Latvijas Radio žurnāliste Iveta Medene kopā ar dziedāšanas kopas "Burdons" dalībniecēm Zoju Heimrāti un Valdu Vītolu ne tikai skaisti dzied, bet ir arī latvisko tradīciju zinātājas un turpinātājas. Tāpēc viņas iztaujāju par dabiskajiem olu krāsošanas paņēmieniem.
"Es vāru sīpolu mizu kārtīgu zupu un tad vienā katliņā tīrās sīpolu mizās, otrā katliņā mizas ar mellenēm, trešā katliņā mellenes kā tādas, ceturtā katliņā mellenes ar kurkumu," stāstīja Vītola.
"Man ir ļoti līdzīgi, vienīgi tas, ka tur var būt vēl katliņš ar kumelītēm, jo tad būs tās olas gaišākas, pavisam gaiši, gaiši dzeltena. Var būt arī jaunmodīgais krāsojuma veids sarkanajos kāpostos, bet tās olas ir jāmērcē tajos kāpostos. Tātad jāieliek vārītas olas iepriekšējā vakarā tajā sarkano kāpostu zupa, un tās būs koši zaļas. Vienkārši tas ir jāņem vērā, ka ir kaut kādas lietas, kurās vāra iekšā kā tais sīpolos, un ir, kur mērcē, piemēram, tie paši kāposti, arī biešu sulā," norādīja Heimrāte.
"Jā, bet es par mellenēm papildināšu, jo tā ir mana recepte. Es divas nedēļas iepriekš melleņu ievārījumam attaisu vaļā vāciņu, lai ierūgst, tad tādā, kad vāra oliņas, ir pilnīgi melns, zili pelēks," atklāja Medene.
Olas var krāsot gan vienkrāsainas, gan raibas.
"Vislabāk ietīt oliņu ir marlē, jo marle laiž cauri visu to zupu, un, savukārt, tā varbūt puķīte, tā var būt lapiņa, tas var būt vienkārši diegs, kas ir aptīts olai apkārt un tad to visu saliek iekšā tajā marles maisiņā un vēl aptin ar diegu. Tad, taisot vaļā, iznāk tāda batika, par kuru ir vienmēr brīnums, jo tu nekad nezini, kas tur īsti būs un kas nebūs. Vēl, protams, rīsiņus var pielikt klāt. Nevar likt klāt auzu pārslas vai griķus, jo viņu tiešām saiet putrā, bet rīsi nē. Un kādreiz, liekot olu tajā melleņu zupā, iznāk tik skaista tā kā nakts ola ar zvaigznītēm," atklāja Heimrāte.
"Ja marles nav mājās, tad visu gadu, tāpat kā sīpolu mizas, es krāju zeķes. Jā, es arī! Ja es gribu, lai tur ir kaut kāds zaķītis, cālītis vai puķīte vai kas, es ņemu rozes zaļo lapu, ar šķērītēm izgriežu, viņš pilnīgi baltu atstāj, kaut kā tā rozes lapa, viņa ir vaskaina, tad ir droši, ka tā zīme, kādu uzliks, tāda būs," stāstīja Vītola.
"Galvenā lieta krāsošanā, lai būtu stipras čaumalas, ir sāls, tā noteikti ir jāliek klāt, vārot olas. (..) Bet vai zini, kā var dabūt tādas olas, kuras uzvar olu kaujās? Nu tad ir zosu ola jākrāso. Nē, tur ir viens cits āķis. Tad, kad vāra olas, tad olas nedrīkst stāvēt vienā pozīcijā, viņas visu laiku ir tā kā jāapmaisa, lēni nu jāpacilā, un tad tas saucamais gaisa burbulis, kas iekšā, kaut kā sadalās, un tad sitoties tu vienmēr uzvari," zināja skaidrot Medene.
Domas gan dalās par to, kādā ūdenī olas jāliek pirms vārīšanās – karstā vai aukstā.
"Bet zini, lai tās olas, kur tās olas, ka tik labs šūpinātājs! Tāpēc Lielajā dienā prieku, mīlestību, saticību iešūpināsim visam gadam. Arī krāsojot olas, jo bez olām tu nevari kā šūpolēs. Ja tevi kāds šūpos, tev ir jāuzdāvina ola. Bet vienalga šūpošanās ir galvenā Lielajā dienā, nevis olu krāsošana! Šūpoles ir galvenās," pauda Medene.
Olas var krāsot arī aveņu zaros, aroniju sulā, asinszāles lakstos, bērzu lapās, pirts slotās vai siena gružos, spinātu lapās, piparmētrās vai rudzu zelmeņa novārījumā, arī garšvielās – karijā vai kurkumā.
