Uz pusdienu šķīvjiem
Iemesls tam, kāpēc par plastmasas piesārņojumu īpaši aktīvi runā tikai pēdējos gados, ir pavisam vienkāršs – beidzot esam apjautuši šī materiāla patieso seju, kas nav meklējama tikai nu jau samilzušajās atkritumu salās pasaules okeānā. Plastmasa, pat ja ir ārpus mūsu redzesloka, nekur nepazūd.
Tā sadalās sīkās daļiņās, kas pašas kļūst par viltus barību ūdens iemītniekiem. Lieki teikt, ka barības ķēdes beigu posmā tā nonāk arī uz mūsu pusdienu šķīvjiem.
Bet ir vēl kāds ceļš, kā rodas mikroplastmasa – dažādu mazgāšanas un kosmētikas līdzekļu sastāvā ir vielas, kas nav nekas cits kā mazmazītiņas plastmasas daļiņas.
"Tas uzlabo funkcionālās īpašības. Piemēram, ja ir skrubis, tad labāk noberž ādu, to neievainojot, labāk noņem putekļus. Ļoti iespējams, tās plastmasas daļiņas tiek izmantotas arī kā nesēji, proti, uz tām mazajām plastmasas virsmiņām daudz kas labi absorbējas," stāsta Ekodizaina kompetences centra valdes locekle Jana Simanovska.
Arī tekstils, izrādās, ir plastmasas avots. Audums satur mikrošķiedras, kuras veido mazas sintētiskas daļiņas. Mazgājot audumu, tās nonāk apkārtējā vidē un sadalās ļoti lēni.
Analizēt visu plastmasu saturošo vielu nosaukumus patērētājam ir neiespējami,
tāpēc speciālistu ieteikums ir vai nu ielāgot populārākos mikroplastmasas avotus, vai paļauties uz sertificētiem ekomarķējumiem, kas šo vielu klātbūtni nepieļauj.
Vēl var meklēt, vai līdzekļu sastāvā minēti kādi plastmasas aizvietotāji.
Notekūdeņu attīrīšanas stacijās iekārtas nespēj notvert tik sīkas daļiņas, tāpēc tās līdz ar visu attīrīto notekūdeni nonāk apkārtējā vidē. Vietās, kur nemaz netiek veikta notekūdeņu attīrīšana, mikroplastmasa augsnē un ūdenī nonāk kopā ar virkni citu vielu.
Pēta Langstiņu ezeru
Lai saprastu, kādu postu tās nodara, zinātnieki īpašās ekspedīcijās ievāc paraugus cilvēkam tuvu esošos ezeros. Mazās mikrodaļiņas ir milzīga problēma visā pasaulē. Tas, kā tās pēta Pierīgas ezeros, ir pasaules līmeņa pētījums. Mikrodaļiņu ietekme uz vēžveidīgajiem ir pirmais šāds pētījums pasaulē.
Kā tieši plastmasas klātbūtne maina ezera mikropasauli, ir pētījumu lauks, kurā vēl daudz nezināmā. Tieši tāpēc pētnieki aukstākās ziemas dienas steidz izmantot paraugu ievākšanai, jo svarīgi ir konstatēt mikrodaļiņas ezera nogulumos, kad ūdens organismu aktivitāte vēl ir ļoti zema. Tas nozīmē, ka pētniekiem jākāpj uz ledus, ik pa brīdim pārliecinoties, vai uz tā vispār ir droši atrasties.
"Mēs meklējam dziļāko ezera vietu, jo tur veidojas lielākais [plastmasas] akumulācijas slānis," saka Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētniece Ieva Putna-Nīmane.
Tā nu Langstiņu ezers nonācis starptautiskas pētnieku komandas uzmanības lokā. Biologi, ķīmiķi, ģeologi, ekologi – visi apvienojuši spēkus, lai tiktu pie iespējami precīziem ezera vides paraugiem. Te jāzina ne tikai labākā vieta, kur veikt urbumu, bet arī rūpīgi jāgādā, lai ievāktie dati precīzi atainotu neko citu, kā tikai ezera gultnē esošo mikropasauli.
Pacietību, ar kādu strādā ūdens pētnieki, var tikai apbrīnot. Lai iegūtu datus par katru slāni, nākas uz ledus pavadīt vairākas stundas.
Šejienes mikroplastmasa, visticamāk, savu ceļu sākusi ne tikai tuvējās virtuvēs un vannasistabās. Pieredze rāda, ka pie vainas mēdz būt arī ezera krastos esošie atkritumi.
"Šādi mazie ezeri var ļoti izteikti reaģēt uz plastmasas piesārņojumu, jo tie ir salīdzinoši mazas ūdenstilpes. Somijā, piemēram, kur mēs lietojam ezeru ūdeni dzeršanai, šāda veida pētījumiem ir milzīga nozīme. Mēs ne tikai nosakām to, kāds ir šo daļiņu ķīmiskais sastāvs, bet arī analizējam, cik tās ir toksiskas.
Satraucoši ir tas, ka mikroplastmasa pārnes dažādas vielas, tā veidojot pamatīgu ķīmisko vielu kokteili, par kura iedarbību mēs zinām ļoti maz.
Ir tūkstošiem kombināciju tam, kā vielas savstarpēji var mijiedarboties. Tāpēc mēs modelējam dažādu vielu reakcijas - ja kaut kas savāds notiek modelī, mēs atlasām konkrētās vielas, ko tālāk pārbaudām toksikoloģijas testos jau reālās šūnu kultūrās," stāsta Austrumsomijas Universitātes pētnieks Samuels Hartikainens.
Paraugi uz Somijas laboratoriju
Arī te ievāktie paraugi tālāk dosies uz Somijas laboratorijām, kur tiks sīki un smalki analizēti. Iekārtas, kur to darīt, ir pieejamas tikai dažos Eiropas zinātniskajos institūtos. Somijā tālāk pētīs, kāda šajos paraugos ir plastmasa un cik daudz un kādi dzīvie organismi šajos paraugos sastopami. Tas tāpēc, lai saprastu, vai un kā mikroplastmasa ietekmējusi ezera organismu attīstību.
"Datu šajā jomā ir ļoti maz, tāpēc šis projekts ir ieguvums.
Mēs varētu sagaidīt, ka var mainīties pētāmo objektu izmērs. Jo vairāk barībā parādās plastmasa, jo viņi kļūst vājāki, mazāki, it sevišķi vēžveidīgie, kuri ir kā posms barības ķēdē.
Tālāk tos apēd zivis, kas arī saņem mazāk kvalitatīvu barību. Mēs varam sagaidīt, ka kaut kādā veidā mainās sugu sastāvs – varētu būt, ka ir sugas, kuras mikroplastmasa ietekmē būtiskāk un kuru šī iemesla dēļ pamazām kļūst mazāk un pazūd," saka Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētniece Inta Dimante-Deimantoviča.
Saprotot, kā plastmasa ietekmē noteiktus vēžveidīgos, varēsim gūt labāku ieskatu tajā, kas ar mūsu visu kopīgo barības ķēdi notiks jau tuvākajā nākotnē.
Vai zivis kļūs mazākas? Vai plastmasa arvien biežāk būs arī mūsu šķīvjos? Lai to nerādītu tikai laiks, ir nepieciešami zinātnieki.
Novērst to, kas jau ir nonācis ūdenī, viņi nevar, bet viņu atklājumi var palīdzēt apjaust to, kāpēc mūsu rīcība šodien ietekmē to, kādā pasaulē dzīvosim rīt.
