"Ziema šogad bija laba, ziemā šogad sēdēja diezgan daudz zemledus makšķernieki. Un kad mēs aizgājām un paskatījāmies, kas pēc viņiem paliek, tad pie katra divdesmitā āliņģa kaut kas paliek," pastāstīja biedrības "Burtnieku makšķerēšanas un tūrisma skola" valdes loceklis Ojārs Beķeris. Viņš norādīja, ka katru gadu nākas vākt atkritumus, kas paliek uz ezera pēc zemledus makšķerniekiem.
"Tad, kad ledus sāk vienā vai otrā malā pietauvoties, tad viss tur paliek, un, neskatoties, ka mēs katru gadu nolasām, mēs atkal visu to lasām! Mēs pa malu salasījām daudz tukšās pudeles, barību maisus, ko paši makšķernieki atnes…" stāstīja Beķeris.
Klāt makšķerēšanas sezona un arī laiks, kad pie upēm un ezeriem pieaug atpūtnieku skaits, un arī viņi, protams, turp nedodas tukšām rokām. Par to, ko nācies atrast, tīrot Burtnieku ezeru, pastāstīja kuģīša "Made Marija" kapteinis Agris Ivanovs:
"Parasti cilvēki atnes līdzi ko iedzert, ko uzdzert un ar ko piebarot zivis, un ar ko makšķerēt zivis. Tas, protams, ir kaut kādos iepakojumos, tarās. Es saku – nu, veči, ko atnesam, to aiznesam, nedrazojam dabu."
Beķeris pastāstīja, ka viens no lielākajiem piesārņojumiem ir autoriepas, uz kurām makšķernieki mēdzot novietot laivas. Taču aizvedot laivu, riepas paliek, un ledus tās nereti ienes ūdenī, un ir arī citi atkritumi, kas uz ezeru ceļu mērojuši kopā ar cilvēku.
"Mēs esam atraduši televizoru, gultu, krēslu. Tas nozīmē, ka kāds atbrauc atpūsties ar krēslu un aizbrauc mājās bez šī krēsla, nu, tas ir diezgan interesanti…
Mēs jau skatījāmies, ka ir daudz tā saucamās petardes, kas ir ķīmiski kaitīgas," stāstīja Beķeris.
Cik nevainīga ir ezerā atstāta plastmasas makšķeraukla vai maisiņš? Biedrības "Zaļā brīvība" valdes priekšsēdētājs, Latvijas Universitātes pētnieks Jānis Brizga uzsvēra, ka, atkritumiem nokļūstot ūdenī, tie rada lielāku kaitējumu videi.
"Ūdenim ir daudz, daudz lielāka piesārņojuma vadīšanas spēja, ja tā var teikt. Respektīvi, tie atkritumi nonākot ūdenī, no tiem daudzas bīstamās vielas var izdalīties daudz ātrāk, nekā, ja tie ir vienkārši zemē. Televizori vai salūta šaušanas kastes, tur ir daudz dažādu ķīmisko vielu, daudzas no tām bīstamas, kas arī ūdenī ļoti viegli izdalīsies. Tās nav tikai ķīmiskās vielas, mums ir arvien vairāk pierādījumu par plastmasas mikrodaļiņām, kas, maisiņiem, plastmasas pudelēm un arī makšķernieku piederumiem sadaloties mazākās daļiņās, veido mikropiesārņojumu," stāstīja pētnieks.
Ja šķiet, ka ūdens piesārņojums ar plastmasas mikrodaļiņām ir tikai tur pie viņiem, kur peld šīs plastmasas salas, tad Jānis Brizga paskaidroja, ka tā ir jau arī Latvijas aktualitāte.
"Plastmasas polimēru mikroelementi, mikrodaļiņas ir arī Latvijas ūdenī.
Latvijā ir pētījumi, kas to apliecina, arī dzeramajā ūdenī ir atrodama mikroplastmasa. Tā kā mūsu attīrīšanas iekārtas un filtri nav īsti tam paredzēti un piemēroti, tad tie ,protams, nonāk arī mūsu pārtikas ķēdē," stāstīja Brizga.
Savā ziņā makšķernieki, kuri savu līdzpaņemto plastmasas pudeli vai maisiņu vieglu roku iesviež upē, vai ezerā, nepadomā par to, ka daļa no tā būs arī noķertajā zivī. "It sevišķi plēsīgās zivis, kas apēd zālēdājzivis un sevī uzkrāj šīs vielas, treknās zivis, kurām taukaudos uzkrājas bīstamās vielas," paskaidroja pētnieks.
Biedrībā "Burtnieku makšķerēšanas un tūrisma skola", kuras dalībnieki jau deviņus gadus tīra Salacu un piekto gadu arī Burtnieku ezeru, pastāstīja, ka pamazām jauno atkritumu daudzums gan sarūk. Tajā būtiska nozīme ir vides izglītībai, kaut gan lielam optimismam pamata nav.
