"Apskaties, re, tur vienā brīdī bija baigi daudz, oho, divi gabali skrien augšā…!" rāda makšķernieku kluba "Salackrasti" valdes loceklis Oļegs Sumčenko, kuram jau ir ietrenēta acs, lai ņirbošajā ūdenī pamanītu zivis, bet, kad vērīgāk ieskatās, tās var ieraudzīt. Šajā Salacas vietā vasarā tika veikti upes tīrīšanas darbi.
"Te bija vatētā sega virsū!" atcerējās Oļegs Sumčenko. "Apmēram 30 cm bieza, un viņi nevarēja tai segai cauri tikt, pie tiem oļiem klāt, tad mēs iztīrījām un palīdzējām viņiem, un jāpriecājas par to, ka viņi tagad šeit ir."
Nārsta vietas Oļegs Sumčenko romantiski dēvē par lašu kāzu gultām, un nu, kad vatētā sega jeb aizaugums noņemts, var redzēt, ka lašiem tas ir īsti pa prātam.
"Tā ir tā mīlas gulta, kur tie lasīši grib kniebties tad, kad viņi no jūras ienāk iekšā, lai atstātu jauno paaudzi, tad redziet, ir tās baltās beržu vietas, kur lasīša mamma atnāk, noguļas plakaniski un ar asti sit,
un ar straumes palīdzību veidojas tāds uzkalns, to mamma dara, paps tikai stāv un gaida, kad tiks tai gultai klāt, tā mamma izveido bedri, paliek valnis aizmugurē un kad saiet abi kopā, tad tie ikriņi ieiet tanī valnī iekšā, mammīte paiet augšā, atkal pasit un tie ikriņi visi pārklājas ar oļiem, notiek ūdens aerācija un tur ikriņi dzīvo līdz pavasarim, un tad tie bērniņi piedzimst.''
Oļegs Sumčenko arī stāsta, ka šis kāzu laiks lašu papiem ir arī gana saspringts cīņā par savu lašu kundzi.
"Nu tā darīšana ir tāda, ka tā mamma atnāk, un ir mazie lašu papi, ko mēs saucam – "starterīši" un ir lielie," lašu ģimenes dzīves peripetijas skaidroja makšķernieks. "Lielais, protams, jūtas saimnieks uz to nārsta ligzdu, nu un tad, kad lielais nāk, tad tie maziņie sprūk – pa malām bēg, jo lielais uzbrūk un kož, nejauks."
Lai arī vizuāli var redzēt, ka iztīrītajās upes vietās laši nārsto, biedrības "Salackrasti" valdes priekšsēdētājs Atis Apelis stāsta, ka par to, kāds būs zivju pieaugums upē, vēl pāragri spriest.
"To tikai zinātnieks var novērtēt, vai ir daudz vai maz, pats pirmais rezultāts ir tas, ka vizuāli var redzēt, ka tas lasis ir uz nārsta vietas, nākamais rezultāts būs nākamvasar augustā, kad atbrauks zinātnieki un uztaisīs kontrolzveju un secinās, cik daudz ir mazuļu," situāciju klāstīja Apelis.
"Pirms mēs veicām darbus, zinātnieki veica priekšizpēti un secināja, ka te bija desmit mazuļi, tātad, ja šeit būs no desmit uz augšu, tad tas ir tas mūsu pienesums, ja te būs 100, tad tas būs desmitkāršojies.
Un pats galvenais rezultāts mums ir aiznākamajā gadā, tas ir 2024. gada maijā pie Salacgrīvas tilta, kur būs smoltu murds un kur šie mazuļi tiks uzskaitīti."
Redzot upē prāvās zivis, kas mīlas prieku pārņemtas, šķiet, daudz arī nebaidās, protams, rodas jautājums, kā ir ar malu zvejniekiem, kuriem šis varētu būt viegli gūstams loms.
"Notiek reidi, malu zvejnieku netrūkst, bet ir lieta tāda, ka jūs te lejā nobraucāt ļoti droši, bet jūs jau nemaz nezināt, ka pretējā upes krastā ir kamera uzstādīta, nu lūk, mēs tīrām tās vietas upē, kur mēs varam nofilmēt, lai mēs varētu šo maluzvejniecību pēc iespējas samazināt," atklāja biedrības priekšsēdētājs.
Šovasar upes tīrīšanai biedrība "Salackrasti" ar Eiropas fondu atbalstu iegādājās ekskavatoru, plānots bija iztīrīt 0,7 hektārus, bet iztīrīts ir daudz vairāk – 3 hektāru platība. Atis Apelis vērtē, ka izdarīt varētu vēl vairāk, bet visam pamatā ir finanses.
"Mums ir nodots apsaimniekošanā bijušā Salacgrīvas novada teritorijā esošā Salacas daļa, tas ir apmēram 30 kilometri garš posms, kurā tiek veikta licencētā makšķerēšana, lielākie ieņēmumi ir no lašu makšķerēšanas, kas ir pavasarī, tie ir aptuveni 55–60 tūkstoši eiro, par šo naudu mēs algojam inspektoru, kas diendienā gar upi veic kontroli – arī rudenī veic reidus," stāstīja Apelis. "Tad mums ir līdzfinansējumi dažādiem projektiem, ko mēs savā entuziasmā uzrakstām. Ekskavatoram ir mūsu līdzfinansējums, tāpat daudzi visādi mazie projekti, kuros piedalāmies, ir kameras, kuras mēs uzstādījām, elektrība, interneta pieslēgums – tās mums ir ikmēneša izmaksas.
Mēs esam biedrība, kura cenšas pēc iespējas vairāk piesaistīt finansējumu, un ar to, kas mums ir, iztiekam, bet mums nav neviena algota darbinieka, kurš raksta šos projektus, tas viss ir tīrs entuziasms."
Tā kā Salaca ar tās pietekām ir aizsargājama Eiropas nozīmes lašupe, tad biedrībā "Salackrasti" vērtē, ka būtu jābūt arī valsts atbalstam.
"Vajadzētu valstij vairāk iesaistīties ar to finansējumu, lai attīstītu šo upi un lai pēc iespējas vairāk cilvēku būtu ieinteresēti to darīt."
Kāda biedrībai "Salackrasti" ir ieinteresētība, gan rūpējoties par lašu skaita pieaugumu, gan arī tos sargājot?
"Mums tā doma ir attīstīt to Salacu tik tālu, lai būtu rudens makšķerēšana, tas būtu jau arī starptautiski, arī citu valstu iedzīvotājiem būtu interesanti, piemēram, tepat nav tālu jāskatās, uz Lietuvu brauc makšķerēt rudenī, un kāpēc lai nevarētu braukt tepat uz Salacu, jo zivis te ir tādā pašā izmērā kā Lietuvā, kā Zviedrijā, Norvēģijā," nākotnes plānus atklāj Apelis.
"Mums septembra mēnesis ir tas mēnesis, kurā mēs varētu veikt šo licencēto makšķerēšanu par daudz lielāku naudu, kontrolētu, apsargātu, tā ka to mēs varētu organizēt, un prieks par to, ka tas lasis te nārsto, zinātnieki to mums pēc gadiem apstiprinās ar skaitļiem. Ja mēs sapratīsim, ka tas ir pareizais virziens, tad mums tik atliek darīt."
Nākamajā gadā iecerēts Salacas tīrīšanu turpināt, jo "Salackrastu" apsaimniekotajā upes teritorijā aizaugums kopumā ir ap 20 hektāru apjomā.
