, ko nedot – neko ceptu, neko ar garšvielām, neko no cilvēka ēdiena. “Jo smaka no mutes ne vienmēr nozīmē problēmu mutē. (..) Ēdināšana būtu bišķiņ jāpieskata,” norādīja ārste.
Šoreiz gan Džīnai apnika: pinās siksnā un smilkstēja.
Vizītes cena – 25 eiro. Izrakstu saimniece nesaņēma, bet mutiski jau norādīts grafiks, kad kas jādara.
“Kavet” Rīgā, Teikā
“Kavet” 2020. gadā apgrozījums bija teju 800 tūkstoši eiro.
Vizīte bez pieraksta. Tā kā saimniece bija teikusi, ka jautājums par bumbuli uz vēdera, suni sagaidīja divi ārsti, iespējams, viens no viņiem ķirurgs. Vārdus gan viņi nesauca. Saruna izvērtās ļoti lietišķa un praktiska.
- Tur Džīnu uz galda necēla, bet bumbuli uz vēdera apskatīja pieliecoties. Secinājums: nabas bruka.
- Pie reizes ārsts apvaicājās par sterilizāciju un norādīja uz iespēju apvienot manipulācijas: “Pie sterilizācijas tas grieziens būs pa diviem centimetriem augstāks.”
- Kā ar sliktu elpu? “Visdrīzāk, ka zobakmens. Pie reizes var arī patīrīt. Šo visu var apvienot ar vienu anestēziju.”
- Vai pirms operācijas vajadzīgas analīzes? Klīnikā gan tās parasti netaisot, ja nav sūdzību, suns jūtas labi un ir aktīvs.
Lai saruna būtu mazliet garāka, saimniece ieminējās par vakcīnu pret trakumsērgu. To pārbaudīja sistēmā un piedāvāja uzreiz uztaisīt. Jau pēc neilga brīža Džīna – vakcinēta un ar jaunu pasi.
Par vakcīnu 30 eiro, par pasi – 5 eiro. Par vizīti atsevišķi līdz ar to nebija jāmaksā.
Secinājumi un eksperta komentāri
Eksperiments ir galā. Kur Džīnai patika vislabāk? Saimniece komentēja, ka visās vietās ārsti bijuši pretimnākoši, bet vislabāk kā paciente Džīna jutusies “Petcity” klīnikā, kur gan uzklausītas saimnieces bažas, gan tās skaidrotas, gan izvērtēts kopējais Džīnas veselības stāvoklis un kur viņa tika draudzīgi uzrunāta.
Kāds vērtējums ir veterinārārstam un pasniedzējam universitātē Ilmāram Dūrītim? Klīniku nosaukumus gan LTV raidījums viņam neatklāja.
Pirmais – jocīgi un neesot labi tas, ka ārsti ar sevi neiepazīstina. To vēlams darīt. Turklāt ārsta identitāti klientam vēlams zināt, ja vēlāk rodas kādas problēmas.
Otrais – Dūrītis atzinīgi novērtēja “PetCity” izstrādātu sistēmisku pieeju, ka finālā saimnieks saņem arī izrakstu par vizīti. Vēl viņš izcēla “PetCity” un “DinoZoo” speciālistu komunikāciju ar klienti – jautājumi tika izrunāti dziļāk un plašāk.
Trešais – kopumā nekādu lielu pretenziju ne pret vienu ārstu nebija. Profesionālie risinājumi, ko darīt ar bumbuli, visur bija līdzīgi.
Dūrītis gan norādīja uz kādu niansi “Kavet” klīnikas gadījumā, kur Džīnu vakcinēja: “Pirms vakcinācijas būtu pareizi un faktiski vajadzētu dzīvniekam vienmēr izmērīt ķermeņa temperatūru.” To klīnikā neizdarīja.
Vēl dīvaini esot spriest par problēmām ar suņa elpu, neieskatoties sunim mutē. Tā tas bija gan “Kavet” klīnikā, gan ar “DinoZoo”, kur uzreiz tika pieņemts, ka sliktā elpa ir no nepareizas ēšanas. Taisnība gan esot, ka nevajag aizrauties ar kaulu došanu sunim: “Kaulu izēdināšana dzīvniekiem bieži vien rada nopietnas problēmas, zarnu nosprostojumus, zarnu traumas.”
Un vēl kāda nianse par prettārpu tabletēm – “PetCity” norādīja, ka tās vajag četras reizes gadā, bet Dūrītis zināja teikt, ka standarts tomēr ir divas reizes gadā.
Dūrītis arī vērtēja ārstu pausto par asins analīzēm pirms operācijām, kurās tiek lietota anestēzija. Pēc pašu ārstu teiktā, klīniku pieeja atšķiras, bet Dūrītis tomēr uzsvēra to nozīmi: “Pirms anestēzijas mēs tiešām iesakām un faktiski arī to paredzēs izstrādātās labās veterinārās prakses vadlīnijas, kas tiek izstrādātas Latvijas Veterinārārstu biedrībā, tomēr pirms šīs ķirurģiskās manipulācijas un pirms anestēzijas būtu jāveic asins izmeklējumi tīri no drošības apsvērumiem. Piemēram, dzīvniekam var būt mazasinība, kas palielinās risku operācijas veikšanai.”
Jāpiebilst, ka Latvijas Veterinārārstu biedrība, kas šobrīd strādā pie vadlīnijām, nodarbojas arī ar veterinārārstu sertifikāciju. Tāpat šīs biedrības paspārnē darbojas ētikas komisija, kurā var vērsties ar dažādām sūdzībām, ja mājdzīvnieka saimniekam ārsta rīcībā kaut kas nav apmierinājis. Tiesa, par naudas kompensācijām šī komisija nelemj.
Izmaksas un apdrošināšana
Līdzās jautājumiem par dzīvnieku ārstēšanu ir vēl viens, kas nereti daudzus pārsteidz, un tās ir pakalpojumu cenas. Tās nereti ir ne desmitos eiro, bet nopietnāku problēmu ārstēšanas gadījumos – pat vairākos simtos eiro.
Šis temats skaidri iezīmējas cilvēku atsauksmēs sociālajā tīklā “Facebook”.
Gunita Re
“Viena caureja pie 200€ mums pāris reizes ir izmaksājusi.”
Karina Jeantet
“Visinteresantākais ir tas, ka cilvēki gaudo par cenām. Kad ņem dzīvnieku, par to ir jādomā un jāsaprot, ka par mājdzīvniekiem nav sociālo iemaksu. Veterinārijā viss ir par maksu. Ja nopirkt suni vai kaķi par 700€ var, tad arī ārstēt var. Arī no ielas, ja paņem, tad ir jārēķinās ar izmaksām. Tas taču ir ģimenes loceklis.”
Karīnai ir taisnība – šo jomu no valsts budžeta nefinansē. Un tā arī ir galvenā atbilde attiecībā uz cenām.
To uzsvēra arī Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārās klīnikas direktore Linda Kokoreviča: “Šeit principā ir tirgus apstākļi, nav valsts subsīdijas tam veterinārajam pakalpojumam. Dzīvnieku īpašniekam simts procenti ir jānosedz tās izmaksas, kas rodas, darbinot klīniku. Nav valsts subsīdiju.” Viņa arī norādīja uz cilvēkus ārstējošajām privātajām medicīnas iestādēm, kur cenas ir augstākas nekā valsts slimnīcās.
“Tāpēc varbūt mūsu klientiem bieži vien liekas, ka veterinārie pakalpojumi ir ļoti dārgi, salīdzinot ar humāno medicīnu, bet šī atbilde ir tāda, ka visas izmaksas, kas rodas, ir jānosedz šiem pakalpojumu pircējiem, dzīvnieku īpašniekiem,” skaidroja Kokoreviča.
Kā veidojas izmaksas?
Pirmkārt, ārsta izglītības iegūšana, tad telpas, komunālie rēķini, palīgu algošana, datortehnika, tad dažādas medicīniskās iekārtas, medicīniskās preces, paši medikamenti, vakcīnas. Vēl jāierēķina pievienotās vērtības nodoklis pilnā apmērā. Un klīnikai kaut kas arī jānopelna, vienlaikus cenu ziņā konkurējot ar citām klīnikām.
Jāpiebilst, ka vēl viens no cenas veidošanās elementiem ir arī tā saucamā klienta maksātspēja, ko labi var ieraudzīt cenrāžos Latvijas reģionālajā griezumā.
Rīgā, kur kopā ar Pierīgu vidējās algas ir augstākās valstī, viss ir dārgāk, bet reģionos ievērojami lētāk.
Piemēram, pirmās vizītes cena pie vetārsta klīnikā Rīgā:
- “PetCity”– 30 eiro
- Klīnika “Vet24” – 25 eiro
- “DinoZoo” – 25 eiro
- “Beinerta klīnika” – 15 eiro
Bet Liepājā pirmās vizītes cena pie vetārsta”
- “Dzintara veterinārā klīnika” – 12 eiro
- “Latgales Veterinārais centrs” Daugavpilī – 8 eiro
- Veterinārajā klīnikā “Vetoria” Rēzeknē – 8 eiro
Līdzīgas cenu atšķirības ir arī par runča kastrēšanu. Piemēram, klīnikā “Vetoria” Rēzeknē tā maksā 14 eiro, kas ir piecas reizes lētāk nekā vidēji Rīgā. Savukārt ultrasonogrāfija dzīvniekam Rīgā maksā no 50 līdz 65 eiro, bet Rēzeknē – no 15 līdz 20 eiro.
Bet, ja skatās Eiropas valstu griezumā, pakalpojumu cenas salīdzinot ar valsts dzīves līmeni, tad Latvija esot teju cenu paradīze. Par pieredzi Zviedrijā sociālajā tīklā dalījās Inese Pike: “Vedu no Zviedrijas 10 gadus ārstēt savus suņus. Ļoti lēti, kvalitatīvi un, pat maksājot dzīvniekam un saimniekam ceļa izdevumus turp un atpakaļ, lētāk nekā Zviedrijā. Konsultēja arī pa telefonu.”
Domājot par augstajām izmaksām ir viens risinājums, kas pamazām kļūst populārs arī Latvijā – tā ir apdrošināšana.
Par to sociālajā tīklā “Facebook” zināja stāstīt Elīna Juraka: “Es esmu iegādājusies suņiem apdrošināšanu, jo savādāk izmaksas, ja kas notiek, ir simtos.”
Apdrošināšana
Latvijā dzīvnieku veselības apdrošināšanas polises piedāvā vien divas kompānijas: “Balta” un “IF”.
“Igaunijas “IF” apdrošināšanas kolēģi jau 10 gadus piedāvā, un Baltijā apdrošināto dzīvnieku skaits jau sasniedz 13 000 dzīvnieku, kas jau ir ievērojami vairāk. Tā kā mēs virzāmies uz to. Mēs redzam, ka katru gadu tiešām tā interese ir – tas skaits katru gadu dubultojas,” pastāstīja “IF” mājdzīvnieku apdrošināšanas produkta vadītājs Endijs Melecis.
Apdrošināšana palīdz gadījumos, kad dzīvniekam ir kāda trauma vai kāda pēkšņa saslimšana.
Bet hronisku slimību gadījumā apdrošinātāji gan nemaksā. Tāpat nevar apdrošināt suņus vai kaķus seniorus.
Jāpiebilst, ka apdrošinātāji ir sava veida ārstniecības izmaksu uzraugi: ja kaut kas šķiet pārāk dārgi vai lieki, var pajautāt un izmeklēt. “Ja mums rodas kaut kādas neskaidrības vai nepieciešams kaut ko precizēt, vai, iespējams, dažreiz rodas kaut kādas aizdomas par saņemtajiem dokumentiem, tad mēs mēdzam kādreiz arī pie paša vetārsta griezties, palūgt kādu skaidrojumu sīkāk par to, kas tur bija atgadījies. Nu un tad tāds galējais solis, protams, ja tur kaut kādas aizdomas par krāpšanos, tad varam piesaistīt arī apdrošināšanas izmeklētāju, piemēram, kurš tad iesaistās šajā lietā. Bet tas ir tāds nosacīti galējs gadījums,” skaidroja Melecis.
