Par cīņas suņu šķirņu pilnīgu aizliegumu Latvijā runas te uzvirmo, te noplok. Arī raidījuma "Kā labāk dzīvot" klausītāji ik pa laikam dalās ar pieredzi un nelāgām situācijām, kurās iesaistīti pitbulterjeri.
Šoreiz kādā Pierīgas ciematā aiz gara laika pitbulterjers papluinījis savas kaimiņienes sētu. Neapmierinātība un sūdzības policijai krājas. Cietusī uzskata, ka šādas suņu šķirnes ir valstī jāaizliedz, bet – vai ar pitbulterjeru izskaušanu tiešām būs līdzēts? Varbūt vaina nav sunī, bet saimniekā?
"Latvijā nav neviena normatīvā akta, kas ierobežo suņu turēšanu vai pavairošanu atkarībā no viņu šķirnes, un es domāju, ka tā ir pareiza pieeja.
Mums ir Ministru Kabineta noteikumi, kārtība, kādā suņus atzīst par bīstamiem un kā tālāk dzīvot ar šādu bīstamu suni. Manuprāt, sabiedrības drošības labad ir daudz pareizāk un labāk vērtēt individuālu suņa uzvedību, nevis, ka tas kritērijs būtu vienkārši piederība pie šķirnes," vērtēja Cerbule.
Savukārt "Ķepa uz sirds" producente Inese Kreicberga norādīja, ka šoreiz stāsts īstenībā ir nevis par šķirni, bet gan par saimniekiem, jo, viņasprāt, ir divu veidu cilvēki.
"Pirmie ir tie, kas saprot, ko nozīmē suņa audzināšana. Viņi saprot to, ka suns ģimenē mainīs pilnīgi visu dzīvi. Viņiem jāparedz laiks, lai ar to spēlētos, audzinātu, ietu uz nodarbībām. Tie cilvēki arī rūpīgi izvērtē šķirnes aprakstu un iegādājas kucēnu no sertificēta audzētāja," vērtēja Kreicberga. "Tad ir otra daļa cilvēku, kas "pavelkas" uz kaut kādu modes šķirni, piemēram, "komisāru Reksi" vai citu labu piemēru, un viņi grib tādu smuku bildīti. Viņi pa lēto no dažādiem sludinājumu portāliem nopērk kaut ko bez papīriem, un tad īstenībā nemaz nezin, ko ir nopirkuši."
Kreicberga vērtēja, ka arī šajā gadījumā nav iespējams zināt, ka sētu tiešām saskādējis pitbulterjers, jo tam nav nekāda apliecinājuma. Lai to iegūtu, būtu jāredz konkrētā suņa ciltsraksti. "Otrs, kas ir jāizvērtē, ir saimnieka attieksme, un kā viņš ir nodarbinājis savu suni. Jo bieži cilvēki negrib ieguldīties nodarbinātībā.
90% gadījumu vainīgs pie situācijas ir tieši saimnieks, nevis suns," viņa pārliecināti pauda.
Amerikāņu pitbulterjera īpašniece Inga Lupančuka apliecināja, ka ar suni tiešām ir jāstrādā katru dienu, nevar un nepietiek tikai reizi nedēļā aiziet pie kinologa. Viņasprāt, īpaši pitbulterjeriem garlaicība ļoti nepatīk.
"Viņi ir uzticīgi cilvēkiem, ļoti spēcīgi ne tikai miesas būvē, bet arī rakstura ziņā. Ar viņiem var pacīnīties. Man nepatīk garlaicība, man patīk izaicinājumi, arī viņiem patīk izaicinājumi," viņa raksturoja savu izvēli par labu šai šķirnei.
"Viņi ir ļoti jautri, drošsirdīgi, paklausīgi. Ar viņiem nav garlaicīgi, viņi mīl dzīvi, mīl cilvēkus. Ir šādas tādas problēmas ar zooagresiju, bet tas ir kontrolējams," viņa uzsvēra.
Kinoloģe Marika Krauja piekrita, suns ir saimnieka spogulis. "99% ir tas, ko mēs ieguldām sunī, tāds viņš arī būs. Cilvēki ļoti bieži paņem suni un iedomājas, ka būs idille un skaisti, ka suns gulēs pie kamīna, bet realitāte ir tāda, ka suns rej, suns var kost, suns skrien, suns grib savu aktivitāti kaut kur izlikt. Ir jāstrādā ar suni, ir katru dienu jādarbojas," viņa norādīja.
Arī zoopsiholoģe Inga Cerbule skaidroja, ka suņa agresivitāti ietekmē vairāki faktori, tostarp cilvēka ieguldītais darbs, ne tikai konkrētā šķirne. "Atcerēsimies, ka suņi ir gaļēdāji. Būtībā suņi ir plēsīgi dzīvnieki, un spēja sekot medījumam, viņu turēt, ķert, plosīt, nogalināt kaut kādā mērā ir iedzimta visiem mājas suņiem, bet, atkarībā no dažādiem vides faktoriem, šī spēja vai nu izpaužas biežāk, retāk vai vispār neizpaužas," skaidroja Cerbule.
"Tie faktori, kas ietekmē agresiju, ir dažādi. Viens no nozīmīgiem faktoriem ir iedzimtība, otrs nozīmīgs faktors ir suņa socializēšana, audzināšana un apmācība, tātad dzīves gaitā gūtā pieredze, un trešais nozīmīgais faktors ir cilvēka faktors – cik labi vai slikti šis dzīvnieks tiek kontrolēts. Tātad pat agresīvs dzīvnieks varētu nebūt reāli bīstams, ja šis suns tiek kontrolēts," viņa norādīja.
Lupančuka atklāja, ka ir sazinājusies ar Pārtikas Veterināro dienestu (PVD), lai iegūtu pēdējo sešu gadu statistiku, kopš PVD nodarbojas ar suņu agresijas izvērtēšanu.
"Pa sešiem gadiem statistikā bīstamo suņu statuss ir piešķirts 72 suņiem, no tiem divi ir pitbulterjeri.
Bet, vai tiešām tie ir pitbulterjeri? Neviens nav redzējis viņu dokumentus, PVD prasa tikai pasi, un nevienam nav jārāda ciltsraksti, lai vetārsts pasē ierakstītu šķirni," viņa norādīja.
Krauja vērtēja, ka pareizi būtu, ja cilvēki pirms suņa iegādes konsultētos ar kādu instruktoru, kā sagatavoties kucēna ienākšanai mājās. Instruktors varētu pastāstīt, ar ko rēķināties. Viņa gan atzina, ka šādu gadījumu nav daudz – parasti suņu saimnieki pie kinologa nāk jau pēc tam, kad iegādājušies suni un ir sākušās problēmas.
"Filmējot Šveicē, mēs noskaidrojām, ka tur cilvēkam, pirms viņš iegādājas suni, ir jākārto eksāmens, un suņu skola ir obligāta. Īstenībā Šveicē ir panākts tas, ka suņu iegāde un uzturēšana ir tik sarežģīta, ka tikai tie cilvēki tur suni, kas savu dzīvi bez tā nevar iedomāties," stāstīja Kreicberga.
Viņa sprieda, ka Latvijā suņi cilvēkiem vienkārši ir pārāk viegli pieejami – arī tiem, kuriem nav laika vai vēlmes ar suni nodarboties.
"Ir cilvēki, viņi nopērk māju, nopērk suni un ko viņi dara – attaisa vaļā durvis, lai suns valkājas pa pagalmu. Bet ko viņš dara – viņš apmierina savu instinktu un rej, aprej garāmgājējus, ošņājas. Viņš pats sevi nodarbina, un tā suns tiek izlaists, jo saimnieks uzskata, ka ar dzīvnieku nav jānodarbojas. Kur tam sunim likt to enerģiju? Viņš grauž sētu, grib atrast veidu, kā izmukt. Tur jau tas viss redzams. Tad ir jautājums, kāpēc jums vajag suni, ja jūs ar viņu negribat nodarboties?" analizēja Kreicberga.
