Tomēr budžeta analīze un Ekonomikas ministrijas skaidrojumi nerada pamatu pārliecībai, ka šī prioritāte ir svarīgāka par citām vajadzībām, kam finansējums izpaliek. Ministrija šiem miljonu tēriņiem nesniedz detalizētu pamatojumu un, atsaucoties uz pirms septiņiem gadiem pieņemtiem valdības noteikumiem, Covid-19 pieredzi un Krievijas-Ukrainas kara mācību, norāda, ka programmas ietvaros trīs gadu laikā ar pirmās nepieciešamības precēm būšot iespējams nodrošināt 6% valsts iedzīvotāju.
Otrs naudietilpīgākais EM prioritāšu "īsajā sarakstā"
Pērnā gada 22. decembrī valdības darba kārtībā iekļauto nozaru prioritāro pasākumu sarakstā, par ko rakstījām iepriekšējā rakstā, Ekonomikas ministrija (EM) bija pieteikusi plānus trīsdesmit pozīcijās – kopumā par vairāk nekā 219 miljoniem eiro. Tās bija gan dažādas programmas biznesa un inovāciju atbalstam, ārējās ekonomikas aktivitātēm, energoefektivitātei un enerģētiskajai drošībai, kā arī daudziem citiem mērķiem. Divas naudietilpīgākās no pieteiktajām bija "Finanšu instruments – aizdevumi investīciju projektiem ar kapitāla atlaidi" un "Energoresursu iegāde krīzes situāciju pārvarēšanai", bet trešā – iepriekš minētā iedzīvotāju nodrošināšana ar rūpniecības precēm.
13. janvārī starp valdībā akceptētajām prioritātēm, kam kopumā piešķīra vairāk kā 710 miljonus, vairāk nekā divas trešdaļas no šī EM prioritāšu saraksta vairs nebija atrodamas, tostarp atbalstu neguva arī energoresursu iegāde krīzes situāciju pārvarēšanai. Programma par rūpniecības preču nodrošināšanu tika iekļauta vienreizējos pasākumos valsts nozīmes pasākumu sadaļā, šīm vajadzībām izdevumu summu gan samazinot uz pusi no prasītā šim gadam – no 12,4 uz 6,2 miljoniem, bet saglabājot 12,4 miljonu eiro finansējumu 2024. un 2025. gadā.
Tikmēr, piemēram, mājokļu garantiju atbalsta programmai "Balsts" uz trim gadiem no prasītajiem vairāk kā 25 miljoniem piešķirti mazāk par pusi, jaunuzņēmumu attīstībai un investīciju piesaistei – puse no prasītā, turklāt tikai uz vienu, ne trim gadiem. Programma eksporta veicināšanai lieliem uzņēmumiem un biznesa inkubācijas pakalpojumiem neiekļuva starp prioritātēm.
Loģistikas centri vai preču glabāšana pašvaldībās sešiem procentiem iedzīvotāju
Jautāts, ko tad īsti paredzēts paveikt par vairāk kā 31 miljoniem, kas plānoti nodrošināšanai ar pirmās nepieciešamības precēm, finanšu ministrs Arvils Ašeradens ("Jaunā Vienotība") februāra sākumā apgalvoja – Latvijas reģionos tapšot četri loģistikas centri, kuros uzglabāt rūpniecības preces, pēc kurām vajadzība varot rasties kuru katru mirkli, piemēram, plūdu gadījumā.
Valsts budžeta projekta oficiālajos publiskajos paskaidrojumos nekāds izvērsums par šai programmai plānoto izdevumu aprēķinu un pamatojumu nav atrodams. Kad raidījums "Kas notiek Latvijā?" uzdeva jautājumu Ekonomikas ministrijai par finansējuma pamatojumu un tā izmantošanas plānotajiem rezultātiem, pirmā atbilde bija dažas rindkopas. Tur bija atsauce uz 2015. gadā pieņemtajiem MK noteikumiem nr.755 ar piebildi, ka EM gatavo grozījumus šajos noteikumos, paredzot centralizētu preču iegādi, kā arī decentralizētu pašvaldību iesaisti preču uzglabāšanā. Lai gan atbildē bija teikts, ka līdzšinējo pirmās nepieciešamības preču sarakstu plānots pārskatīt un attiecīgi grozījumi vēl tikai taps, tika nosaukts konkrēts nodrošinājuma apjoms – trīs gadu laikā plānots iegādāties preces tādā apjomā, lai 6% valsts iedzīvotāju tās pietiktu trīs mēnešu periodam. Savukārt pamatojums pārmaiņām bija formulēts šādi: "Izanalizējot atlikto piegāžu efektivitāti, dažādu mācību secinājumus, Covid-19 pandēmijas un Ukrainas-Krievijas kara pieredzi, secināts, ka ir nepieciešams veikt uzlabojumus esošajos noteikumos Nr.755 un mainīt preču nodrošināšanas modeli".
2015. gada nogalē pieņemto noteikumu nosaukums ir tāds pats kā 2023. gada valsts budžetā iekļautajai programmai – "Noteikumi par iedzīvotāju nodrošināšanu ar pirmās nepieciešamības rūpniecības precēm valsts apdraudējuma gadījumā". Tie savulaik pieņemti saskaņā ar Mobilizācijas likumu, nosakot iedzīvotāju apgādi valsts apdraudējuma gadījumos. Noteikumu pielikumos uzskaitīti bērniem un pieaugušajiem nodrošināmu preču saraksti – autiņbiksītes un knupīši, segas un "sezonai atbilstošas virsdrēbes un galvassega", radio ar baterijām, sveces un pilns galda piederumu komplekts. Noteikumi noteic Ekonomikas ministrijas un pašvaldību funkcijas šajā jomā, tostarp organizējot atlikto piegāžu līgumu slēgšanu ar komersantiem, kam jāatbild par attiecīgo preču nodrošinājumu, tas ir, jābūt gataviem veikt piegādes nepieciešamības gadījumā.
Jāatzīmē, ka, balstoties uz Mobilizācijas likumu, valdība aizvadītā gada 1. martā pieņēmusi arī noteikumus "Par iedzīvotāju nodrošināšanu ar pārtiku valsts apdraudējuma gadījumā", taču tajos paredzēts, ka pārtikas piegādes plānojamas un koordinējamas atbilstoši normatīvajiem aktiem par atliktajām piegādēm.
Nedrošās atliktās piegādes pēc Covid-19 pieredzes
Raidījums "Kas notiek Latvijā?" saistībā ar EM atbildēm uzdeva papildjautājumus – kas un kad veicis analīzi, uz kā pamata secināts par nepieciešamību pēc preču nodrošināšanas modeļa maiņas, vai iespējams iepazīties ar šādu analīzi un uz kādu atlikto piegāžu līgumu pieredz balstoties šī analīze notikusi? Otrā atbilde bija garāka, taču tā atklāja, ka nekādas konkrētas izvērstas analīzes nemaz nav. Vispārīgi minētas "diskusijas par dažādiem civilās aizsardzības aspektiem, kas notikušas "dažādos formātos – civilās aizsardzības mācībās, starpministriju sanāksmēs, kā arī sarunās ar pašvaldībām." Dažus teikumus garā atsauce uz Covid-19 pandēmijas pieredzi liek domāt, ka EM valsts apdraudējumu paredz kā potenciālu globālu krīzi: "situācijā, kad stabilas piegādes nevar nodrošināt un pieprasījums pēc krīzes risinājumam nepieciešamām precēm strauji pieaug, materiālo rezervju fiziska esamība ir optimālākais risinājums". Kontekstā ar Ukrainas-Krievijas kara mācībām secināts, ka "apģērbs un apavi ir vienas no pirmajām lietām, ko ziedo līdzcilvēki un nevalstiskās organizācijas", un tādēļ noteikumu "pārskatītajā reakcijā tie varētu nebūt".
Jāatzīmē gan, ka 2015. gadā, kad tika pieņemti šie noteikumi, tās pašas Ekonomikas ministrijas anotācijā bija teikts, ka atliktās piegādes līgumu slēgšana tiek uzskatīts "par ekonomiski izdevīgāko variantu", kas "dod iespēju ekonomēt valsts budžeta līdzekļus". Tagad izdevīgums un ekonomija kā kritērijs vairs netiek minēti, akcentējot, ka, "pat ja būtu noslēgts atlikto piegāžu līgums, tas negarantētu preču piegādi". Praksē atlikto piegāžu līgumi ar komersantiem par rūpniecības precēm, lai gan to paredzēja MK noteikumi, nemaz nav slēgti – līdz šim tie slēgti tikai par naftas produktu rezervēm.
Vai darīsim kā Eiropā un NATO?
Saruna par šo tēmu raidījuma "Kas notiek Latvijā?" diskusijās turpinājās 1. martā, kad bijušais ekonomikas ministres biroja vadītājs, tagad Saeimas deputāts Artūrs Butāns (Nacionālā apvienība) atsaucās uz Eiropas un NATO pieredzi.
EM atbildē, ko saņēma "Kas notiek Latvijā?", arī ir atsauce uz NATO – uz rekomendācijām, kas nosakot, ka pirmās nepieciešamības rūpniecības preces kā minimums jānodrošina 2% valsts iedzīvotāju – tātad trīsreiz mazāk par EM plānoto. Kāpēc Latvijā rezerves plānots veidot 6% iedzīvotāju nodrošināšanai, atbildē netika skaidrots. Tāpat arī ministrija atbildē rakstīja ka "materiālo rezervju veidošana fizisku krājumu veidā ir vairāku ES valstu risinājums", piebilstot, ka "EM speciālisti vairāk iepazinušies ar Somijas un Igaunijas pieredzi".
"Kas notiek Latvijā?" sazinājās ar vairākiem civilās aizsardzības un drošības jomu lietpratējiem ar lūgumu dalīties ar savām zināšanām par to, kāda tad ir citu valstu pieredze šādu rezervju veidošanā un kā šī sistēma funkcionē Latvijā. Speciālistu vērtējumā – Latvijā šāda sistēma līdz šim funkcionējusi "tikai uz papīra".
"Izmanto pamatā divas pieejas: pirmā – centralizēts fizisks iepirkums, un glabāšanu un distribūciju vajadzības gadījumā nodrošina valsts pati vai valsts apmaksāts komersants. Otrā – valsts attiecīgam saimnieciskās darbības segmentam nosaka prasību, piemēram, 5% no preču apgrozījuma glabāt (ar derīguma termiņiem rotēt) pie sevis rezervē un valsts apdraudējuma gadījumā kā atliktu piegādi distribūtēt pa saviem loģistikas kanāliem vai nodot valstij. Vai hibrīda pieeja, kas izvēlēta pēc piegāžu drošības (ticamības) un izmaksām," atbildot uz jautājumu par to, kāda ir citu valstu pieeja, rakstiskā atbildē raidījumam "Kas notiek Latvijā?" norādīja viens no pieredzējušākiem civilās aizsardzības un krīžu vadības speciālistiem Latvijā.
Piemēram, Šveicē rezervju sistēmas uzturēšanā ir iesaistīti aptuveni 300 privāti uzņēmumi, kas uzglabā preču krājumus federālās valdības noteiktajos apjomos. Rezervēs glabājas, piemēram, kafija, rīsi un labība, ar kuru Šveices iedzīvotājiem pietiktu trīs mēnešiem, kā arī degvielas krājumi četrarpus mēnešiem, pretiekaisuma medikamenti cilvēkiem un dzīvniekiem, pretsāpju medikamenti un vakcīnas. Savukārt Igaunijā jau ilgāku tiek veidota pārtikas rezerve, ar kuru valsts iedzīvotājiem krīzes gadījumā pietiktu vairāk nekā vienai nedēļai. Medikamentu rezervju izveide vēl ir procesā, kura noslēgumā Igaunijai būs 165 biežāk izmantoto medikamentu krājums vienu mēnesi ilgam periodam. Arī Igaunijā minēto rezervju izveidē valsts iesaistījusi komersantus, kam uzticēta šo krājumu uzglabāšana.
Gints Reinsons, kurš savulaik vadīja Jelgavas pašvaldības operatīvo centru, bet nesen kļuvis par Rīgas Civilās aizsardzības un operatīvās informācijas pārvaldes vadītāju, sarunā ar "Kas notiek Latvijā?" norādīja – Latvija līdz šim ir īstenojusi pirmo līmeni šādas rezervju sistēmas ieviešanā. Proti, normatīvie akti ir pieņemti, bet tiem pakārtoti civilās aizsardzības plāni – vēl ne. Tāpat nav izstrādātas arī loģistikas ķēdes iedzīvotāju nodrošināšanai ar pirmās nepieciešamības precēm, un pašvaldībām pat neesot īsti zināms, kādas lietas tām vajadzības gadījumā varētu būt pieejamas no valsts materiālajām rezervēm.
Viņa vērtējumā, ja rezervju sistēma tiek veidota, tai ir jābūt decentralizētai, taču jārēķinās, ka šobrīd pašvaldību rīcībā nav noliktavu, kur šādas preču rezerves varētu uzglabāt. Savukārt uzglabāt visus apdraudējuma gadījumam vajadzīgos pirmās nepieciešamības preču krājumus vienuviet nebūtu pareizi. Tāpat, ieviešot šādu rezervju sistēmu, būtu jānodrošina krājumu aprite, piemēram, pusgadu pirms preču derīguma termiņa beigām tās būtu jānodod izmantošanai sociālās aprūpes centros vai patversmēs. "Lai nebūtu kā padomju laikos, kad valsts iepirka gāzmaskas un konservus, kas vienkārši sabojājās," rezumē Reinsons.
