Šī mērce atkarībā no konteksta var kļūt gan par Boloņas mērci, gan par lazanjas pildījumu, gan par čili. Mērci parasti gatavoju lielā daudzumā, jo to var iesaldēt un turēt vairākus mēnešus ledusskapī, bet parasti tā pazūd vēl pirms nonākšanas saltajā saldētavā.
Sastāvs:
- Trīs paciņas maltas liellopu gaļas (Kopā 1,2 kg)
- Trīs bundžas konservētu tomātu.
- Liellopu buljons (var arī kubiņus)
- Daudz sīpolu.
- Mazliet ķiploku.
- Eļļa, sviests, garšvielas.
- Glāze sausa sarkanvīna.
Pagatavošana:
Vispirms eļļā apcep ķiplokus. Kad ķiploki brūni, tos ņem ārā no pannas un to vietā liek gaļu. Gaļas ir daudz, tāpēc tā ir jācep vismaz divās pannās. Ja nav otras pannas – var cept vairākos piegājienos. Nevajag visu gaļas blāķi cept uzreiz vienā pannā – sulosies, sautēsies un, vārdu sakot, nebūs tas, kas vajadzīgs.
Kad gaļa apbrūninājusies, to pārliek lielā katlā un pievieno konservētos tomātus un buljonu. Ir cilvēki, kuriem pietiek pacietības un laika pagatavot īstu buljonu, no gaļas un dārzeņiem, visu cieņu. Taču buljona vārīšana aizņem tik daudz laika, ka mūsdienu cilvēks nu jau teju simts gadus izvēlas izmantot buljona kubiņus.
Pannā, kurā pirmīt cepās gaļa, pievieno sviestu un smalki sagrieztus sīpolus. Sautē līdz mīksti, tad pievieno pusglāzi sarkanvīna. Sīpolus apmaisa un liek katlā pie gaļas. Tāpat pievieno iepriekš apceptos ķiplokus, tos smalki sagriežot vai izspiežot caur ķiploku spiedi. Katlu apsedz ar vāku un sautē ar aprēķinu – jo ilgāk, jo labāk sanāks. Vismaz stundu. Es parasti sautēju ap divām stundām, līdz sīpoli ir pilnībā izšķīduši. Tādā veidā es izvairos no savu bērnu nosodošā skatiena, jo viņi neēd sīpolus (viņi domā, ka neēd sīpolus). Neilgi pirms noņemt katlu no uguns, pievieno garšvielas – pārsvarā baziliku. Gatavs.
Minēto mērci var izmantot lazanjas pagatavošanai. Var sajaukt kopā ar makaroniem, lai sanāktu leģendārā "Pasta Bolognese". Un ja mērci sajauc ar vārītiem rīsiem, kukurūzu un pupiņām, sanāks garšīgais meksikāņu čili.
Demonstrācijas nolūkos pagatavosim "Boloņas" mērci, un vārds "Boloņas" ir apzināti likts pēdiņās. Kā zināms, par īstu Boloņas mērci var saukt tikai to mērci, kas nāk no Boloņas reģiona Itālijā, un viss pārējais ir tikai dzirkstošā gaļas mērce. Es izvairīšos no kulināriem strīdiem pie vakariņu galda, jo runāt pilnu muti nav pieklājīgi.
Kad mērces gatavošana tuvojas beigām, sākam vārīt makaronus. Standarta recepte norāda, ka ir jāņem spageti, taču es, būdams mākslinieks un brīvdomātājs, atļaujos atkāpties no mietpilsoniskām klišejām. "Penne rigate" un "rigatoni" ir labāka izvēle, jo rieviņas makaronu sānos un tunelis vidū ir tā vieta, kur mērcei ieķerties un vairāk mērces nozīmē vairāk garšas. Makaronus vārām par minūti mazāk, nekā norādīts uz iepakojuma. Kad pienāk laiks, nolejam ūdeni un samaisām gaļas mērci kopā ar makaroniem. Tieši tā, vienā katlā. Lai sajaucas. Lai iesūcas garša. Lai makaroni, atrodoties karstajā mērcē, pabeidz gatavoties. Nevajag mērci servēt uz šķīvja pie makaroniem vai uz makaroniem. Tā dara tikai iesācēji fotogrāfi un atsaucīgo māmiņu forumu dalībnieces. Jaucam visu kopā vienā katlā.
Servējam uzreiz. Karsti kūpošu. Pievienojam rīvētu sieru un zaļumus. Nobildējam, publicējam soctīklos un ķeramies klāt. Lai labi garšo!
Citas fotoreceptes
