Radio "Naba": Vai varat dažos vārdos ieskicēt, kas ir "ietekmes uz vidi novērtējums"? Kad tas radās? Kā tas attiecas uz mums, uz mūsu tagadni, uz nākotni, uz mūsu dabu un uz mūsu sabiedrības kopējiem ieguvumiem?
Oskars Beikulis: Vēsture šim jēdzienam varētu būt saistāma ar pagājušā gadsimta 60. gadiem, kad līdz ar industrijas attīstību cilvēki sāka saprast, ka mēs ne tikai "darām ļaunu dabai", bet arī paši ciešam no tā, ko esam sadarījuši, sākotnēji domājot par ūdeni, ko mēs piesārņojam un paši pēc tam dzeram, vai gaisu, ko paši pēc tam elpojam. Bet lielā būtība ietekmes uz vidi novērtējumam ir – pirms vēl mēs kaut ko darām, kaut ko būvējam vai plānojam – padomāt par to, kādas sekas tas varētu atstāt uz vidi, uz cilvēkiem, uz dabu un jau plānošanas stadijā izdomāt, vai mēs kaut ko varam darīt labāk un citādāk, lai sekas būtu mazākas.
Arī mēs arī paši ikdienas dzīvē pieņemam savus mazos lēmumus, kas ir saistīti ar mūsu ietekmi uz vidi.
Piemēram, kad mēs nolemjam šķirot atkritumus mājās, mēs esam pieņēmuši savu mazo ietekmes uz vidi novērtējumu. Vai tad, kad nolemjam veikalā nepirkt ūdeni plastmasas pudelēs.
Protams, ir skaidrs, ka ir virkne lietu, kas var atstāt gana lielas ietekmes [uz vidi un attiecīgi arī uz mums], tām tad arī ietekmes uz vidi novērtējuma process tiek uzraudzīts. Ļoti vienkāršos vārdos sakot, ietekmes uz vidi novērtējums tiek veikts jebkurai darbībai, kas potenciāli var atstāt negatīvu ietekmi uz vidi.
Ir valstis, kurās vēja parku ir daudz vairāk nekā Latvijā. Vēja parks ir redzēts, braucot uz Liepāju. Vai Latvijā vēl kaut kur ir vēja parks?
Ja runājam par vēja parkiem, mēs esam viena no pēdējām valstīm Eiropā. Atjaunojamie energoresursi Latvijā, salīdzinot ar citām valstīm, tiek izmantoti daudz, taču to lauvas tiesu veido mūsu trīs lielās hidroelektrostacijas.
Latvijā ir bijuši vairāki skandāli, ja drīkst lietot šo vārdu, kas saistīti ar vēja parku būvniecību. Man atmiņā ir palicis, ka tad, kad pie Ventspils plānoja būvēt vēja parku, daudzi vietējie iedzīvotāji bija diezgan negatīvi noskaņoti. Kā man ir radies iespaids, runājot ar vides organizācijām, tad viens no iemesliem, protams, ne vienīgais – ir tāds, ka šie attīstītāji nekādi necentās iesaistīt vietējo sabiedrību, piemēram, lai viņi saņemtu kaut kādu labumu no tā. Esmu dzirdējusi, ka Vācijā tas tiek risināts citādāk, turklāt tur vēja parku būvēšana tiekot arī labāk plānota. Vai ir vēl kaut kas, kas pie mums varētu būt labāks un ko mēs varētu mācīties no citām valstīm?
Mazliet pieskaroties tam stāstam par iedzīvotāju neapmierinātību, – ir tāda ļoti savdabīga situācija šobrīd. Vēja enerģijas asociācija, kas apvieno lielāko daļu no uzņēmumiem, kas Latvijā strādā šajā jomā, katru gadu taisa sabiedrības aptauju, ko veic SKDS. Cilvēkiem jautā, vai viņi atbalsta atjaunojamo energoresursu izmantošanu, tajā skaitā arī vēja enerģijas izmantošanu. Katru gadu šajās aptaujās ap 70% atbild pozitīvi – jā, vēja enerģija ir baigi foršā.
…ja ne manā pagalmā.
Jā! Un te mēs nonākam līdz tam "stāstam par manu pagalmu", bet tas ir absolūti racionāls. Skaidrs, ka viens no iemesliem ir bailes, satraukums, kā tas būs, bet tas attiecas uz jebkuru objektu – tie nav tikai vēja ģeneratori. Ja kāds atnāks un teiks, ka pie jūsu mājām grib būvēt cūku fermu, jūs domāsiet, vai tā labi smaržos vai slikti smaržos. Ja kāds pateiks, ka grib būvēt ceļu, jūs domāsiet par to, ka tur varētu būt putekļi un troksnis. Satraukums ir racionāls.
Domāju, ka liela kļūda ir tā, ka vēja enerģijas attīstības viļņa plānošanas sākumā bija pārāk maza komunikācija ar sabiedrību. Raugoties uz tiem vēju parkiem, pie kuru attīstības mēs šobrīd strādājam, mēs ļoti cenšamies "izkāpt ārā" no formālās procedūras, kas paredz aiziet pie iedzīvotājiem uz sabiedrisko apspriešanu un īpaši vairāk nerunāt. Mēs organizējam darba grupas, kur mēs runājam par lietām, kas cilvēkus satrauc, un runājam arī par to, ko jūs minējāt – kas tad ir labums tam vietējam iedzīvotājam no konkrētā vēja parka.
Tiesa, Latvijas nodokļu vide šajā gadījumā nav atbalstoša – nodokļi no vēja parku darbības aiziet valstij, nevis uz pašvaldību.
Ir piemēri, kas Latvijā diemžēl vismaz pagaidām nestrādā. Piemēram, Vācijā viens no veidiem, kā cilvēki iesaistās – kļūst par vēja parku mazākumakcionāriem. Viņš redz – propellers griežas, tātad viņam nāks naudiņa. Latvijas problēma šajā kontekstā ir cilvēku pirktspēja, tas, cik daudz cilvēkiem ir brīvo resursu.
Pieņemsim, ka ir situācija – ietekmes uz vidi novērtējums vairs netiek pieprasīts, valdība "x" nolemj, ka "tas tikai sarežģī procesus, mums šobrīd nav vairs daudz laika, mēs negribam būt atkarīgi no mūsu lielā kaimiņa, kas ir diezgan agresīvs, ātri noņemam visus šķēršļus un atļaujam vienkārši būvēt visu ko bez šī novērtējuma." Kādi riski varētu būt?
Man patīk viena frāze, ko savulaik teica viens no Latvijas zināmākajiem putnu ekspertiem Māris Strazds: "Tas ir dārgs eksperiments ar dabu." Ja runājam par vēja elektrostacijām, tad lielākā problēma nav tā, ka tās ir skaļas vai rada kaut kādas ēnas, bet gan šo elektrostaciju spēja sadzīvot ar dabu, it īpaši ar putniem un sikspārņiem. Ja kaut kādas fizikālās ietekmes, piemēram, trokšņus, mēs spējam prognozēt un novērst, tad pateikt, vai šī konkrētā vieta ir nozīmīga putniem vai ne, –
bez tādas padziļinātas izpētes nav iespējams.
Ir viens tāds jau pasen izbūvēts vēja parks Norvēģijā, Smolā. To izbūvēja vietā, kur dzīvo kādi 60–70 jūras ērgļu pāri. Katru gadu diezgan daudz jūras ērgļu šīs vēja elektrostacijas nosit. Tiem klausītājiem, kas nezina, kas ir jūras ērglis – pagājušajā pavasarī mums Latvijā bija tāda sociāla sekošanas aktivitāte, kur cilvēki reāllaikā un tiešraidē varēja vērot, kas notiek ar jūras ērgļiem ligzdā, kur bija pazudis viens no ģimenes locekļiem.
Atgriežoties pie Smolas – vēja parka īpašniekiem galu galā nācās risināt ērgļu situāciju, ieguldot ļoti lielu naudu. Vairākas stacijas tika pārbūvētas, citām tika krāsoti spārni, tika likti radari, izmantotas vēl citas tehnoloģijas, lai mēģinātu atrast veidu, kā šos jūras ērgļus ietekmēt mazāk. Ja pareizie lēmumi tiktu pieņemti jau ietekmes uz vidi novērtējuma stadijā, tad, visticamāk, tur tā vēja parka vienkārši nebūtu. Tas tiktu uzbūvēts kādā citā vietā, kur ietekmes ir mazākas.
Pirms pāris nedēļām es biju vienā palielā konferencē par dabas vērtībām un vēja elektrostaciju ietekmi uz tām. Tur bija viens ļoti interesants stāsts no Meksikas. Tā ir valsts, kur ietekmes uz vidi vērtējumam, kad tiek būvēti vēja parki, pieiet ļoti formāli. Viņiem ir reģions, kurā uzstādītas apmēram 3000 vēja elektrostacijas. Tās stacijas sit gan putnus, gan sikspārņus, tā nu attīstītāji tagad sāk domāt, ko var darīt labāk.
Ietekmes uz vidi novērtējuma būtība ir, pirmkārt, izdomāt, vai vienu vai otru lietu darīt vispār; otrkārt, izdomāt, kā to darīt labāk.
Paldies biedrībai "Zaļā brīvība" par sniegto konsultāciju raidījuma sagatavošanā.
