Smalki sagriezti dārzeņi un desa, kas samaisīta ar barojošu krējuma un majonēzes mērci – tādu rasolu, visticamāk, pazīst un vismaz reizi mūžā baudījis ir katrs. Lai gan daļai rasols, visticamāk, saistās ar padomju laikos gatavotu ēdienu, tā vēsture ir krietni senāka. Pirmoreiz tas ir pieminēts kādā 17. gadsimtā izdotā publikācijā.
"Mēs ar šo ēdienu iekļaujamies nozīmīgā Eiropas tradīcijā. Un [pirmoreiz] rasols ir piefiksēts Vācijā iznākušā žurnālā. Tad arī tā žurnālu tradīcija sākās un tie tika izdoti latīņu valodā," raidījumā klāstīja literatūrzinātnieks Ojārs Lāms, norādot – kāds vācu ārsts Lentīlijs Rosīns, kurš vairākus gadus bija pavadījis Kurzemē un Dobelē, kā arī ceļojis pa Kurzemes hercogisti, kādā rakstā dalījās atmiņās par piedzīvoto un pievērsās visai plašiem ēdienu aprakstiem. Tur viņš arī piefiksējis pirmo rasola jeb kā viņš raksta – rosula – recepti.
Rosīns šajā publikācijā skaidroja: "Siļķu gaļu tīra no asakām, sagriež smalkos gabaliņos un pieliek klāt rutkus, sasmalcinātus saldus ābolus, olīvu eļļu, sāli, etiķi, piparus. Pēc tam šo maisījumu uzglabā dažas dienas zināmā vietā – tā ka šī stipri smirdošā vieta sāk pūt. Viņi to ēd un kāri bauda."
Mūsdienās ko tādu galdā ceļ retais. Taču tolaik tas bija smalks pilsētnieku ēdiens, kas gatavots no lielākoties vietējiem, sezonāliem produktiem, stāstīja Lāms: "Rasols, jā, tas ir tāds sīkburžuāzisks ēdiens. Varbūt tāds ļoti izsmalcināts arī ne, jo tad jau atkal nāk austeres un smalkākas lietas. Bet tādam vidusslānim, kurš ir pietiekoši turīgs, kurš var atļauties daudz un dažādus produktus turēt mājās."
Pēcāk rasols no pavārgrāmatām pazūd un tad atkal parādās vien gadsimtu vēlāk.
Tiesa, jau citā veidolā, jo tad par neatņemamu šī ēdiena sastāvdaļu kļūst bietes, bet olīveļļu nomaina uz krējuma bāzes veidota salātu mērce.
19. gadsimtā rasols piedzīvo kārtējās pārvērtības – bietes un rutkus bieži sāk papildināt vai pilnībā aizstāt nu jau ierastie kartupeļi, un salātos sāk parādīties arī dažādi cepeši un nēģi, kas bieži vien palikuši pāri no tādas kārtīgākas svētku maltītes.
"Tur ir arī tādas lietas, kas padomju laikā bija pilnībā pazudušas, bet tagad ir atgriezušās, bet mums jau vairs ar rasolu nesaistās, piemēram, kaperi. Bet nav zaļo zirnīšu! Zaļie zirnīši ir 20. gadsimta produkts. 19. gadsimtā viņu vēl nav tajās ēdienkartēs," vēstīja eksperts.
Caur gadsimtiem mainījusies ne tikai šī ēdiena recepte, bet arī nosaukums. Un par to šķēpus lauž arī mūsdienās. Literatūrzinātnieks vērtēja, ka, nostājoties vienā vai citā pusē, cilvēku arguments lielākoties ir tāds, ka tā vai citādi šos salātus ir dēvējuši citi ģimenes locekļi, piemēram, mamma un vecāmāte: "Un principā arī man tas galvenais arguments, kāpēc es tā turos vairāk pie "rosola", ir tas, ka es tā bērnībā dzirdēju. Ir arī atsevišķi pieraksti kā "risols", kuru gan es sliektos uzskatīt par drukas kļūdu, jo tas tikai parādās vienā izdevumā un pazūd. Bet, ja mēs salīdzinām šo latviešu tradīciju ar igauņu un somu tradīciju, kur arī ir šis vārds pazīstams un arī aiz šī vārda diezgan līdzīgs produkts latviešu produktam, tad tur ir ļoti konsekventi "o" skaņa tajā saknē – rosols."
Vēl viens biežāk sarunvalodā pieminēts šī ēdiena nosaukums ir Olivjē salāti. Lai gan nostāstu par šo ēdienu ir daudz, skaidri zināms ir, ka tas, visticamāk, bija izsmalcināts ēdiens.
Leģenda vēsta, ka to autors ir kāds pavārs Lisjēns Olivjē, kurš 19. gadsimta beigās šos tolaik vēl kārtainos salātus pasniedza restorāna "Ermitāža" apmeklētājiem.
Bieži kā tā laika Olivjē salātu sastāvdaļas min rubeņu gaļu, vēžu astes, vārītu teļa mēli, kaperus, arī tādas smalkas piedevas kā melno kaviāru un trifeles, kā arī smalkas franču garšvielas.
Arī šis ēdiens piedzīvo pārmaiņas, jo dārgās sastāvdaļas laika gaitā no receptes pazūd – sākumā kaviārs, vēži un teļa mēle. Pēc tam arī rubeņa gaļa, un padomju laikos par vienīgo gaļas sastāvdaļu tajos kļūst liellopa gaļa un desa.
"Arī to rasolu reizēm ir pat grūti nofiksēt un identificēt, jo ir dažādas receptes, dažādas tradīcijas – ar siļķi, bez siļķes, ar āboliem, ar nēģiem, ar zušiem pat esot, ar kaperiem. Man liekas, ir iespējams uztaisīt trīs dažādus rasolus, un katrs būs citāds," piebilda Lāms.
