Visvecākā parka daļa ir Moricsalas rezervāts, kas dibināts ievērojami agrāk – jau 1912. gadā. Tas ir uzskatāms par Slīteres Nacionālā parka pirmsākuma vietu. Pēc Otrā pasaules kara tā aizsargājamā platība tika palielināta un 1979. gadā tika pieņemts lēmums izveidot administrāciju, kas pārvaldītu tolaik pastāvošo Slīteres dabas rezervātu.
Viena no slavenākajām vietām parkā ir Šlīteres bāka, kas atrodas Šlīteres zilo kalnu kraujas malā. Tā atrodas 100 metru augstumā virs jūras līmeņa, un bāku uzcēla jau 1849. gadā Dundagas muižas barons. Tolaik tā kalpoja meža ugunsgrēku novērošanai un bija orientieris kuģiem Irbes šaurumā. Rudens parasti ir laiks, kad no bākas varot redzēt Sāmsalu.
Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts Vilnis Skuja pārzina šo teritoriju ļoti labi, un vaicāts, kāda būtu šī vieta, ja tā nebūtu Nacionālā parka daļa, nevilcinoties sacīja – visticamāk, tā būtu izraibināta ar izcirtumiem kā šaha laukums.
"Nacionālā parka vērtība ir tāda – jo mazāk cilvēks iejaucas, jo tā bioloģiskā vērtība pieaug. Latvijā meži drīz būs kā Somijā, kur pārsvarā ir jaunie meži un kur vecie meži tiek izrādīti kā liels brīnums. Tas pats, es domāju, ka būs arī Latvijā," norādīja Skuja.
Slīteres Nacionālajā parkā ir liela dzīvnieku un augu dažādība, daudz retu un aizsargājamu sugu, un Latvijā nozīmīgākais gājputnu ceļš šķērso tieši šo vietu.
Bez Šlīteres bākas takas vēl nozīmīgas putnu migrācijas vērošanas vietas ir Kolkas rags un Pēterezers. Slītere arī biologu vidū ir iecienīta vide savas dažādības dēļ – daudzos tās posmos ir atrodama pavisam cita dzīvotne ar tikai tām raksturīgajām sugām un ainavām.
Tieši Slīterē ir vienīgā vieta Latvijā, kur purva ietekmes dēļ ir daudz lāmu, kuras pat vasaras laikā ir iecienījuši brieži. "Jā, brieži nāk visā piekrastē, bet šeit jo īpaši tos var redzēt vasaras naktīs, kad ilgi ir gaišs un briežu govis nāk ārā no meža. Pa dienu mežā tās ir sakoduši odi un dunduri, jo govīm, mainot apmatojumu, izveidojas īsa vilna, kas ir piemērota dažādiem mošķiem. Nakts melnumā, kad nav neviena cilvēka, govis brien jūrā, padzeras, pačurā, arī pakakā," stāstīja Skuja.
Savukārt putnu vērotājiem neaizmirstamas ainavas ikreiz sagādā Kolkas rags. Tajā ļoti ātri mainās ainava – Kolkas rags ir viena no tām vietām, kur ļoti intensīvi notiek krasta erozija, sasniedzot pat viena metra atzīmi gadā. Netālu esošā Kolkas bāka, lai arī mākslīgi veidota, tomēr ir vienīgā Latvijai piederošā Baltijas jūras sala.
"Tagad rudenī tur ir ļoti interesanti, jo migrējošie putni, kas lido no Sāmsalas un Pērnavas, ierauga šo salu kā pirmo punktu, un tā kā viņi ir ilgi lidojuši, tad bieži, it sevišķi meža putni, to izmanto kā iespēju, kur nosēsties, atpūsties, atvilkt elpu," skaidroja Skuja.
Agrāk Kolkas bākā dzīvoja arī sargs, kas rūpējās par bākas darbību, bet nu jau sen cilvēku tur nav, tiesa gan, ir cits cits iemītnieks, kas Kolkas bāku izvēlējies kā piemērotu pagaidu dzīves vietu, un tā ir kāda lapsa. Tā tur nokļuva kādā ziemā, kad jūru klāja ledus, un tā arī pavadīja uz salas visu vasaru, visticamāk, pārtiekot no putniem, kas Kolkas bāku izmanto kā nakts atpūtas vietu.
Slīteres Nacionālais parks ir mazākais no kopumā četriem nacionālajiem parkiem ar kopējo sauszemes platību 16 000 hektāri, un ir skaidrs, ka turp ir vērts braukt jebkurā gadalaikā, jo izjust dabā notiekošo tur var vienmēr.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
