Sabiedrības viedokļi dalās. Ir tādi, kuri pārliecināti, ka nepieciešams norobežot speciālu teritoriju suņiem un viņu saimniekiem. Ir tādi, kuri uzskata, ka saprātīga līdzāspastāvēšana ir iespējama. "Es te nāku divas reizes dienā un zinu, kur mežā ir veci cilvēki vai mazi bērni, es viņu ņemu pavadā, bet, ja ir agrs rīts, noteikti ļauju sunim izskraidīties," stāsta suņa saimnieks Kaspars.
"Varētu suņiem atsevišķi izveidot vietas. Būtu atsevišķi bērni un suņi, lai nebūtu tādas situācijas. Domāju, ka daudzas mammas baidās," uzskata Katrīna. Savukārt Indra nelabprāt savus suņus laiž vaļā Rīgas teritorijā, "jo parkos un mežos ir pietiekami daudz agresīvu cilvēku un suņu. Un vairāk tieši cilvēku."
"Mums nepietiek, kur staigāt bez pavadas, ja nav meža. Sanāk paradokss - mēs par suņiem maksājam nodokļus, vācam fekālijus, lai viss būtu civilizēti, bet pastaigāties mēs nevaram. Viņi nevar staigāt trīs kvadrātmetros pie mājas. Kur tad ir tie pastaigu laukumi, tad kaut vai šajā mežā uztaisiet mums laukumu, kur tad paliek mūsu nauda?" neizpratnē ir Gaļina.
Ministru Kabineta noteikumi paredz, ka pilsētās un ciemos ārpus norobežotās teritorijas suns bez pavadas var atrasties zaļajā zonā un mežā, taču tam ir jābūt saimnieka uzraudzībā. Dienas laikā suns bez pavadas nedrīkst atrasties Rīgas parkos. Ir noteikti ierobežojumi arī pludmalēs. Visbiežāk suņiem ir aizliegts vasarā uzturēties oficiālajās peldvietās.
Kinologs Leons Markelovs uzskata, ka viens ir noteikumi, pavisam kas cits - saimnieka atbildība. Viņaprāt, nav nepieciešams veidot nodalītas teritorijas: "Mans suns nedrīkst traucēt nevienam citam, es ļauju viņam izskrieties, bet es viņu kontrolēju.
Mans suns nedrīkst nevienam skriet klāt, tas ir galīgi izslēgts!"
Suns visbiežāk agresiju izrāda, aizsargājot savu teritoriju. Tā ir aptuveni puskilometra rādiusā no viņa mājas vai saimnieka. Šādus suņus nākas sastapt arī maratonistam Raitim Avotam, kurš regulāri dodas skriet ārpus pilsētas. Viņam vienmēr līdzi ir piparu gāzes baloniņš: "Vistrakāk ir bijis mežā uz ceļa, kur blakus ir mājas. Pēkšņi dzirdi dipadu dapadu no mugurpuses un sabīsties. Tas viss notiek ļoti strauji. Pagriežos un redzu viņa sarauto purnu un atņirgtos zobus. Nav vairs laiks ne akmeņus pacelt, ne ko citu darīt. Tikai vari viņam skatīties acīs. Tie ir bijuši trakākie gadījumi. Ja drīkst izteikties, mēs katrs arī esam dzīvnieks un darbojas pašaizsardzības instinkti. Pirmais, ko varēju darīt, ir pacelt balsi. Tas ir sekunžu jautājums, kurš ir lielāks dzīvnieks."
Ja uzbrūk suns, kinologs iesaka neapjukt un rīkoties. Vispirms jānovērtē, vai tuvumā nav suņa saimnieka. Ja nav, tad jārīkojas pašam:
"Nekādā gadījumā negriežamies ar muguru. Nekādā gadījumā neturpinām skriet, bet apstājamies! Un, ja suns vairs neuzbrūk, bet brīdina - rej un rūc, atmuguriski atkāpjamies.
Mēs varam pieliekties, mēģināt kaut ko paņemt, imitēt metienu viņam virsū. Jāskatās, cik tas suns ir tālu, lai nav tā, ka iekož sejā vai rokā. Ja tu esi viens lauku vidē vai mežā, tad es ieteiktu padomāt par kādu pašaizsardzību. Pirmā pašaizsardzība ir akmens vai sprungulis, kaut kas no zemes vai koka gabals. Dauzi suņi noreaģē, līdz ko pieliecies - viņi lec prom un ietur pauzi."
Kā aizsargbarjeru var izmantot somu vai jaku. Jāsagaida, lai suns ieķeras priekšmetā un tad palēnām jāatkāpjas no viņa teritorijas. Šāda veida pieredzi ar suņiem nācies izbaudīt arī Jurģim Liepniekam: "Braucot ar velosipēdu it īpaši laukos, problēma ir tāda, ka suns ceļu uzskata par savu teritoriju. Tad ir tās situācijas, kad suns klūp tev virsū. Es visbiežāk aizbēgu." Tā rīkoties nav pareizi, vislabāk ir apstāties.
Ja suns jau ir ļoti tuvu, velosipēds jānovieto starp suni un sevi. Ja ir kāds koks vai kas tāds, jāmēģina apstāties pie koka, lai suns netiek klāt no mugurpuses. Var izmantot arī piparu gāzi un svilpi, kā arī turpat mežā atrodamos čiekurus, koka sprunguļus vai jebko citu, kas varētu suni nobiedēt.
Kinologs neiesaka nevienam censties izvērtēt, ir vai nav suns agresīvs. To var izdarīt tikai speciālists.
Ja nu tomēr ir noticis ļaunākais un suns jau ir iekodis, jārīkojas ir radikāli. "Ja nu ir tā, ka tomēr negaidīti ieķēries rokā, panikā nekrītam. Ja vēl jūtat viņa sakodienu, tad viss vēl ir kārtībā. Mēģiniet pārķert aiz čupra! Un sitiens pa degunu no visa spēka, bet tas ir tad, ja jums jāglābj sava dzīvība, pretējā gadījumā tas ir ļoti bīstami," skaidro kinologs Leons Markelovs.
Ir labi zināt, ko darīt apdraudējuma situācijā, taču daudz būtiskāk ir panākt to, lai tādu būtu pēc iespējas mazāk. Kā to izdarīt, tas ir jautājums, uz kuru atbilde jāmeklē visiem kopīgi. "Tā problēma nav starp suņiem un cilvēkiem, bet starp cilvēkiem un cilvēkiem. Mums ir jāmāk normāli sadzīvot," uzskata velobraucējs Liepnieks.
Dzīvnieku īpašniekiem jārēķinās ar satraukumu, ko līdzcilvēkos var izraisīt liels suns bez pavadas un uzpurņa. Taču arī pārējiem ir jāsaprot, ka suņiem ir vajadzīga teritorija, kur izskrieties.
