Mērījumu īpatnības
Saskaņā ar Eiropas Komisijas Vides politikas ziņojumu Latvija ir viena no valstīm, kura saskaras ar vislielākajām virszemes ūdeņu problēmām. Ziņojumā teikts, ka tikai 21% virszemes ūdeņu ir labs ekoloģiskais stāvoklis un 10,6% labs ķīmiskais stāvoklis. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija gan precizē, ka tik slikta situācija Latvijā nav, jo vides ziņojumā sniegtais vērtējums pamatojas uz datiem, kas sagatavoti 2014.–2015. gadā.
Arī "LIFE Good Water IP" projekta vadītāja Linda Fībiga norāda, ka novērtējums ir balstījies uz konkrētajā gadā veiktā monitoringa datiem un precīzi neatspoguļo šī brīža situāciju dabā. "Iepriekš tika monitorēti sliktākas kvalitātes ūdeņi, piemēram, vairāk objektu Lielupes baseinā, kas kopvērtējumā radīja zemākus rezultātus. Šobrīd ir mainīta pieeja, un kvalitātes vērtējumā mēs Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrā (LVĢMC) skatāmies visus ūdensobjektus – gan tos, kas ir konkrētajā gadā monitorēti, gan arī agrākos gados veikto citu ūdeņu novērtējumu. Latvijā kā labas un augstas ekoloģiskās kvalitātes novērtēti 33% ūdenstilpju," skaidroja Fībiga.
Vissliktākā kvalitāte ir vērojama Lielupes baseinā, kur tikai 8% upju un 31% ezeru ir labā stāvoklī, savukārt vislabākā situācija ir Gaujas baseinā, kur labā ekoloģiskajā stāvoklī ir 47% upju un 45% ezeru ūdensobjektu.
Vaicāta, ko gan īsti nozīmē labs ekoloģiskais un ķīmiskais stāvoklis, Fībiga norādīja, ka ekoloģisko kvalitāti nosaka, balstoties uz trim pamatprincipiem – fizikāli ķīmisko, bioloģisko un hidromorfoloģisko kvalitāti, bet ķīmiskā stāvokļa noteikšanai meklē noteiktu vielu klātbūtni ūdenī un ūdens organismos.
"Fizikāli ķīmiskajā kvalitātē tiek novērtēti salīdzinoši vienkārši parametri, piemēram, ūdens caurredzamība, izšķīdušā skābekļa daudzums ūdenī, kā arī slāpekļa un fosfora koncentrācijas, kas raksturo, cik daudz barības vielu ir ūdeņos. Bioloģiskās kvalitātes parametri ir zivis, ūdensaugi un dažādi sīki ūdens organismi. Savukārt mazāk zināms un līdz šim arī ekoloģiskajā kvalitātē izmantots novērtējums ir par hidromorfoloģisko kvalitāti, proti, cik ļoti pārveidota ir dabiskā gultne un krasti. Jebkura iejaukšanās dabiskajā upes tecējumā vai ezera līmeņa izmaiņas ietekmē ūdeņos mītošos organismus un izjauc to dabisko dzīvotni," norādīja Fībiga.
Esot dabā un veicot mērījumus, viņai ir nācies pārliecināties par to, ka cilvēka darbības rezultātā, piemēram, ja upē ieplūst neattīrīti notekūdeņi, ūdenstilpē savairojas aļģes un citi ūdensaugi, kā rezultātā ūdens plūsma samazinās un mainās skābekļa daudzums. Savukārt nosakot ūdenstilpes ķīmisko kvalitāti, tiek analizēta piesārņojošo vielu koncentrācija ūdenī, gliemjos un zivīs. Īpaša uzmanība tiek pievērsta smago metālu, gaistošo organisko savienojumu, fenolu, poliaromātisko ogļūdeņražu (PAO), pesticīdu un citu vielu klātbūtnei.
"Arī sedimentos veic tendenču mērījumus. Vielas var uzkrāties sīkajos ūdens organismos un tādā veidā ietekmēt barības ķēdes augšgalā esošo cilvēku," teica Fībiga.
Kopumā jāteic, ka Latvijā ūdeņu sliktajam stāvoklim ir divi cēloņi – piesārņojums ar dažādām vielām un veiktie hidromorfoloģiskie pārveidojumi.
Piesārņojošās vielas vidē nonāk galvenokārt no lauksaimniecības un mežu teritorijām, kā arī notekūdeņiem. "Ja ar notekūdeņu attīrīšanu ir vairāk vai mazāk skaidrs, kā iekārtām jāstrādā, tad samazināt noteces no plašām teritorijām jau ir daudzkārt grūtāk organizējams pasākums. Tāpat arī par iztaisnotām upēm, dažādiem šķēršļiem un krastu pārveidojumiem ticis runāts krietni retāk," norādīja Fībiga.
Apzinot vides stāvokli Latvijas upēs, pētnieki veikuši to inventarizāciju un pārliecinājušies, ka dažādu pārveidojumu ietekme maina upi vairāku desmitu kilometru garumā.
Ceļā uz "karpu dīķiem"
"Hidroelektrostaciju uzpludinājumi, migrācijas šķēršļi, meliorācija, liela mēroga lauksaimniecība un mežistrāde ir faktori, kuru ietekmju mazināšanai ir jāveic atbilstoša mēroga pasākumi. Nevar upē, kurā lejtecē ir aizsprosts, pa vidu lauksaimniecība, bet augšgalā – HES, veikt kaut kādu koku sagāzumu izvākšanas, straujteču irdināšanas un bebru apkarošanas projektus un cerēt uz grandioziem panākumiem. Kaut kas varbūt mazliet mainīsies, bet ne daudz un ne uz ilgu laiku, jo galvenās ietekmes paliks nemainīgas," situāciju komentēja ihtiologs, zinātniskā institūta "BIOR" pētnieks Kaspars Ābersons.
Zivis ir viens no rādītājiem, kas parāda ūdeņos notikušās izmaiņas.
Saskaņā ar Ābersona teikto, ja kādā ūdenstecē samazinās tādu ekoloģiski jutīgo zivju kā, piemēram, lašveidīgo vai nēģu skaits, bet palielinās mazprasīgo zivju – raudu un karūsu – daudzums, tad upes kvalitāte pasliktinās.
"Pārspīlējot var teikt, ka foreļupes pamazām pārvērtīsies par karpu dīķiem. Īpaši nejauki ir tas, ka ūdeņu kvalitātes pasliktināšanās notiek vienlaikus ar klimata pārmaiņām, kad temperatūrai pieaugot, samazinās izšķīdušā skābekļa daudzums," norādīja pētnieks.
Klimata pārmaiņas jau tā vairākās upēs rada vērā ņemamus izaicinājumus zivīm, kurām patīk tīrs un vēss ūdens. Cilvēku radīts slogs tām varētu kļūt par vēl nozīmīgāku apdraudējumu.
"Zivju ceļi ir uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi, un tad vēl jautājums, cik no tiem ir efektīvi strādājoši. Ar aizsprostu un citu šķēršļu nojaukšanu, kā arī ar slikti iebūvētu caurteku pārbūvi mums kaut kā nesokas. Kamēr upes bendē dažādas liela mēroga ietekmes, visādi tīrīšanas, pļaušanas, irdināšanas un tamlīdzīgi projekti ir tikai mēģinājumi uz laiku samazināt šo lielo ietekmju sekas," norāda Ābersons.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
