Nesen tika noskaidroti 2024. gada Latvijas Arhitektūras gada balvas laureāti. Lai pieņemtu savu lēmumu, žūrija ne tikai devās uz gada balvai izvirzītajiem objektiem, bet arī tikās ar arhitektu komandām, lai runātu par to, kādas idejas iedzīvinātas konkursam izvirzītajos darbos. Ātri vien gan atlases, gan starptautiskās žūrijas locekļi secināja, ka šī gada iesniegtos objektus vieno pārmantojamības koncepts.
Ko darīt ar vēsturi? Latvijas piemērs
Šī gada Latvijas Arhitektūras gada balvas laurus plūca Jaunā Rīgas teātra ēku kompleksa pārbūve arhitektes Zaigas Gailes vadībā. "Mums Latvijā ir ļoti daudz un spēcīgu arhitektu, kuriem ir sava pieeja attiecībā pret mantojumu un kuriem ir ļoti skaidrs savs viedoklis," stāsta Latvijas Arhitektūras gada balvas Atlases žūrijas priekšsēdētājs Miķelis Putrāms, kurš atzīst, ka
vēsturiskas ēkas atjaunošanas process ir līdzīgs pavāra darbam – no daudzām un dažādām sastāvdaļām jāizveido garda maltīte jeb viens veselums. Tomēr katram arhitektam, gluži ka pavāram, var būt sava recepte.
"Zaigas Gailes pieeja attiecībā pret mantojumu ir ļoti inovatīva – viņa šo mantojumu saglabā, mīca, transformē, atjauno," arhitektes pieeju raksturo Miķelis Putrāms.
Šī gada Arhitektūras gada balvai tika pieteikti arī citi objekti, kurus arhitektu komandas ir nevis cēlušas no jauna, bet gan atjaunojušas. Kā atšķirīgu pieeju Zaigas Gailes izmantotajām stratēģijām Miķelis Putrāms min Grīnberga nama pārbūves projektu Ventspilī. "Šajā objektā mantojuma transformācijas filozofija ir citādāka – ir tāds ļoti kontrastējošs princips. Kontrastu izmantot kā idejas turpinājumu arī ir mantojuma transformācijas iespēja," skaidro Miķelis Putrāms.
Domājot par pārmantojamības idejām, nenoliedzami aktuāls pēdējā laikā ir ar padomju laiku saistītais mantojums.
"Ir lietas, kuras mēs uztveram kā vērtību, un ir lietas, kuras mēs neuztveram kā vērtību. Bet tas ir tikai mūsu prātos, ka viņas nav vērtīgas. Un tādēļ tieši starptautiskās žūrijas skatījums mums liek paskatīties uz saviem pieņēmumiem citādāk," par racionālā un emocionālā skatījuma savienojumu pareizu lēmumu pieņemšanā attiecībā uz dažādu arhitektūras projektu vērtību stāsta Miķelis Putrāms.
Vēsture, no kuras jāatsakās. Igaunijas piemērs
Ēkas, pieminekļi un citi pilsētvidē atrodamie arhitektūras elementi vēsta par dažādiem laikiem, kādus piedzīvojusi konkrētā pilsēta un valsts. Vēsture arhitektūrā manāma ik uz soļa – tā var vēstīt gan par gaišiem, gan par tumšiem laikiem, tā var būt gan vērtīga, gan mazvērtīga. Piemēram, Alberta iela Rīgā caur krāšņajām fasādēm vēsta par Rīgu 20. gadsimta pašā sākumā, vēl pirms Pirmā pasaules kara, kad īpaši aktuāls bija greznais un kompleksais jūgendstils. Savukārt skolas, kas pēc viena parauga tika uzbūvētas padomju laikos, nes sev līdzi vēstījumu par pagājušajiem Latvijas okupācijas laikiem.
Miķelis Putrāms stāsta –
arhitekti Latvijā jau labu laiku ar interesi vēro ar arhitektūru saistītos procesus Igaunijā, kur to arvien plašāk izmanto kā spēcīgu un nozīmīgu politisko instrumentu, kas atbalsojas ar aktuāliem procesiem mūsdienās.
"Kādu laiku atpakaļ Igaunijā bija tāda politika – atjaunot mazo pilsētu centrālos laukumus. Tas rezultējās ievērojamā nacionālās pašapziņas kāpumā. Cilvēki sāka daudz vairāk baudīt un izprast savas mazpilsētas un to publisko telpu," stāsta Miķelis Putrāms.
Lai celtu nacionālo pašapziņu un atvadītos no kultūrpolitiskā un vēsturiskā mantojuma, ko Igaunijas cilvēki vairs nevēlas kā smagu nastu nodot arī nākamajām paaudzēm, tiek no jauna celtas daudzas igauņu skolas. Viens no projektiem, kas šogad ierindojās Latvijas Arhitektūras gada balvas finālistu sarakstā, bija "Lauder Architects" realizētais projekts – skola Igaunijas pilsētā Sillamē. "Mēs ieraudzījām vesternizācijas principu un arhitektūras kā politikas instrumenta ārkārtīgo ietekmīgi. Ne vien vietējie bērni un cilvēki ir ārkārtīgi lepni par šo jauno skolu, bet viņi nokļūst pavisam citādākā vidē ar citu domu fokusu," ar saviem novērojumiem vērtēšanas procesā dalās Miķelis Putrāms, kurš, līdzīgi kā daudzi Igaunijas iedzīvotāji, arī Latvijā ir uzaudzis un dzīvojis padomju un postpadomju laika radītajā telpā.
Tomēr starptautiskajai žūrijai uzreiz nebija skaidrs, kāpēc vienas skolas nojaukšana un citas, mazākas skolas, radīšana tās vietā, būtu uzskatāma par ko izcilu. "Starptautiskajai žūrijai sākumā bija neizpratne par to, kādēļ būtu jājauc nost tāda liela ķieģeļu skola, lai tās vietā būvētu kaut ko jaunu un mazāku. Tad es mēģināju viņiem skaidrot, ka
šī lielā padomju laika ēka sevī nes ļoti daudz padomju laika ideoloģiskos uzstādījumus, un šīs atmiņas un emocijas, īpaši pilsētās, kas ir tuvu Krievijas robežai, ir traucējošas, lai Igaunija varētu attīstīties Rietumu virzienā,"
Miķelis Putrāms stāsta.
Vēsture, ko ņemt sev līdzi. Pasaules piemērs
Latvijas Arhitektūras gada balvas divkārtējais finālists un sudraba godalgas laureāts Reinis Saliņš uzskata, ka vēsturiskais mantojums ir transformējams un pielāgots konkrētajam laikmetam, kurā tas tiek transformēts.
Pētot slavenā itāļu renesanses arhitekta Andrea Palladio villas un to ietekmi uz tālāko pasaules arhitektūras attīstību, Reinis Saliņš ir novērojis, ka dažādu laiku arhitekti savos darbos ir pārņēmuši dažādas idejas, un
viss arhitektūras mantojums nav aktuāls visos laikos – tas var gaidīt pat vairākus gadsimtus, līdz atkal kļūst pievilcīgs un interesants jauno paaudžu arhitektiem.
"[Britu mākslas vēsturnieks] Rūdolfs Vitkovers (Rudolf Wittkower) 1940. gados ieraudzīja Palladio deviņu kvadrātu projektēšanas principu kā unikālu stratēģiju. Viņa skolnieks Kolins Rovs (Colin Rowe) desmit gadus vēlāk jau sāka domāt, kā šādu arhitektūru ir iespējams atkārtot un modernizēt. Savukārt viņa skolnieks, vēl desmit gadus vēlāk, Džons Hejduks (John Hejduk), sāka pielietot Palladio principus un izbūvēt tos savos darbos," stāsta Reinis Saliņš.
Domājot ne tikai par Andrea Palladio ideju pārmantojamību, bet arī par citu vēstures elementu integrēšanu mūsdienās, Reinis Saliņš saka: "Mēs redzam izteiktu idejas un ideoloģiju pārmantošanu, kur katrs no gadu desmitiem un cilvēkiem izceļ svarīgāko, kas eksistē viņa laikā. Arhitekti izturas ar milzu cieņu, viņi viņu tulko, mēģina saprast, improvizēt. (..) [Vēsturē] eksistē ļoti daudz vērtīgu un labu lietu, un mums no tām nav jābaidās, bet gan tās jāpēta, jāizceļ un no tām jābūvē tas, kas ir vajadzīgs šodienai. Nomainot kontekstu, bieži vien arī lietas un to vērtība nomaina kontekstu, un saglabājas skaistākais no tā, ko esam mantojuši," Reinis Saliņš saka.
Arhitekts – sava laika vērtību atspoguļotājs
Miķelis Putrāms piebilst, ka arhitektiem ir svarīgi uzturēt plašu savu skatījumu par pasaules arhitektūras vēsturi, kontekstu un idejām, ko katrs konkrētais laiks sev nes līdzi, jo tās var būt gan atbilstošas tagadējiem laikiem, gan pretrunīgas.
"Tad, iespējams, mēs Latvijā nemēģinātu saglabāt lietas, kuras īsti nav tā vērtas. Tas ir tas vienkāršākais veids – pateikt, ka viss vecais ir labs un ka visam jaunajam ir jāpakļaujas vecajam. Bet atsevišķās situācijās tieši arhitektam ir iespēja novērtēt, vai šis vecais atbalsta mūsdienu sabiedrības vajadzības vai nē. Un tāpēc igauņiem ir vairāk drosmes pateikt, ka viņiem padomju laika skolas vienkārši neder un ka viņi negrib pārmantot šo arhitektūras substanci," atzīst Miķelis Putrāms, kurš uzskata, ka arhitekts ir viens no politiskajiem spēlētājiem.
"[Arhitekts] spēcīgi ietekmē publisko telpu, par kuru atbildību tik ļoti neuzņemas politiķi un pašvaldības. Līdz ar to arhitekts pastarpināti veido [sava laika] sabiedrības vērtības," Miķelis Putrāms secina.
