Joprojām nereti cilvēki domā, ka Latvijā mīt viens zaķis, kas vasarā ir pelēks, bet ziemā kļūst balts. Taču ir divas zaķu sugas. Senākais ir baltais zaķis, kas te dzīvo kopš ledus laikmeta beigām. Bet biežāk sastopamais pelēkais zaķis Latvijā mīt tikai kopš 17. gadsimta, kad līdz ar lauksaimniecības attīstību paplašinājās atklātas ainavas, kādas tam patīk. Zaķi ir lieli maskēšanās meistari. Pelēkā zaķa kažoks saplūst ar pērno zāli, un, lai saskatītu, ir jābūt ļoti acīgam. Savukārt baltais zaķis, kurš sniegā ir gluži vai neredzams, šobrīd sācis mainīt balto kažoku. Tas paliek raibs kā Lieldienu ola, bet drīz būs tādā pašā krāsā kā pelēkie garauši.
Līgatnes dabas taku pārstāvis Valters Kinna pastāstīja: “Baltajam zaķim pēdējos gados ir aizvien grūtāk. Tagad, kad sniegs mums ir mazāk, šī bija sniegota ziema, zaķim vairs nav fons, kur labi paslēpties. Tāpēc baltais zaķis ir tramīgāks. Dabā vieglāk pamanāms plēsējiem. Ja dabā zaķi izdodas pamanīt, tad var ari diezgan tuvu redzēt. Viņš ļoti ilgu laiku sēž, gaida, kas būs. Varbūt jūs aiziesiet projām uz citu pusi. Tad, kad esat pienācis diezgan tuvu, tad izlec un laižas ļekās.”
Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, Latvijā mīt vairāk nekā 26 tūkstoši pelēko zaķu un 10 tūkstoši balto zaķu. Par zaķiem ir daudz interesantu faktu un arī mītu. Zaķi nerok alas, bet to dara truši. Briesmu brīžos, zaķis mūkot, var attīstīt lielu ātrumu – līdz pat 50 kilometriem stundā.
