Gulbenes novada Mezītis ir neliels, no svešinieku acīm noslēpies purvains ezeriņš. Dziļākajā vietā tikai pusotru metru dziļš un tajā var iebraukt pa seklu, garu kanālu.
“Vakar vakarā mēs ievietojām zinātniskos tīklus, tagad brauksim skatīties, ko mēs esam noķēruši, tas mums ļaus spriest par zivju sabiedrību,” par procesu stāsta Vides risinājumu institūta vadošais pētnieks Matīss Žagars.
“Es prognozētu - līnis, rauda, parasti šitādos purva ezeros ir nabadzīga tā zivju sabiedrība,” spriež Matīss Žagars.
Ezers izrādās populārs – ieradušies trīs makšķernieki. Droši vien lamājās par tīkliem, lai gan tur ir uzrakstīts, ka tie ir zinātniskiem mērķiem, saka Matīss. Viņš stāsta, ka Latvijā pret tiem tīkliem attieksme bieži vien ir tāda, ka “pats ieliek, tad var atrast kaut kādu pamatojumu, kad cits ieliek, tad viņš ir baigi sliktais”.
Zinātniskajā tīklā ir dažāda lieluma acis. Tīkls izrādās pilns ar raudiņām. “Īstenībā vairāk, nekā es biju gaidījis, tādas vidēja lieluma, smuki var gaismā redzēt - lielākas, mazākas,” saka Matīss.
Tīkls ķer dažāda lieluma zivis, bet “kā jau Latvijā redz, ka lielākās acis ir patukšākas”.
Šajā ezerā īstenībā ir daudz zivju, bet ruduļi, raudas, asari - pagaidām to nav vispār. “Klasiski arī tas, ka lielā acs ir patukšāka, un mazajās acīs ir visas klasiskās Latvijas zivtiņas,” skaidro Matīss.
Zinātniskā analīze prasa, lai tīkli būtu salikti visos ezera nostūros, arī pašā vidū, tad priekšstats par zivīm, kas tajā mājo, būs pēc iespējas pilnīgāks.
Citā tīklā sapinusies arī līdaciņa, kas atnākusi ēst citas zivis. “Līdz ar to zinātniski viņa nav sapinusies tajā tīklā, acī, kur viņai jābūt, tāpēc mēs viņu varam amnestēt, ja reiz viņa ir dzīva, paskaties, kāda melna, smuka. Labi, tev paveicās draudzenīt,” nosaka Matīss un līdaciņu palaiž atpakaļ ezerā.
Kad tīkli izvilkti, sākas matemātiskā pētnieku darba daļa. Šeit ezers un daba pārvēršas skaitļos un tabulās, viņi paši smej.
“Kāda ir zivju sabiedrība, respektīvi, kādas sugas, kāds sadalījums, cik daudz ir viens, cik daudz ir otrs. Tad pašas sugas ietvaros - cik lielo un cik mazo zivju, tad mēs ievācam arī barības bāzi – zooplanktons, zoobentuss, tas ir mikroskopiskie vēžveidīgie un pie gultnes mazie kāpuriņi,” uzskaiti apraksta pētniece Marta Dieviņa.
Visas zivis tiek skrupulozi nomērītas, nosvērtas un pierakstītas. Tiek paņemti paraugi, kurus vēlāk pētīs laboratorijā.
“Asarim žaunu vāks ir tas, pēc kā nosaka, cik šī zivs ir veca, to mēs nogriežam nost un ieliekam aploksnītē un tad mēs paskatāmies, vai konkrētā zivs ir kaut ko nesen ēdusi. Tukšs…. Raudai savukārt ņem zvīņu,” stāsta tehniskais darbinieks Māris Liepiņš.
Tikmēr ezerā izliktos tīklus Pededzes upē nomaina elektrozveja. Neskatoties uz to, ka maluzvejnieku dēļ tas šķiet nežēlīgi, pētnieki saka – tas ir viens no humānākajiem zivju ķeršanas veidiem.
“Elektrozvejas agregāts viņu tikai apdullina, tur nav nekāda sakara ar maluzvejnieku agregātiem, viņš ir ļoti saudzīgs zivīm, mēs viņu apdullinām, paņemam, iznesam krastā, ātri tāpat nomērām un palaižam vaļā,” stāsta Matīss.
Pirms tam katrā upes posmā ar īpašu aparātu tiek izmērīta ūdens elektrovadītspēja un elektrozvejas agregāts pielāgots konkrētajai vietai. Arī pie ezera zivis tiek mērītas.
Jūlijs un augusts tiks pavadīts dažādos Latvijas ezeros un upēs arī Latgalē un Kurzemē. Un tad rudenī un ziemā savāktie dati tiks analizēti, lai ieteiktu pašvaldībām, kā labāk rīkoties un apsaimniekot ūdenstilpes.
“Tie ir divi mēneši no 12, pārējais ir atskaites, projekti, publikācijas, konferences, publiskās apspriedes, kur kāds uz tevi dusmojas, šeit tu esi... Ai, beigu beigās, tā ir tāda brīvības sajūta, riktīgi forši,” atzīst Matīss.
Ļoti svarīgi, ka visi esam uz viena viļņa, saka Matīss Žagars par savu komandu. Jo ikdienas darbā, kas mēdz būt arī rutīnas un noguruma pilns, ir svarīgi atrast lietas, par ko pasmieties.
