Demontējot baznīcas sakristejas pārsegumu, aiz vēlāka laika guļbaļķu konstrukcijām dzegas līmenī atklājušies iepriekš aizsegti gleznojumi – ar melnu un baltu krāsu uz pelēka fona gleznots loga dekoratīvais ietvars: trīsstūrveida frontonu rotā palmu zari, portāla segmentveida pārsedzi vainago barokāls florāls ornaments, savukārt vietā, kur izteiksmīgi profilēto baznīcas dzegu nebija skāris vēlāka laika pārkrāsojums, atklājās gleznota stilizētu akanta motīvu josla ar ģeometrisku rakstu frīzes zonā.
NKMP lēsa, ka krāsojumi varētu būt radušies 18. gadsimta 20. gadu beigās vai 30. gadu sākumā. Baznīcas arhitektoniski mākslinieciskā izpēte veikta jau 2022. gadā, taču dzegas konstrukcija izpētei tobrīd nebija pieejama.
Tāpat remontdarbu procesā atrasta arī Līvenu dzimtas kokgriezumā darināta ģerboņepitāfija ar monogrammu un metāla epitāfija Martai Filīpīnei fon Lasī greznā ornamentālā ietvarā.
"Visiem Līvbērzes baznīcā jaunatklātajiem objektiem ir unikāla mākslinieciska un kultūrvēsturiska vērtība Latvijas baroka mākslas mantojuma kontekstā," norādīja NKMP.
Līvbērzes baznīca celta 1684.–1686. gadā kā luterāņu dievnams pēc Līvbērzes muižas īpašnieka Heinriha fon Līvena iniciatīvas. Tā ir nozīmīgs Zemgales sakrālās arhitektūras paraugs, kas pārstāv 17. gadsimta koka dievnamu celtniecības tradīciju. Baznīca celta uz mūra pamatiem guļbūvē no abpusēju tēstiem baļķiem gludajos pakšos. 18. gadsimta beigās statņu vietas fasādēs apšūtas ar kanelūrētiem dēļiem.
18. gadsimta 20. gados Līvbērzes muižu ieguva Vilhelms Heinrihs fon Līvens, kas 1729. gadā salaulājās ar ģenerālgubernatora Pētera fon Lasī meitu grāfieni Martu Filipīni. Līdz ar Līvenu pāriešanu katoļticībā Līvbērzes baznīcu nodeva katoļu draudzei. 1827. gadā baznīcas ziemeļu pusē piebūvēta sakristeja.
Līvbērzes katoļu baznīca ir valsts nozīmes kultūras piemineklis.
