Batersijas suņu un kaķu mājas Londonas pievārtē ir viena no populārākajām dzīvnieku patversmēm Lielbritānijā. Tā darbojas kopš 1860.gada un ir izmitinājusi vairāk nekā trīs miljonus kaķu un suņu, gadā – aptuveni 7000. Tieši no turienes ir nācis arī slavenais Dovnīgstrītas kaķis Larijs un citi oficiālie valsts kaķi.
Batersijas patversme ir labdarības organizācija, kas tiek finansēta no ziedojumiem, tajā strādā arī vairāki simti brīvprātīgo. Patversmes mājaslapā var atlasīt kaķus pēc dažādiem parametriem, piemēram, kaķus, kuri nevēlas dzīvot kopā ar suņiem vai nevairās no suņu sabiedrības.
“Fotografējam ļoti daudz. Tādēļ varam fotogrāfijas izmantot dažādās kampaņās, ievietot savā mājaslapā, lai varētu redzēt, kā dzīvnieki īsti izskatās, jo tas palīdz atrast jaunus saimniekus. Kaķu foto uzņemšana nav pats vienkāršākais uzdevums, parasti jāņem palīgā daudz gardumu. Tur ir vajadzīgas īpašas spējas, lai viņus fotografētu, jo viņi nekad nesēž mierīgi. Viņi noteikti aizgriezīsies tieši tajā brīdī, kad nospiedīsi fotoaparāta slēdzi,” saka patversmes kaķu izmitināšanas nodaļas darbiniece Kasa Stanforda.
Kaķi adopcijai netiek atdoti par brīvu. Par pieaugušu kaķi jāmaksā 75, par kaķēnu – 85 mārciņas, kas ir aptuveni 100 eiro. Cenā gan ir iekļauta veterinārārsta apskate, kaķis ir čipots, veiktas nepieciešamās vakcīnas, tiek dota līdzi pārtika, kaķa sedziņas un iemīļotā rotaļlieta, kā arī veselības apdrošināšana četrām nedēļām. Apmeklētāji par simbolisku ieejas maksu var paspēlēties ar izvēlēto kaķi.
“Sagatavojam aprakstu par katru kaķi, kurš meklē mājās, lai uzliktu pie katras istabiņas. Mums ir arī kaķa foto gadījumam, ja kaķis aizgājis nosnausties. Šeit ir apraksts par kaķi, lai varētu uzzināt par viņu raksturu un īpatnībām. Kā var redzēt, dažiem kaķiem jau ir sameklētas mājas, un viņi gaida, kad jaunie saimnieki viņiem nāks pakaļ. Šis kaķis, Laimīgais Ziediņš, tiks vests mājās šajā nedēļas nogalē,” stāsta patversmes darbiniece.
Batersijas dzīvnieku patversmē speciālu noteikumu nav, taču daudzas citas patversmes mēdz pārbaudīt jauno saimnieku mājas, lai pārliecinātos par atbilstību dzīvnieku prasībām.
“Latvijā man bija kaķenīte, viņai bija 16 gadu. Es viņu aizvedu pie mammas, braucot uz Angliju. Līdz asarām. Tas bija briesmīgi. Tāpēc gribēju arī šeit. Es domāju – paņemšu kaķi, lai prāts ir mierīgāks. Ha! Tas nemaz tik vienkārši nesanāca, jo kaķi šeit pa ielām nestaigā. Dzirdējām, ka no patversmes var paņemt kaķīti. Un tad no vienas patversmes atbrauca uz mājām, paskatījās - jā, mums ir istabas, mums ir apstākļi, kaķis var iziet laukā. Beidzās ar to, ka
viņi pateica - nē, mēs nevaram jums dot kaķi, jo jūs abi strādājat, neesat mājās.
Kaķim ir jābūt vismaz trīs mēneši mazam kopā ar pieaugušiem cilvēkiem. Un tā mēs palikām bez kaķa,” stāsta mājsaimniece Renāte Aļševska.
Galu galā jaunais mīlulis tika atrasts sludinājumos, paņemot no ģimenes, kuriem jaunajā īres vietā dzīvniekus turēt nebija ļauts. Taču Anglijā kaķu gribētājiem dažkārt atsaka pat tādēļ, ka mājas sēta par zemu un kaķis var pārlēkt pāri, tādēļ nepieciešams sētu īpaši uzlabot.
