Sanita Rībena: Jāni, tu pirms raidījuma mani palaboji, ka ir jārunā ne tikai par aizsprostiem, bet arī par šķēršļiem. Kāda ir atšķirība?
Jānis Šīre: Projektā ["LIFE Good Water IP"] mēs izmantojam tādu ļoti labu analoģiju "Ūdensrite-asinsrite". Ja mēs runājam par cilvēka organismu, cilvēka asinsrites aizsprostošana var novest pie smagām veselības problēmām. Līdzīgi arī dabā – no ekoloģiskā viedokļa skatoties, dažādu šķēršļu klātesamība uz upēm var diezgan ievērojami traucēt ūdens plūsmu un izjaukt dabisko līdzsvaru, radīt dažādas ekoloģiskas problēmas. Mēs nerunājam tikai par dažādiem dambjiem, kas atrodas uz upēm un ir cilvēku būvēti, vai par aizsprostiem, ko būvējuši bebri. Tie šķēršļi var būt ļoti daudzveidīgi.
Kolēģi no LVĢMC un zinātniskā institūta "BIOR" pēdējo pāris gadu laikā ir veikuši pētījumus. Skatoties uz zivju migrācijas traucējumiem, viņi ir konstatējuši, ka ne tikai dambji – dzirnavu aizsprosti, hesi [hidroelektrostacijas – red] un tamlīdzīgi, traucē šo migrāciju, bet arī, piemēram, nepareizi ieraktas caurtekas, kas pats par sevi nav aizsprosts, bet rada problēmas. Līdz ar to būtu labāk runāt daudz plašāk – ne tikai par dambjiem, ne tikai par hesiem.
Vai ar šķēršļu un aizsprostu problēmu ir saskārušies cilvēki arī agrākos gadsimtos un citās teritorijās?
Magda Jentgena: Protams, šķēršļi ir diezgan būtiska problēma visā pasaulē. No lielajām upēm apmēram tikai trešdaļa ir brīvi plūstošas, tas nozīmē, ka divas trešdaļas ir aizsprostotas. Viens no vecākajiem aizsprostiem pasaulē ir apmēram 4500 gadus vecs. Tas atrodas uz Nīlas, netālu no Kairas Ēģiptē. Tas izklausās kā ļoti sens aizsprosts, protams, bet, ja mēs paskatāmies uz Nīlas upi, kas ir 75 miljonus gadu veca, vai Reinas upi Vācijā, kas ir apmēram 240 miljonus gadu veca, tad šī aizsprostu problēma ir ļoti jauna – ja mēs to salīdzinām ar upju vecumu.
Aizsprostu būvēšanai lielākoties parasti ir diezgan pamatoti iemesli. Kāpēc tieši tagad tiek aplūkotas blaknes un kaitējumi, ko tie rada? Agrāk tā nebija?
Magda Jentgena: Mums ir dati par pēdējiem 50 gadiem, ja mēs skatāmies uz saldūdens ekosistēmām. Saldūdens populācijas ir samazinājušās par apmēram 80 procentiem, kas ir diezgan dramatisks kritums. Masveida aizsprosti ir radušies apmēram pēdējo 200 gadu laikā, pēc industriālās revolūcijas.
Pirms mēs sākām izmantot fosilos kurināmos, upes bija diezgan grūti pārveidot.
Būvēt lielus aizsprostus bija sarežģīti, taisnot upes vai padziļināt tās bija ļoti, ļoti grūti. Pēc industriālās revolūcijas, kad mēs sākām izmantot fosilos kurināmos, to darīt kļuva daudz vieglāk. Mēs varējām globālā mērogā mainīt upes, dažādos veidos aizsprostot tās.
Vēl otra lieta: agrāk Eiropā upes tika izmantotas kā transporta ceļi. Mēs pa tām pludinājām kokmateriālus, mēs nevarējām atļauties tās aizsprostot. Mums vajadzēja, lai šie ceļi ir brīvi.
Runājot par Latviju – kas šobrīd aizsprosto Latvijas upes, kas rada lielākās problēmas?
Jānis Šīre: Latvijā uz upēm kopumā ir vairāk nekā 1100 dažādi šķēršļi – gan nepareizi ieraktas caurtekas, gan dambji, gan dažādi dabiski šķēršļi, gan dzirnavu dīķi, gan uzpludinājumi zivju audzēšanai vai vienkārši estētiskām vajadzībām. Mazie hesi Latvijā ir tikai nedaudz vairāk kā 140.
Dažreiz par šķērsli vai tādu mazu aizsprostu mēs varam runāt, ja, piemēram, cilvēkiem gar mājām tek maza upīte, vasarā gribās tajā peldēties, taču ūdens ir pārāk sekls; cilvēki ņem akmeņus, krāmē kaudzē un upi aizšķērso. Līmenis nedaudz tiek pacelts, tur var forši peldēties, bet neviens pat nepadomā, ka tas var būt nozīmīgs šķērslis zivju migrācijai – viņas netiek augšā uz nārstošanas vietām. Tas nav tikai stāsts par lielām zivīm, piemēram, Ventas rumbas gadījumā pavasarī var redzēt, kā vimbas lec pāri, bet ir arī nēģi un citas sīkākas zivis, kas nespēj tā pārvietoties. Šādos gadījumos daudzām zivju sugām tā kļūst par problēmu.
Runājot par mazajiem HES, – kāda ir to loma šajā visā?
Jānis Šīre: Par hesiem runājot, vēsturiski aizsprosti ir bijis nozīmīgs enerģijas ieguves avots cilvēku vajadzībām. Savā laikā tas bija ļoti nepieciešami un saprātīgi. Taču ir jāsaprot, ka mūsdienās arī tehnoloģijas ir attīstījušās, mums ir jauni veidi, kā ražot enerģiju. Vairāk būtu jāskatās uz sauli, uz vēja enerģiju, jā, arī kodolenerģija – kaut arī tās ieguvē ir nozīmīgi riski, tā palīdz saražot nozīmīgu enerģijas apjomu. Arī lielie HES, lielas, apjomīgas ražotnes, kas saražo tūkstošus megavatu gadā, ir nozīmīgi. Taču, ja skatāmies statistiku, ap 140 mazie HES Latvijā saražo tikai 1–2% no kopējās saražotās enerģijas, vienlaicīgi ietekmējot ļoti lielu upju skaitu [un tajās esošās ekosistēmas]. Hesus parasti būvē uz straujtecēm, tur ir vajadzīgs upes kritums, līdz ar to tiek zaudētas ekoloģiski nozīmīgas upju daļas, kas palīdz ūdenim pašattīrīties, kas ir nārsta vietas zivīm.
Šobrīd visā Eiropā aizsprostu jautājums tiek pārskatīts, un daudz kur tiek lemts par to, ka upes ir jāatver. To var izvērtēt katrā konkrētā gadījumā, jo tie HES, kas atrodas, piemēram, uz lēnām upēm, kur daudzveidība nav tik liela, varbūt ne vienmēr obligāti ir nojaucami. Parasti notiek prioritizācija – tiek izvēlētas tās upes, kam ir ievērojams potenciāls, īpaši saistībā ar augstvērtīgajām zivju sugām.
Tas ieguvums kopā parasti ir ļoti pozitīvs visai sabiedrībai – mēs iegūstam no vides vērtību viedokļa – tūrisms, makšķerēšana, dabas daudzveidība.
Magda Jentgena: Man patīk skatīties uz Somijas piemēru, jo Somija ir pietiekami tuvu mums, pietiekami līdzīga; viņi ir krietni priekšā mums, ja mēs runājam par upju atjaunošanu un aizsprostu un šķēršļu nojaukšanu. Arī Somijā agrāk bija daudz mazo HES, jo tā ir pietiekami liela valsts, kur cilvēki dzīvo grūti sasniedzamās vietās, un pirms kāda laika bija tikai loģiski būvēt mazos HES, lai varētu cilvēkus nodrošināt ar elektrību grūti sasniedzamos reģionos.
Tomēr tagad, kā jau Jānis teica, tehnoloģijas attīstās, gandrīz jebkura pasaules vieta ir sasniedzama, un šie mazie HES vairāk nav nepieciešami. Somija šogad nojauc savu pirmo funkcionālo mazo hesu; aizsprostus Somijā jauc jau sen. Tieši sabiedrības spiediena dēļ mazā HES īpašnieks ir pateicis, ka viņš vairāk nevēlas šo biznesu, ka viņš labāk atjaunos upi, nojauks mazo HES. Manuprāt, tas ir kaut kas, uz ko nākotnē mēs varam tiekties arī Latvijā. Apzinoties to, ka mums ir vairāk kā tūkstoš šķēršļu un tikai ap 140 no tiem ir mazie HES, varbūt tā nav tā cīņa, ar ko ir jāsāk. Mums tiešām ir daudzas caurtekas, kuras nevienu neinteresē, jo tām nav nekāda ekonomiskā vērtība; tās var pārbūvēt, tās var nojaukt. Vai veci dzirnavu aizsprosti, kas brūk kopā, kurus nav ekonomiski pamatoti atjaunot. Mēs varam skatīties tajā virzienā, tādā veidā uzlabojot upju stāvokli Latvijā.
Kādi ir iespējamie draudi, ja mēs nerīkosimies tuvākajā nākotnē?
Jānis Šīre: Šķēršļiem un aizsprostiem ir ietekme ne tikai uz ekoloģisko stāvokli, tie ļoti lielā mērā ietekmē arī pašas upes fizikāli ķīmiskos aspektus: ūdens sastāvu, ūdens temperatūru, skābekļa daudzumu, kas ir ļoti svarīgi, un arī sedimentu transportu. Parasti aizsprostus būvē vietā, kur ir kritums, kur upe ir ar straujāku tecējumu, lai panāktu līmeņu starpību pēc iespējas lielāku. Šādos gadījumos, protams, tiek ietekmētas vai izpostītas upju straujteces.
Upju straujteces ir tiešām viena no vērtīgākajām upju ekosistēmas daļām – tur notiek ļoti strauja ūdens sajaukšanās, bagātināšanās ar skābekli.
Skābeklis ir svarīgs ne tikai dzīvniekiem, bet arī dažādos ķīmiskos procesos, tas palīdz noārdīt arī cilvēka radīto piesārņojumu. Tāpēc visur tur, kur ir stāvošs ūdens, tā kvalitāte ievērojami pasliktinās. Stāvošs ūdens arī ātrāk uzsilst, tas nozīmē, ka tas ir siltāks, līdz ar to tas kļūst mazāk piemērots vairākām sugām – zivīm, vēžveidīgajiem. Siltā ūdenī arī tīri fiziski spēj izšķīst mazāk skābekļa. Barības vielu izmaiņas, sedimenta izmaiņas – ļoti plašas ietekmes.
HES gadījumā ir jāņem vērā vēl viens faktors – liela daļa no hidroelektrostacijām darbojas cikliski, tās ūdeni aiztur un palaiž, aiztur un palaiž. Tā rezultātā lejpus šāda HES rodas ievērojamas ūdens līmeņa svārstības. Tas savukārt ietekmē šī ūdens piemērotību gan dažādu organismu sugām, gan arī rada erozijas riskus, plūdu riskus. Latvijā šobrīd tiek izstrādātas speciālas vadlīnijas hesiem, lai nodrošinātu noteiktu ūdens daudzumu lejpus tām, lai pēc iespējas dažādas organismu grupas varētu tur dzīvot.
Mums ir bijuši pāris raidījumi par dažādām vielām, kam nevajadzētu nonākt ūdenī – diemžēl tās tur nokļūst – gan pesticīdi, gan farmācijas atliekvielas. Klausoties tevī, es saprotu, ka tā ir tāda brīnišķīga, protams, ironiskā nozīmē, sadarbība starp to, ka upē ūdens plūst lēnāk un kļūst siltāks, un visu šo vielu nonākšanu ūdenī. Tie ir faktiski ideāli apstākļi, lai mums kļūtu sliktāk un sliktāk.
Jānis Šīre: Nu, tā arī ir, jā.
