Gundars Rēders: Sveicināti! Vispirms apsveikumi jums un visam arhitektu birojam, un arī Jaunajam Rīgas teātrim par lielo Arhitektūras gada balvu!
Zaiga Gaile: Labvakar ! Paldies! Apsveikumus vēl pelnījuši arī "Sarma & Norde" – mūsu partneri, arhitekti, kas mūs vadīja, un celtnieki – "Skonto būve", un pasūtītāji – "Valsts nekustamie īpašumi".
Kopdarbs.
Nu simtiem cilvēku tur piedalījās.
Par rezultātu un arī par procesu pēc īsa brīža, bet pirms tam viens neliels fragments no jūsu intervijas: "Man ir ļoti laimējies, ka es daru to, kas man patīk. No rīta pamostos mājā, kuru esmu projektējusi, braucu ar riteni no Ķīpsalas uz darbu "Berga bazārā", kurā atrodas mans birojs atjaunotā, vecā koka mājā. Manis veidotā arhitektūra nav kaut kāda uztaisīta un aizmirsta. Tā ir ikdienas dzīve." Šī ir 2008. gada intervija. Kaut kas ir mainījies?
Nē. (smejas)
Viss ir tāpat?
Dzīvoju turpat un braucu ar riteni, un no rīta peldos upē.
Tā visa ir Rīgas vēsturiskā centra teritorija – skaisti skati, Ķīpsala, Vecrīgas panorāma, kanāla mala, Brīvības piemineklis, "Berga bazārs". Kā mēs ar šo Rīgas vēsturisko centru esam apgājušies jaunajos laikos?
(nopūšas) Ir labi. Varētu būt sliktāk, un varētu būt arī labāk. Es tagad vēlreiz atgādināšu mūsu skatītājiem: Rīgas vēsturiskais centrs ir ierakstīts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā, un tas notika 1997. gadā. Mūs ielika šajā prestižajā sarakstā trīs galvaspilsētas – Rīgu, Tallinu un Viļņu. Tas ir ļoti liels pagodinājums un arī ļoti liela atbildība. 2003. gadā tika pieņemts likums par Rīgas vēsturiskā centra aizsardzību. Tātad man vienmēr ir pantiņš projektiem, ko es taisu Rīgas centrā: UNESCO un vēsturiskā centra aizsardzība.
Tas notika 2003. gadā, īsi, pēc tam, kad Rīgas centru, kā uzskata daudzi arhitekti, sabojāja "Stockmann" ēka. Piemēram, Juris Dambis uzskata to vienu par iemesliem, kāpēc šis likums tika paātrināti vai konsekventi realizēts. Viņš, būdams Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs, arī uzskata, ka mums, salīdzinot ar Tallinu un Viļņu, situācija ir labāka centrā. Jūs teicāt to pašu. Šobrīd viņam beidzas darba termiņš, viņš tur ir strādājis 35 gadus, dibinājis pārvaldi, un šobrīd iet pensijā, ar viņu darba līgumu nepagarina Kultūras ministrija. Jūs kopā ar domubiedriem esat protestējuši pret šo lēmumu, jo uzskatāt, ka konkurss būtu jārīko savādāk un arī pārmaiņām vai vadības maiņai būtu jānotiek savādāk, kāpēc?
Nu ja, kā jau jūs teicāt, 35 gadus Juris Dambis, faktiski visu savu profesionālo mūžu, ir veltījis, lai sargātu kultūras mantojumu. Ne tikai Rīgā, tā ir visa Latvija. Tas nav tikai kāds tāds vadītājs šai mantojuma pārvaldei, ko agrāk sauca par pieminekļu inspekciju. Tagad ir maigāks nosaukums – mantojuma pārvalde. Pie tam ir dubultā – ir Latvijas valsts mantojuma pārvalde un visu laiku bija arī Rīgas domes mantojuma pārvalde. Tad, kad es sāku strādāt vēsturiskajā centrā, un tas ir vismaz 30 gadus atpakaļ, tās bija vietas, uz kurām varēja aiziet un draudzīgi pārrunāt lietas. Gan uz Rīgas pieminekļu pārvaldi, gan valsts pieminekļu pārvaldi. Tagad jau viss tas aparāts ir tā sagrozīts, ka mums neļauj satikties. Mēs varam tikai pieteikt pa telefonu…
Ja cilvēki pārstāj sarunāties, tad jau tie konflikti rodas paši no sevis.
Es esmu 50 gadus strādājusi ar mantojumu, man ir vienkārši tāda iekšēja sajūta… Es jau savu diplomdarbu 50 gadus atpakaļ taisīju par kvartālu atjaunošanu Vecrīgā. Tas ir tur, kur ir "Hotel de Rome", un tas laukums joprojām ir tāds pavisam… Nu tāda piltuve, pa kuru iet iekšā Vecrīgā. Tas nav tik vienkārši, ka tagad to cilvēku [Juri Dambi] noņems ar sasteigtu konkursu un ieliks kādu labāku. Lai atrastu tādu cilvēku… Jo tur ir jāzina arheoloģija, tur ir jāzina pilis, muižas, baznīcas. Tur ir jāzina koka mājas, jūgendstils. Atkal maza atkāpes programma: tātad UNESCO mantojumā Rīga ir dēļ vēsturiskā Vecrīgas centra, kas bija aiz vaļņiem, otrs ir jūgendstils, ar ko mēs lepojamies un visus tūristus vedam uz Alberta ielu, un trešais ir 19. gadsimta koka arhitektūra, kas mums vēl ir saglabājusies. Viss šis kopums veido tik daudzveidīgu, interesantu pilsētu, ka sargāt un sargāt.
Šajā pašā studijā "Šodienas jautājumā" kultūras ministre teica, ka nepārskatīs konkursu, neko nepārskatīs – izvēlēsimies labāko, kāds pieteiksies, skatīsimies pieredzi, izglītību…
Nu nav tik vienkārši. Tas nav pēc partijas piederības – šie amati. Tas ir… Un es pastāvu, ka šis konkurss ir sasteigts, un tas ir diezgan aizdomīgs. Tas ir jāgatavo, un nevar atrast to cilvēku [tik strauji]. [..] Arī kāpēc šis konkurss nav no Kultūras ministrijas? Kur tad pēkšņi Ministru kabinets? Kultūras ministrija neuzņemas atbildību? Pieminekļu pārvalde ir ir Kultūras ministrijas pārvaldībā, un tad nu viņi ņēma, lai šo lietu novestu līdz rezultātam un Dambi dabūtu prom – Ministru kabinetu.
Jums ir kādas konkrētas aizdomas par kādiem kandidātiem, kas tiek gatavoti šim amatam?
Mums ir aizdomas. Es te nesaukšu nevienu vārdā, bet nu tā ir kaut kāda diezgan caurspīdīgi redzama attīstītāja spiediena pamatota [izvēle]. Jūs jau pieminējāt "Stockmann", nu droši vien vajag vēl kādu "Stockmann" iebūvēt Rīgas vēsturiskajā centrā. Ir dažas indikācijas par to.
Mēs varam paskatīties vienu fotogrāfiju. Tas ir Tirgoņu un Kaļķu ielas stūris, par kuru Juris Dambis šobrīd saka, ka viņš nepiekrīt šim projektam. Tātad tur ir doma savienot gruntsgabalus, lai uzbūvētu vairākas ēkas ar it kā vēsturiskas imitācijas fasādēm, kur būšot viesnīcas, SPA būs pagrabā. Juris Dambis saka, ka tas ir par augstu, un tas ir jāpārstrādā, un tas nekam neder.
Tas ir tas laukums, kurā bija laboratorijas korpuss?
Jā, tieši tā.
Es mācījos, studēju, Krāmu ielā, un mūsu acu priekšā, kad es studēju, es beidzu 1975. gadā, tur bija vēl tas laboratorijas korpuss, kuru nojauca…
Plānotas ir astoņas ēkas ar 12 fasādēm, pilnīgi jaunas. Ir bijis konkurss, ko vinnējis arhitektu birojs "Legzdiņš un partneri". Šobrīd Juris Dambis protestē pret šādu ieceri.
Es nebiju redzējusi šādu projektu.
Nu tas ir viens, bet mēs zinām, ka šobrīd attīstītājus pārstāv un lobē Ints Dālderis, bijušais finanšu ministrs no "Jaunās Vienotības", kas reizē ir arī Evikas Siliņas padomnieks.
Jā, diezgan aizdomīgi, vai ne?
Vai tur varētu būt tā vieta, kur aug kājas šim spiedienam, kā jūs to saucat?
Nu ir tādas indikācijas. Viņš jau bija arī kultūras ministrs vienu laiku. Jā, nu es to nevaru citādāk izskaidrot, kā tikai, ka te aiz muguras ir attīstītāja spiediens.
Mums ir jādara viss, lai nosargātu… Tās ir mūsu kopīgās vērtības. Nu ar ko tad mēs leposimies? Kas tad mums ir?
Mums ir cilvēki, mums ir skaistas pilsētas un skaista daba. Šitā uz ātru roku… Nu mēs jau redzam tāpat par Andrejsalu, ka tur bija runa, ka būs akustiskā koncertzāle, nu tagad tur būs arābu kvartāls vai vesela pussala. Tas viss ir kaut kā tā stipri aizdomīgi.
Kas, jūsuprāt, šobrīd valstij būtu jādara, lai salāgotu investoru ieceres? Jo mēs dzirdam arī no Ekonomikas ministrijas, no attīstītājiem, ka pārlieku birokratizēts ir viss process Latvijā ar būvniecību, ir problēmas, tik un tik birokrātiskie šķēršļi, kas nav vajadzīgi un tā tālāk. Arhitektūras konkurss nebūtu tik nepieciešams, viņi saka, gruntsgabali būtu jāapvieno…
Redziet, tas pats jau bija Jaunajā Rīgas teātrī. Bija vienu brīdi tāds likums, ka nav vajadzīgs ideju konkurss. Konkurss notika 2013. gadā, un toreiz tiešām Jānis Dripe iestājās, viņš bija laikam pilsētas arhitekts, ka ir jābūt ideju konkursam. Jo tur bija tikai tā, ka ņemam lētāko piedāvājumu un rullējam augšā par lētāko cenu. Nu noteikti ir jābūt konkursiem, un šo konkursu izvērtēšanā noteikti pieminekļu pārvalde ir viena no spēlētājiem. Ko es varu teikt par Juri Dambi… Mēs esam pazīstami nu 30 gadus, un mēs tikai vienu reizi sastrīdējāmies. Es biju apvainojusies.
Par ko?
Par Okupācijas muzeju.
Viņš iestājās par šo projektu, bet jūs bijāt pret?
Jā. Nu tur jau tas aizgāja politiski tādās notīs, ka mēs nenosargājām. Absolūtā jūsma ar trimdas arhitektu no Amerikas… Tas projekts bija slikts pa visām vīlēm, un tas bija vājš un no Latvijas puses slikti pārstāvēts, bet nu tur jau tad iesaistījās Saeima un dome, un mēs to zaudējām, bet mēs redzam tagad rezultātu. Toreiz bija pilnīgi loģisks priekšlikums – te ir Stūra māja, mēs varam Stūra mājā taisīt trimdas un pētniecības institūtu, nevalstiskās organizācijas, un tagad jau nupat atkal gāja skandāls vaļā, ka ar to Stūra māju neko nevar izdarīt – nomālēja fasādi, to nevar pārdot, un neviens tur negrib iet. Bet kas tur iznāca no šīs Birkerta piebūves un vēl tur tā dēlīša priekšā… Nu par to taču jūs piekrītat, ka tas nav nekāds pienesums Rīgas arhitektūrai? Okupācijas muzejs bija tik skaidrs un lakonisks, nu lai tur ir tā ekspozīcija, bet… Kļūda!
Toreiz jūs ar Dambja kungu bijāt pretējās pusēs, un bieži vien arhitektiem, cik es redzu, konkursos vai publiskajās diskusijās nav vienots viedoklis. Vēl viens atgādinājums par mantojuma pārvaldi un tad iesim tālāk. 2005. gads – Juris Dambis cīnās, lai pār Rīdzenes ielu neuzliek stikla jumtu bijušajam universālveikalam "Centrs", norādot, ka uz viņu tiek izdarīts arī politisks spiediens. UNESCO protestē, Juris Dambis protestē, bet stikla jumts, kupols tomēr virs Rīdzenes ielas tiek uzlikts.
Jā, un tāpat mēs redzam jaunos vaibstus mūsu ikoniskajā Rīgas panorāmā. Tur ir tas dīvainais cukura trauks – dzīvojamā māja. Es dzīvoju Ķīpsalā, un es katru rītu uz to skatos. Nu un tagad mums vēl tur rēgosies Andrejsalas nezināmas izcelsmes projekts.
To taču arī vajadzētu vērtēt padomei. Jūs neredzat tur kapacitāti šobrīd vai vēlmi?
Es nezinu, vai kāds… Es neesmu dzirdējusi pieminekļu pārvaldes balsi šajā projektā. Pirmkārt, projekts ir pilnīgi anonīms. Kur ir projekta autori? Man nosauca kādu mistisku austriešu arhitektu biroju, bet kur ir Latvijas puse? Nāciet ārā no ierakumiem un skaidrojiet mums šo projektu! Tur jau notiek būvniecība, un kaut ko jau tur uzbūvēs, bet tas ir tik dīvaini – sarūkošā pilsētā šāds milzīgs kvartāls, un tas būs Daugavas panorāmā. Tur jau vizualizācijās rēgojas kaut kādas milzīgas spirāles. Kur tad ir sabiedriskā apspriešana? Kur?
Nav bijusi, ir tikai publiski izrādīts šis projekts. Žurnālisti ir kaut ko filmējuši, Ainārs Šlesers ir stāstījis par plāniem.
Jā, nu mums ir tā, ka katrs nocērtamais koks ir publiskā apspriešanā, kaut arī tas koks atrodas aiz žoga privātā teritorijā, bet es neesmu manījusi publisko apspriešanu par šo arābu pilsētu.
Nu tā nav bijusi publiska apspriešana, bet gan publiska izrāde vai priekšā stādīšana, ka projekts notiek, un mēs te to attīstām. Šie būtu jautājumi, kuri acīmredzot būtu adresējami gan padomei, gan nākamajam pārvaldes vadītājam droši vien.
Nu un arī Rīgas domei.
Kultūras ministrei tajā skaitā. Kā jums liekas, viņa labi tiek galā ar saviem pienākumiem šobrīd?
Es domāju, ka nē. Lai gan viņa ļoti cenšas. Nu ja tu uzņemies ko tādu, tas nav tikai Dziesmu svētki, tas nav tikai vizuālā māksla, tas lauks ir tik plašs, tev ir jāaptver laikmetīgā māksla, teātris, mūzika, balets, opera, arheoloģiskie izrakumi… Tur nepietiek tikai ar tādu, kā to sauc mūsdienās smalkos vārdos, menedžmentu. Arī tādu pārvaldi nevar vadīt cilvēks, kurš ir uztrenēts un tagad ies kā ierēdnis pa priekšu. Juris Dambis nāk uz objektiem, viņš man ļoti palīdzēja ar Jauno Rīgas teātrī, jo mēs arī pārkāpjam vēsturiskā centra augstumu, arī ieeja ir iznesta uz ielas vairāk, bet tas tika apspriests Rīgas vēsturiskā centra padomē, kas ir augstākā institūcija. Kad ir strīdīgi objekti, tajā notiek balsošana un tiek pieņemti lēmumi. Šīs atkāpes Juris Dambis definēja tā, ka Jaunais Rīgas teātris ar savu šņorbēniņu torni ir kā kultūras bāka pilsētai, un ir pieļaujama šī atkāpe.
Ir pieļaujama?
Jā, tas tika saskaņots Rīgas vēsturiskā centra padomē.
Ar Jauno Rīgas teātri skatītāji ir apmierināti, aktieri ir apmierināti. Dzirdēju, ka režisors ir gribējis balkonam kaut ko noņemt nost?
Tagad jau viņš ir aizmirsis par to, vairs negrib. (smejas) Nu kā jau ar jūtīgiem cilvēkiem, visus šos gadus viss ir bijis jāizbalansē.
Kā jūs to varat izbalansēt? No vienas puses ir pasūtītāji, jūtīgi cilvēki, aktieri, režisori, tad nāk būvnieki, valsts ar savām prasībām, un jūs tur pa vidu.
Un nauda vēl. Jā, nu… (nopūšas) Kaut kā nepieciešams visus saslēgt uz mērķi. Tā mana loma bija tāda, ka es tiešām kā tā dvēsele un sirdsapziņa visu laiku aicināju paskatīties uz zvaigznēm un kopīgo mērķi. Patiešām, mums ir tie daudzi maketi, un katru cilvēku tu ved pie tā maketa un stāsti, kaut arī viņš izgatavo vienas durvis vai, teiksim, piegādā logu žalūzijas. To cilvēku, meistaru, nepieciešams ieslēgt tajā kopīgajā grupā, ka mēs to darīsim un iedvesmot. Nu tā ir mana loma.
Iedvesmot un arī spert ļoti drosmīgus soļus. Es neatceros daudzus, kuri būtu pateikuši – mēs pārtraucam attiecības ar šo būvnieku vai uzņēmēju.
Mhm, es viņus nosaucu par mafiju.
Jūs to izdarījāt, jā.
Bet man nekas netraucē to darīt. Redziet, es esmu…
Nu man nav nekādu valsts posteņu saistību, tāpēc es varu teikt, ko es domāju, un tā ir liela privilēģija.
Tajā laikā, kad jūs to teicāt, jūs taču nezinājāt, ka tās kompānijas, "RERE būve", piemēram, parādīsies karteļa lietā, kurā mēs tagad lasām, ka viņi ir sprieduši arī par Jauno Rīgas teātri – kura kompānija kuru objektu būvēs. Visi lielie Latvijas objekti tajā laikā tika sadalīti.
Nu jā, mums jau nav tik daudz to lielo kompāniju, varbūt uz divu roku pirkstiem tās var saskaitīt. Tur jau tiešām viņi sarunā. Tagad, kad es tinu atpakaļ, es jau arī teicu, [uzņēmējus] kaut kur satiekot, nu tu piedalīsies konkursā? Nē, es jau gribētu, bet es jau nevaru. Bija acīmredzot sarunāts, ka Putniņš dabūs to. Mani daudzi mēģināja atrunāt, ka vajadzētu vēl mēģināt ar to "RERE", bet, ka tā var melot, acīs skatoties, un tā nedarīt! Tas mehānisms ir tāds, ka dabū to līgumu, un es biju tiešām klāt, kad "Valsts nekustamie īpašumi" vēra vaļā aploksnes. Jā, tur bija gandrīz vai dažu simtu starpība starp pirmo un otro vietu, un vinnēja "RERE", un tad viņi ieiet tajā objektā un nebūvē. Tas ir tas mehānisms, kā diedelēt papildus naudu, dabūt to kumosu. Es domāju, ka mēs traki paliksim. Nu un tad "Valsts nekustamie īpašumi" bija tik drosmīgi, ka paziņoja, ka lauzīs līgumu. Mēs sēdējām tajā preses konferencē, un viņi neticēja. Man arī vīrs teica – nu varbūt mēģini izlīgt. Nu tā nebija vairs mana teikšana. Tiešām "Nekustamie īpašumi" pateica un viss. Nu un tad atkal pagāja divi gadi, kamēr atkal vinnēja "Skonto", un nu tā viņš ir.
Tā iet tas process. Šobrīd mēs zinām, ka karteļa lieta joprojām ir tiesā kasācijas kārtībā pārsūdzēta. Redzēsim, kāds būs spriedums, bet tie dati un sarunas, kas ir konkurences padomē, pietiekami daiļrunīgi runā paši par sevi, kā notiek procesi Latvijā. Gadījumā, ja tiesa pasludinās pieteicējam nelabvēlīgu spriedumu, viņiem būs jāmaksā sods, viņi nedrīkstēs piedalīties valsts iepirkumos kaut kādu laiku, kā arī pret viņiem varbūt tiks celtas prasības.
Nu bet kur mēs ņemsim tos būvniekus? Mums to ir tik, cik ir, un cilvēku paliek arvien mazāk. Visu laiku trūkst meistaru, kas varētu strādāt, apakšuzņēmēju. Pietam nevar jau to šmuci aizslaucīt tik vienkārši. Es saku ar pilnu atbildību, ka diemžēl "Skonto" nevarēja samaksāt visus parādus, kas ir apakšuzņēmējiem…
Par teātra celtniecību?
Jā, tā tas ir. Man par to ir ļoti kauns. Nu…
Nu vēl nav samaksājuši, bet vai tā tur tas arī paliks?
Nu nav no kurienes ņemt. Mums vispār bija knapi ar tām naudām, un tik ļoti mēs visu laiku mocījāmies, jo "Nekustamie īpašumi" maksā tikai pēc tam. Piemēram, kaut vai lampas, kamēr nav pēdējā lampiņa ieskrūvēta tajā milzīgajā projektā, un viņa deg, tikai tad var noslēgt to neskaitāmo tūkstošu lampu iepirkumu un par to samaksāt. Tā bija visu laiku – tikai tad, kad tas ir izpildīts, var to naudu dabūt.
Tāme jau arī vairākkārt palielinājās.
Jā, bet diemžēl tas nebija pietiekoši. Bet nu sāksim atkal no otra gala – tas projekts bija ļoti pārspīlēts. Tagad mēs strādājam pēc Eiropas regulām un ārkārtīgi cenšamies tās izpildīt, un mums ir zaļie iepirkumi un visas tās automātikas, automātiskās vadības. Tur jau aizgāja daudzi miljoni, ko teātris nekad nelietos.
Tāpēc es domāju, ka mums jābūt prātīgiem arī ar savām ambīcijām un nevajadzētu pārspīlēt projektu apjomus.
Es tagad minēšu dažus piemērus. Nu, piemēram, tagad būs akustiskā koncertzāle, par kuru varbūt ministre parakstīs līgumu dažu nedēļu laikā. Tur jau arī ir ierakstīts uzdevumā, ka zāle ir 1350 cilvēkiem. Tad vēl ir milzīgs orķestris un milzīgs koris. Tagad tajā vecajā čaulā to nevar ielikt, un es ļoti lūgtu pārskatīt to programmu. Ja mums paliek arvien mazāk cilvēku, un bērni nedzimst, vai mēs tiešām taisīsim tos milzu koncertus un nevarēsim pēc tam par to projektu samaksāt? Tas pats attiecas uz, piemēram, Mežaparka estrādi. Es lasīju diriģenta Mārtiņa Klišāna rakstu žurnālā "Ir", ka vienkārši nav bērnu. Tagad būs skolnieku dziesmu svētki, bet viņi nevar piepildīt to estrādi. Tas pats ir, teiksim, mūsu varoņdarbs – Nacionālā bibliotēka. Ar milzīgo ātriju. Viņu nevar piekurināt. Tagad, kad ir kurināmais dārgs, un enerģija ir jātaupa, bibliotēka ziemā strādā tikai dažas dienas nedēļā. Es domāju, ka mēs nonāksim pie tā, ka to ātri nāksies aizbūvēt, un tad būs ļoti žēl.
Pat tā?
Nu jā. Šis projekts bija acīmredzot ļoti domāts uz nākotnes Eiropas cilvēku, kas brauks no visas pasaules un tajā bibliotēkā strādās, bet lasītavas ir tukšas. Bibliotēka ir ļoti grūti pieejama normālam cilvēkam. Es atceros, ka te, centrā, kad es pārgāju pāri ielai, tur no rīta sēdēja seniori un lasīja avīzes un žurnālus, un tas ir tik skaisti. Lai viņi tagad nokļūtu no rīta palasīt pa brīvu… Viņi lasa "Narvesenā" uz palodzes.
Tā ir Rīgas infrastruktūra, kādā veidā tu piekļūsti šīm ēkām.
Nu jā, piekļuve bibliotēkai ir problemātiska. Tur nevar tikt un mašīnu nevar nolikt. Tas nav projekts uz nākotni, tur ir tik daudz kļūdu. Tāpēc es šajā sakarā gribētu vēlreiz pārskatīt programmu pirms slēdz līgumu [par akustiskās koncertzāles projektēšanu] un loģiski to sakārtot.
Jūs aicinātu uz mazāku skatītāju apjomu?
Nu tas ir tik pārspīlēti.
Nu mēs nevaram Dziesmu svētku estrādi piepildīt, miljonu projektu, un tagad mēs nevarēsim piepildīt [akustisko koncertzāli], ja vispār atradīsim naudu tās būvniecībai.
Tagad jau ir atrasta nauda tikai projektam.
Projektēšanai, jā, aptuveni 700 tūkstoši.
Nu viņiem tur trūka, un tur vēl ir pazemes stāvvietas un parks, un labiekārtojums. Es visu to zinu, es tam sekoju.
Sarūkoša pilsēta. Mēs zinām, ka visā Rietumu pasaulē ir problēmas ar demogrāfiju.
Jā, tagad esot Āfrikā jau un Ķīnā arī.
Tātad jūs sakāt, ka jāorientējas uz mazākām formām, jo nebūs bērnu?
Saprātīgām formām. Nu mēs varam runāt par ieguldījumu nākotnē, sabalansētu būvniecību, atkritumu šķirošanu, zaļajiem kursiem un resursiem, bet, ja mums nedzimst bērni… Es to tiešām nevaru izskaidrot. Tas sākās ar veco Eiropu, bet tagad cilvēks ir pazaudējis to savu pašu svarīgāko uzdevumu – turpināšanos. Es skatos savā dārzā uz putniem un skatos Kaltenē jūrā uz putniem, kā viņi līksmo pavasarī un kā viņi rūpējas par saviem mazuļiem. Kā varēja nonākt tik tālu, ka cilvēki vairs negrib radīt pēcnācējus? Kādas jums ir fantāzijas? Es jūs pilnīgi esmu samulsinājusi, vai ne?
Nē, es klausos.
Skaidrs. Mums nebūs debates par to.
Par to, kāpēc dzimst maz bērnu?
Vai nedzimst nemaz.
Jā, bērnu skaits samazinās, demogrāfi saka, ka ar to jārēķinās un jāplāno arī skolām, kuras ir lielas, ar lielu kolektīvu, ka tajās pēc dažiem gadiem būs uz pusi mazāk bērnu un tā tālāk.
Un tukša Dziesmu svētku estrāde.
Kā uz to var reaģēt arhitektūra? Ja mēs redzam, ka mums šobrīd ir Rīga, no kuras cilvēki dodas uz piepilsētām, būvē jaunas mājas, bet centrā mēs redzam tukšas mājas savukārt. Centrā cilvēki negrib dzīvot. Vecu māju rekonstruēt taču ir dārgi, vai ne?
Tas ir ļoti dārgi. Tagad pēdējais, ko es dzirdēju, ka Reinis Liepiņš teica, ka ir 900 tukšas mājas Rīgas centrā. Tumšie logi un tumšās ielas vakarā… To pārdzīvo visa pasaule. Ir tā, ka viss iet pa viļņiem. Vai mums ir indikācijas uz kādām pozitīvām pārmaiņām? Es domāju, ka tai jākļūst par Rīgas domes un arī valsts politiku. Kaut kā tiem cilvēkiem vajadzētu dot atvieglojumus. Tagad es nerunāju par to, ka noņemt to mantojuma statusu un tā, bet kaut kādā veidā to stimulēt, jo dzīvot centrā ir brīnišķīgi. Šito ar tām piepilsētām jau pārdzīvoja Amerika, un cilvēki brauc ar mašīnām un staigā ar plikām kājām pa zāli, bet nevar tajā centrā nokļūt. Faktiski, kas centrā atgriež dzīvību, un tas tā jau bija Amerikā, viņi to jau pierādīja, – kultūra. Es gribu vakarā aiziet uz operu, es gribu jaunāko filmu, labāko koncertu.
Mums tas viss ir.
Jā, bet es nevaru aizbraukt uz Piņķiem, pārģērbties un atbraukt atpakaļ, jo es palikšu uz tilta un nokavēšu to koncertu.
Bet tā nedomā tie, kas brauc uz Piņķiem un tur dzīvo.
Nu loģiski, jā.
Varbūt viņiem nevajag tik daudz kultūras?
Nu kā tad nevajag?
Pilsētas galvenais arhitekts Pēteris Ratas saka, ka par to pārāk maz runājam, bet vienkārši neesam bagāti. Mēs esam bagāti ar savu kultūras mantojumu, bet kā valsts neesam bagāti. Mēs nevaram centru līdz ar to apdzīvot. Tas ir komplekss jautājums, viņš saka.
Es zinu, ka mani studenti nevar dabūt dzīvokļus centrā, ļoti daudz cilvēku grib dzīvot centrā, bet to nevar, tāpēc, ka tās lielās mājas ir tukšas, viņas nevar piekurināt. Tiešām, lai vecās mājas savestu kārtībā, vispirms ir jāierok zemē pāris simti tūkstoši pamatu pastiprināšanai. Tur vairs neko nevar darīt. Bet nu kā mēs varam… To tikai faktiski Rīgas dome var izdomāt – to knifu, kādi būs atvieglojumi ar nodokļiem, piemēram. Nu tagad dome mazliet palīdz fasādi nokrāsot, fasādi izgaismot, un tad tu dabū nodokļu atlaides. Bet kaut kā vajadzētu iedarbināt… Ja kāds Rīgas mērs iedarbinās šo mehānismu…
Nu būs vēlēšanas, un mēs redzam, kas tur ir līderos, Ainārs Šlesers šobrīd ir pirmajā vietā pēc socioloģiskām aptaujām.
Nu kā tad, jā. (smejas) Rīgas zelta laiki bija [20.] gadsimta sākums. Mums bija ārkārtīgi spēcīga dome. Georgs Armitsteds bija Rīgas mērs, kad Rīga svinēja 700 gadu jubileju 1901. gadā. Mērs 14 gadus būvēja slimnīcas, ugunsdzēsēju depo, tirgus, skolas. Tad bija pilsētā galvenais inženieris Agte, galvenais arhitekts Šmēlings un pilsētas dārznieks Kūfalts. Šitāda te ļoti spēcīgi komanda faktiski to Rīgu uzrāva 20 gadu laikā – to, ko mēs tagad nevaram apdzīvot. Tas bija vienkārši neticami. Tagad es nejūtu, ka pilsētai ir arhitekts, kuram ir ko teikt.
Tagad dome rīko visādus forumus un sprintus, un faktiski tāda muļķošanās notiek. Saņemamies! Kur tik tā nauda neaiziet, bet izdomājam visi, kā mēs varam savu pilsētu atdzīvināt!
Mums vairs nav daudz laika atlicis šai sarunai, bet es vēl gribu paspēt pāris jautājumus ar jums apspriest. Akustiskās koncertzāles būvniecība nozīmē, ka tiks pārvietots Andreja Upīša piemineklis. Ne tikai pārvietots, bet tēlnieks un Rīgas domes deputāts Drulles kungs domā, ka viņam ir laba ideja, ka vajadzētu pārzāģēt to pieminekli, norādot uz Andreja Upīša duālo dabu Latvijas vēsturē.
Ak, cik tas ir muļķīgi. Es domāju, ka mums ir svarīgākas lietas. Nezāģēsim Upīti, pārvietosim mierīgā garā. Bet es esmu dzirdējusi daudzas debates par to, kāpēc šis Kongresu nams… Jums nav šis jautājums? Mēs ar Juri Dambi bijām vienotā pozīcijā un arī diezgan daudz ieguldījām pūles, tāpēc, ka vēsturiski šī zvaigžņu komanda, Rīgas mērs un arhitekts, izveidoja Rīgas ģenerālo plānu. Ap kanālu nojauca cietokšņu sienas un izveidoja bulvāru loku. Šajā bulvāru lokā pirmo ielika Nacionālo operu, un tad jau ir Mākslas muzejs, un tad jau ir tagad Mākslas Akadēmija, tur ir ārlietu ministrijas, tur ir vēstniecības.
Kultūrai ir jābūt centrā un pieejamās vietās.
Es tiešām nebraukšu nekur uz nomali uz koncertu. Tā kā šī vieta ir ļoti loģiska. Tas, ka mēs komunistu parkā iebūvētu Kongresu namu pārtaisām par koncertzāli – labāka vieta nav iespējama. Tur ir kanāls, tur ir ļoti gleznaini, tur ir apakšā pazemes stāvvieta. Tā kā es esmu simtprocentīgi par šo vietu. Nu Upītis tur tomēr neiederas.
Pat, ja viņu ir glābis jūsu tēvs no kādas kaites, speciāli braukdams uz Ameriku?
Šito jūs izvilkāt, jā.
Ir tāds stāsts, vai ne?
Ģeniāls stāsts.
Jūsu tēvs ir dakteris, kurš brauca padomju laikā uz Ameriku, lai dabūtu zāles Andrejam Upītim, un viņš varētu turpināt būt, ja ne vismaz radošs rakstnieks, tad labs padomju funkcionārs.
Jā, to es izstāstīju Krauzem, un tas bija unikāls gadījums. Tas pats jau ir, atpakaļ patinot, kāpēc mans tēvs netika izsūtīts. Viņa visa ģimene aizbrauca uz Ameriku. Komunistiem arī vajadzēja labus urologus. Paulu Stradiņu arī neizsūtīja, lai gan varēja būt indikācijas par to. Jā, tas bija unikāli, ka viņš 1961. gadā aizbrauca uz Ameriku Upītim pēc zālēm.
Satika radiniekus, savu ģimeni?
Slepus.
Un atgriezās.
Jā, bet pēc tam… Viņam bija divi puiši līdzi, un papa māsa atceras, ka viņi tur pīpēja uz ielas. Tēvs jau faktiski sabruka. Bet Upītim uzlaboja dzīvi uz kādiem gadiem.
Pavisam pēdējais jautājums. Es zinu, ka jums vēl aizvien ir daudz interesantu projektu. Mihaila Barišņikova ēka, mūzikas māja, kurai ir itāļu īpašniece, kura fano par Mihailu Barišņikovu, un līdz ar to tā māja varētu būt Rīgā. Otrs ir Vāgneru nams, kas ir arī milzīgs notikums Vecrīgai un visai vāgneristu kopienai pasaulē. Es zinu, ka tam projektam jābūt gatavam 2027. gadā.
Jā, mēs pašlaik esam sākuši būvēt, projekts ir saskaņots, būvfirmas strādā, un mums ir nauda līdz pelēkajai apdarei. Mēs ejam uz priekšu. Šis teātris ir divreiz vecāks par Jauno Rīgas teātri, un viņus vieno tas, ka abi divi šie teātri nav celti ne kā valsts, ne kā domes projekti. Jauno Rīgas teātri sanāca kopā latviešu amatnieki, nodibināja biedrību, sameta naudu un uzbūvēja. Vāgnera teātri uzbūvēja vācu aristokrāts barons fon Fītinghofs. Viņš ieguldīja savu naudu, un faktiski tas bija vācu kultūras centrs līdz Pirmajam pasaules karam. Teātris bija līdz tam laikam, kad uzbūvēja Nacionālo operu, un tad teātris beidza pastāvēt. Muses biedrība darbojās līdz Otrajam pasaules karam.
Ir interesanti, ka jūs mēģināt uzlikt Rīgas vārdu uz Vāgnera pasaules kartes ar to, ka sakāt, ka Vāgners tieši Rīgā ir izdomājis, ka apgaismot vajag tikai skatuvi un ka vajag orķestra bedri. Protams, ja cilvēks ieguglē, tad viss tas ir tikai Baireitā izdomāts, Baireitā radies, nevis Rīgā.
Nu tur jau tā lieta, ka viņš atbrauca uz diviem gadiem uz Rīgu, kad viņam bija tikai 24 gadi, un viņš strādāja par kapelmeistaru. Viņš atklāja, tur nevar īsti saprast, tā bedre tur bija vai nebija, vai to padziļināja, bet, ka tā mūzika nāk no pazemes, un tas dziedātājs no skatuves dzied tā kā pāri. Viņš šo principu ielika Baireitas teātra pamatā. Es esmu bijusi Baireitā. Pasaulē pagaidām Rīgas vārda šajā jautājumā nav, bet mēs gribam Rīgu uzlikt uz pasaules kartes, jo tieši Rīgā viņš to saprata.
Lai jums izdodas!
Mums izdosies.
Nešaubos, paldies par sarunu!
