“Tas ir pasaulē kraukšķīgākais ābols. Saucas “Honey Crisp”. Audzētāji visā pasaulē cenšas tos stādīt lielos apjomos,” stāsta Dārzkopības institūta vadošā pētniece Laila Ikase.
Izstādē apskatāmi ziemas āboli, Latvijā un citviet selekcionētie - šķirnes, kas der piemājas dārzam, un tādas, kas piemērotas lielām platībām. Ir arī jaunās Latvijas šķirnes, un to ir daudz.
“Īsti vēli ziemas āboli, kā mūsu jaunā šķirne “Monta”, glabājas līdz maijam parastā glabātavā,” stāsta Ikase.
Te ir vairāk nekā 140 šķirņu pārstāvji, kas izturēja pērnā gada ekstrēmos laika apstākļus. Aprīlī, kad bija plus 20 grādi, uznāca sals mīnus 6. Daudzviet Latvijā ābeļziedi nosala.
Šī ir neliela daļa no šķirnēm, ko pēta un selekcionē Dārzkopības institūts Dobelē, cenšoties atrast Latvijas un Baltijas klimatam piemērotākās ābeles.
“Pats galvenais izturība pret slimībām. Jaunās šķirnes ilgāk glabājas un izturīgākas pret kraupi. Un cenšamies, lai āboli būtu stingri un ļoti skaisti... ,” stāsta Ikase.
“”Dace” Latvijas jauno šķirņu topā. Šo šķirni grib stādīt jau igauņi. Arī skandināvi izmēģina. Kraupja izturīgs un ļoti garšīgs. Un vienmēr liels,” atklāj Ikase.
Lai izaudzētu jaunu ābeļu šķirni, vajag apmēram 20 gadus.
Izstādē līdzās āboli, kuri Latvijā auga jau 18.gadsimtā.
“Latvijas vēsturiskie āboli ne visi labi panes pašreizējo klimatu, kad vasaras ir ļoti karstas, jo augļi bieži vien kļūst miltaini, kokā pārgatavojas,” atzīst Ikase.
“Kolekcijā esam savākuši visu, kas vispār Latvijā ir bijis pieminēts. Pagājušajā gada mēs no Lietuvas ievedām vienu ābolu, kas pirms 100 gadiem tika minēts literatūrā - “Tabakas ābols”. Izrādās lietuviešiem vēl ir,” stāsta Ikase.
Ir arī lieli retumi. Sena vācu šķirne - gandrīz zilgani melns ābols.
“Glabājoties sarkanais mīkstums parasti sāk balēt. Vairs nav tik sarkans, kā rudenī novācot. Bet Sniegbaltītes ābols - iekšā balts, ārā sarkans.”
