Rinkēviča scenārijs slēgt Baltijas jūru: atbilde hibrīdkaram vai NATO kara pieteikums Krievijai?

Prezidentūras pirmajā gadā šī ir viena no kategoriskākajām Rinkēviča pozīcijām starptautiskās drošības jomā, kādu nav izteikuši citu valstu līderi. Jūnijā intervijā "KNL?" Rinkēvičs uzturēja versiju par jūras slēgšanu kā iespējamo atbildes scenāriju hibrīdkarā, kad "kaut kādi uzbrukumi būs pret mūsu kritisko infrastruktūru". Prezidents apgalvoja, ka ir "aicinājis šo apspriest kā vienu no ļoti radikāliem, bet tiešām efektīviem risinājumiem", kā atbalstu minēja "stingrus paziņojumus no mūsu kaimiņiem igauņiem", bet kā līdzību – Karību krīzi un Kubas blokādi 1962. gadā, kad ASV nolēma nepieļaut militāro kravu ievešanu Kubā ar PSRS kuģiem.

Dānijas šaurums, blokāde un NATO spēka pamats

Pērn oktobrī pēc Rinkēviča intervijas Igaunijas sabiedriskā medija ERR publikācijā secināts, ka jūras slēgšana būtu īstenojama daļēji un tikai kara laikā – tas balstīts uz bijušā Igaunijas robežsardzes ģenerāļa Tarmo Kouta (Tarmo Kõuts) un Tartu Universitātes un Tromses Universitātes Norvēģijas Jūras tiesību centra pētnieka Aleksandera Lotta (Alexander Lott) teikto. Abi pauž uzskatu, ka būtu jāslēdz Dānijas jūras šaurums, attiecinot liegumu uz tās valsts kuģiem, ar kurām karo NATO.

Dažas dienas vēlāk rakstā Lietuvas sabiedriskajā medijā LRT kritisks saistībā ar Rinkēviča teikto bija Helsinku Universitātes NATO drošības un sankciju eksperts Jari Eloranta – apšaubot šāda soļa likumību un norādot uz riskiem tādējādi vairot incidentu skaitu. Viņaprāt, pareizākā NATO rīcība ir palielināt Baltijas jūrā patrulējošo kuģu skaitu.

Rinkēviča minētais igauņu paziņojums, acīmredzot, ir Igaunijas Aizsardzības spēku komandiera ģenerāļa Martina Herema (Martin Herem) vēstījums Igaunijas Aizsardzības spēku gada pārskatā, ko publiskoja šā gada maija sākumā. Bet te jābūt precīziem – tur nav atsauces uz Latvijas Valsts prezidenta teikto, Latvija vispār nav pieminēta. "Kopā ar Poliju un jaunajām NATO dalībvalstīm Zviedriju un Somiju mums jāspēj risināt vienu no mūsu galvenajām problēmām – iespējamo blokādi Baltijas jūrā", teikts gada pārskatā, nekonkretizējot par šādas rīcības pamatojumu un kritērijiem, kad šāda blokāde būtu iespējama.

Drīz pēc tam šo tematu savā slejā britu laikrakstā "The Telegraph" analizēja Toms Šarps (Tom Sharpe), kurš ir bijušais Karaliskās flotes virsnieks un karakuģu komandieris. Virsraksts viņa analīzei saistībā ar Herema un Rinkēviča pausto ir – aicinājumiem uz Krievijas blokādi Baltijas jūrā nav nekādas jēgas. Akcentējot, ka blokāde nozīmē karadarbību, Šarps apšauba gan šādas rīcības atbilstību starptautiskajām tiesībām, gan tās lietderību ekonomiskā aspektā. Viņš arī norāda uz šādas rīcības divkosību, ņemot vērā to, ka Rietumi uzstāj uz brīvas kuģošanas principiem Taivānas šaurumā, Dienvidķīnas jūrā. Analīze noslēdzas ar spriedumu, ka NATO spēka pamats ir vienoti vēstījumi, kamēr "valstis, kas draud ar nelikumīgām, nepraktiskām un nereālām darbībām, neko nedara, lai nostiprinātu šo spēku".

Konvencija, Turcijas precedents un "dronu laivas"

Nepilnu mēnesi vēlāk, jūnija sākumā laikrakstā "Financial Times" Edgars Rinkēvičs, komentējot iespējamu pretreakciju Krievijas "pelēkās zonas uzbrukumiem", piemēram, zemūdens kabeļa pārgriešanai, piemin NATO jūras patruļas, bet pēc tam prezidenta citāts ir tiešs: "Ekstrēmāks risinājums būtu slēgt jūru Krievijas kuģiem, lai gan tas būtu līdzvērtīgi "kara pieteikšanai"". Vēlāk intervijā "KNL?" prezidents centās mīkstināt šo formulējumu, sakot, ka par kara pieteikšanu "daži eksperti min", tomēr "Financial Times" citātā nav ne vārda par ekspertiem.

"Mēs nevaram rīkoties tik barbariski, kā rīkojas šobrīd Krievija, mums ir jāievēro tās starptautiskās normas, kas mums tiek uzliktas ar likumiem, konvencijām un iekšējiem normatīvajiem dokumentiem," intervijā "KNL?" uzsvēra jūras tiesību maģistre Ināra Plankova. Starptautiski galvenais dokuments, kas regulē noteikumus jūrā, esot 1982. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencija, kam ir pievienojusies arī Latvija, un, balstoties uz to, arī viņa uzskata, ka kuģošanas blokādi var uzsākt, tikai piesakot karu valstij, kas atrodas pie Baltija jūras. Plankova vērtē, ka bez starptautiskā tiesiskā regulējuma maiņas, kas būtu laikietilpīgs process, šobrīd "tas ir vairāk fantāzijas, ne iespēju līmenī."

Jāatzīmē, ka kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā viens jūras blokādes precedents ir bijis – pirms diviem gadiem Turcija paziņoja, ka atbilstoši starptautiskajam līgumam pēc Ukrainas lūguma bloķēs karakuģu kustību caur Dardaneļu un Bosfora jūras šaurumu. Tas notika saskaņā ar Montrē konvenciju, kas noslēgta 1936. gadā un uztic Turcijai kara kuģu kontroli nokļūšanai Melnajā jūrā. Taču Plankova norāda, ka šis piemērs nav attiecināms uz Baltijas jūru un, piemēram, Dānijas šaurumu, jo tas ir atšķirīgs starptautiskais regulējums.

Arī VSIA "Latvijas Jūras administrācija", atbildot uz "KNL?" jautājumiem, atsaucās uz starptautiskajā regulējumā noteikto, ka piekrastes valstīm nav tiesību traucēt mierīgo caurbraukšanu vai ierobežot atsevišķu valstu kuģus vai kravas. Atsevišķos gadījumos tām ir tiesības uz savu likumisko tiesību aizstāvību savos teritoriālajos ūdeņos, noteiktos rajonos, uz laiku apturot ārvalstu kuģu mierīgas ūdeņu šķērsošanas tiesības, ja šāda apturēšana ir būtiski svarīga tās drošībai. Arī citi eksperti, kuri sarunās ar "KNL?" vēlējās palikt anonīmi, norādīja, ka konvencija neļauj bez kara pieteikuma jūru slēgt.  

Piekrītot vērtējumam, ka bez karastāvokļa jūra nav slēdzama, Nacionālo bruņoto spēku rezerves virsnieks un militārā bloga "Vara bungas" autors Mārtiņš Vērdiņš "KNL?" komentēja iespējamo praktisko blokādes īstenošanu un rīcību lieguma pārkāpšanas gadījumā. Pirmajā pasaules karā, kad Baltijas jūra bija slēgta, to praktiski īstenoja ar mīnām, no kurām jūra pilnībā nav attīrīta vēl arvien. Otrs variants būtu pretkuģu mīnu sistēmas, kas ir salīdzināmas ar pretgaisa aizsardzību – attiecīgām iekārtām jābūt gan jūras krastā Latvijā, gan citur, piemēram, Gotlandē. Trešais variants, Vērdiņa ieskatā, ir "dronu laivas", kādas izmanto ukraiņi un kādas esot iecienītas arī Irānā – daļēji ūdenī iegremdētas, kuras vada attālināti līdz ienaidnieka kuģim, kur izraisa sprādzienu. Vērdiņš uzsver, ka Latvijai nav iekārtu un aprīkojuma nevienam no šiem variantiem, līdz ar to īstenošana iespējama tikai ar citu NATO dalībvalstu spēkiem.

Zemūdens infrastruktūra, Vašingtonas samits un Latvijas ārpolitika

Visi "KNL?" aptaujātie lietpratēji ir vienisprātis, ka hibrīdkarš ir ļoti apšaubāms pamats jūras slēgšanai, jo tas nav skaidri definēts starptautiskajās tiesībās.

Tikmēr potenciālo hibrīdkara mērķu – Baltijas jūrā esošo kabeļu, cauruļvadu un citas zemūdens infrastruktūras aizsardzības jomā NATO jau īsteno vairākas praktiskas aktivitātes. Apvienotie ekspedīcijas spēki (JEF), kuru izveide 2012. gadā bija Lielbritānijas iniciatīva, veic militārus aizsardzības pasākumus, kuru laikā vairākas jūras un gaisa vienības sniedz ieguldījumu kritiskās zemūdens infrastruktūras drošībā Ziemeļeiropā. Latvijas Nacionālie bruņoties spēki jūnija sākumā ziņoja, ka JEF aktivitātes "NORDIC WARDEN" ietvaros pilnveidos sadarbību un savietojamību ar sabiedroto jūras spēkiem, kā arī piedalīsies klātbūtnes nodrošināšanā Baltijas jūras reģionā. Jūras spēki veiks pastiprinātu patrulēšanu, kritiskās zemūdens infrastruktūras apsekošanu un uzraudzību.

2023. gada sākumā NATO paziņoja par Kritiskās zemūdens infrastruktūras koordinācijas vienības izveidi, kam šopavasar sekoja paziņojums par praktisko darbību, un arī pagājušajā nedēļā NATO Vašingtonas samita deklarācijā ir ietverts mērķis stiprināt šī centra spējas atturēt, atklāt un reaģēt uz draudiem.

Par to, vai Baltijas jūras slēgšanas scenārijs apspriests NATO Vašingtonas samitā, drošu ziņu nav. Samita deklarācijā gan ir minētas hibrīddarbības un hibrīddraudi, fiksējot, ka hibrīdoperācijas pret sabiedrotajiem var sasniegt bruņota uzbrukuma līmeni, kas var likt piesaukt NATO līguma 5. pantu. Tomēr nav nekādi konkretizēts, ka pasākumi pret hibrīdraudiem varētu ietvert kuģošanas blokādes.

Intervijā raidījumam "KNL?" Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs sacīja: "Tas, ko es esmu aicinājis – šo apspriest kā vienu no ļoti radikāliem, bet tiešām efektīviem iespējamiem risinājumiem."  Šobrīd tā arī nav skaidrs, ciktāl šis risinājums un tā efektivitāte ir apspriesti. Lai skaidrotu, vai šī ir Latvijas ārpolitikas sastāvdaļa, "KNL?" vērsās Ārlietu ministrijā ar jautājumu, vai ministrijas vai arī vēstniecību līmenī ir veiktas jebkādas aktivitātes šajā jautājumā. Sākotnēji ministrijas atbilde aprobežojās ar atsauci uz prezidenta interviju pērn, sasaistot to tikai ar "Balticconnector" bojāšanas izmeklēšanas rezultātu un konstatējot, ka "nav piepildījušies Valsts prezidenta intervijā paustie kritēriji NATO sabiedroto diskusiju uzsākšanai par potenciālu Baltijas jūras slēgšanu". Uz atkārtotu jautājumu ar norādēm uz jaunākajiem prezidenta izteikumiem, kas saistās ar iespējamu rīcību nākotnē, sekoja daudz izvērstāks teksts par Krievijas apdraudējumu un Latvijas citām aktivitātēm drošības jomā, tomēr arī tajā nav tiešas atbildes, vai saistībā ar iespējamo jūras slēgšanu jeb Krievijas kuģu blokādi ir ne vien izteikumi medijos, bet arī apspriešana pēc būtības.