Inese Baranovska ir mākslas un dizaina izstāžu kuratore Latvijā un ārzemēs. Mākslas zinātniece, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja, arī Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēja. Publicējusi grāmatas un rakstus par mākslu, lasījusi lekcijas un piedalījusies konferencēs Eiropā un ASV. Vairākas reizes saņēmusi balvu "Gada labākais kurators Latvijā", apbalvota arī ar Francijas Ordeni mākslā un literatūrā. Kopā ar dizaineru Artūru Analtu 2018. gadā bijusi Londonas biennāles Latvijas ekspozīcijas "Matter to Matter" kuratore un projekta vadītāja. Iepriekšējos gados Inese Baranovska bijusi Latvijas Dizaina gada balvas žūrijas locekle. Viņas vadītais Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs šogad svin 35. jubileju. Sabiedrības rezonansi izsauca Rotu mākslas biedrības izstāde "Skārien-jūtīgs", kas izvirzīta arī "Kilograms kultūras" skatītāju gada balsojumam.
Henrieta Verhoustinska: Maija nogalē notika Latvijas Dizaina gada balvas apbalvošanas ceremonija un "Grand Prix" ieguva biotekstils "Pre-Loved", kura galvenā īpašība ir pārstrādājamība un ekoloģiskā piemērotība. Vai tā ir kaut kāda tendence? Vai tev ir skaidrs, kāpēc tieši šis darbs ieguva galveno balvu?
Inese Baranovska: Jā, un man bija liels prieks, jo Sarmīte Poļakova kā dizainere mūsu muzeja uzmanības fokusā ir bijusi jau iepriekš, kad piedalījās "Vārds dizainam" sesijās. 2018. gadā, kad mēs veidojām Latvijas simtgadei veltītu izstādi, jauno dizaineru un ekoloģiskās domāšanas sadaļā bija arī Sarmītes Poļakovas projekts. Tas gan bija cits – "PineSkins" jeb "Priedes ādas". Toreiz tas bija viņas sākums, un pēdējo piecu gadu laikā viņa ir ļoti attīstījusies. Es domāju, ka tas ir ļoti interesanti. Svarīgi, lai tehnoloģijas un jaunie materiāli nepaliek tikai eksperimenta līmenī, bet tiek ieviesti ražošanā un plaši izmantoti arī ikdienā.
Tieši to gribēju teikt, jo būtu taču interesanti redzēt tērpus vai dizaina priekšmetus, kas ir veidoti no šiem materiāliem.
Es domāju, ka tiem būtu jābūt arī rūpnieciski ražotiem un tiražētiem, un pieejamiem arī normālam cilvēkam. Šobrīd ir somas, pulksteņu siksniņas un daži "Mareunrol's" tērpi. Bet sākums ir labs, un es domāju, ka varbūt izdosies.
Parunāsim vēl par balvām – gribu nosaukt arī pārējos laureātus. Tie bija: komunikācijas kampaņa "Rīgas drosmes un prieka vasara", instalācija, ekspozīcija "Kosmiskais dejotājs", Latvijas Mākslas akadēmijas "Dizaina vasaras skola" un ziedojumu platforma Ukrainas atbalstam "Stopify". Dizains un ekoloģija, dizains un komunikācija, dizains un pretkara iniciatīva – vai mēs šajās jomās esam pasaules līmenī?
Es teiktu tā – mēs neesam dizaina lielvalsts, bet potenciāls ir. Tomēr, lai šo potenciālu attīstītu, lietderīgi izmantotu un lai tas labi augtu, kā jebkuram kociņam, ir nepieciešams mēslojums, stutīte, ūdens, saule, mīlestība. Protams, mēs saprotam, ka mūsu valsts vēsture ir sarežģīta. Bet, ja paskatās – ko tikai pirmās brīvvalsts laikā neražoja! Bija brīnišķīgas rūpnīcas, labi dizaineri, Rīgas audums, VEF, keramika, stikls, porcelāns – viss bija! Padomju sistēma ielika šo visu sociālisma rāmjos un ierobežoja. Visi tie plāni, obligātums un politika veicināja sabrukumu, un tagad tas viss ir jāceļ no jauna. Mums nav lielu rūpnīcu. Mums ir mazas ražotnes, un tās ir diezgan dārgas. Vidējā latvieša iespēju līmenis tam ir pārāk plāns. Par to ir ļoti žēl. [..] Ir ļoti svarīgi runāt par mūsu dizainu, veidot sapratni un lepnumu par to, kas notiek Latvijā.
To arī dara tevis vadītais muzejs.
Paldies, mēs cenšamies.
Fināla žūrija akcentēja šādu domu – dizaina ētiskā dimensija kļūst aizvien aktuālāka. Kā tu to paskaidrotu skatītājiem? Ko nozīmē ētiskā dimensija dizaina mākslā?
Manuprāt, ētiskais moments ir svarīgs jebkurā nozarē. Domājot par ekoloģiju, ilgtspēju un izmantotajiem materiāliem – mēs visi dodamies iepirkties lielveikalos, un, aplūkojot birkas, mēs redzam, ka tas viss tiek ražots Bangladešā un Indijā, kur tiek izmantots bērnu darbaspēks un kur par darbu ir minimāla samaksa. Tāpēc arī tas ražojums beigās ir tik lēts. [..]
Mums gribas jaunus tērpus, mums gribas ceļot, bet tas viss mūsu planētai dara sāpes.
Apzinot visus Latvijas mākslas dizaina notikumus, ir grūti iedomāties, ko tas viss sniedz vienkāršajam Latvijas iedzīvotājam.
Pakalpojumu dizains ir ļoti būtisks šodien. Varbūt mēs pat ikdienā to nejūtam, bet, piemēram, mājaslapu lietotnes ir vai nav ērtas, un tas viss ir dizains. Arī domājot par pilsētvidi – mēs visi to lietojam. Tur ir ļoti daudz komponentu. Protams, daudz kas vēl ir nolaists, un mēs gaidām, kad pašvaldības sadarbosies ar jaunajiem dizaineriem. Rīga, piemēram, kaut ko jau cenšas darīt.
Viena no žūrijas specbalvām tika piešķirta Arhitektūras gada balvas ieguvējam – Dailes priekšlaukumam. Kad viņi saņēma Arhitektūras gada balvu, atceros, ka sabiedrībā valdīja neizpratne, jo tur taču tikai pāris kociņi iestādīti.
Jā, tā varētu likties no malas. Tomēr mēs esam to pētījuši un par to runājuši, un laukums ir sakārtots. Ilgi nekas netika darīts arī Esplanādē pie Raiņa pieminekļa. Šobrīd tur [pie Dailes teātra] ir tik daudz labu, niansētu lietu, kuras varbūt garāmejot nenolasās. Interesantas ir atsauces un jauno dizaineru rēķināšanās ar Martas Staņas mantojumu. Viss ir ļoti saskaņoti un piemēroti. Vienkārši, bet varbūt arī tajā minimālismā slēpjas perfektums. Mums ir sakārtota vieta pašā Rīgas centrā. Tas ir teātris, un teātrim tagad ir cienīga ieeja.
Tā ir. Iepriekš tu "Kultūrdevā" viesojies kopā ar dizaineru Germanu Ermiču. Viņš ir viens no Latvijas dizaineru veiksmes stāstiem pasaulē. Viņš dzīvo un strādā Nīderlandē, viņa "Ombré" krēsls ir kļuvis par vienu no dizaina ikonām. Vai ir vēl kādi dizaina veiksmes stāsti, ar kuriem tu savā muzeja darbībā esi saskārusies?
Es domāju, ka mēs varam lepoties ar mūsu grāmatu dizainu un grāmatu izdevniecībām. Ja mēs runājam par grāmatu dizainu un "Zelta ābeles" konkursu, tur aizvien ir, par ko priecāties. Bet tas ir tāds komplekss darbs. Katrs iesaistītais cilvēks – grāmatas idejas autors, teksta autors, redaktori, izdevēji un mākslinieki, poligrāfi – iet uz vienu, skaistu mērķi.
Tavs muzejs saucas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs, bet fasādi vēl joprojām rotā uzraksts "Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejs", kā tas saucās agrāk. Kā lietišķā māksla atšķiras no dizaina? Vai tur vispār ir kāda atšķirība?
Šis mums ir tāds mazās jubilejas gads, kuras kontekstā rudenī par šo tēmu būs diskusija. Mēs iespēju robežās vēlētos runāt par muzeja pārzīmološanu. Problēma ir tāda, ka šī ir vēsturiskā ēkas fasāde, kura 1989. gadā ir apstiprināta, un mēs ar to neko nevaram darīt – ēka nepieder mums. Līdz ar to fasāde un uzraksts ir vēsturisks. Fasāde būtu jāremontē, un jāpiešķir jaunais nosaukums, bet tas ir apgrūtinošs process.
Muzejs svin 35. jubileju, un ir gaidāmas pop-up izstādes. Varbūt vari ieskicēt, kas tas būs un ko mēs redzēsim?
Viena pop-up izstāde šobrīd jau ir, un to sauc "Pavasaris". Mēs sadarbojamies ar Latvijas dizaina aliansi "Design Latvia", kuras sastāvā ir vairāk nekā 15 rūpnieciskā ražojuma produktu dizaineri un institūcijas. Tur ir gan "Madara", gan "Vaidavas keramika", "Mammalampa", "Articul" un vēl daudzi citi. Viņi ir apvienojušies, lai pievērstu uzmanību tam, ka Latvijā ir dizains. Mēs viņus varam atbalstīt, popularizējot un stāstot par šo dizainu. Šīs nelielās izstādes, kas atrodas muzeja 3. stāvā, saucas "Dizaina procesi tuvplānā", un tās sastāv no četrām pop-up izstādēm. Mēs dzīvojam tādos platuma grādos, kad ir tā ekskluzīvā iespēja piedzīvot četrus gadalaikus: pavasari, vasaru, rudeni un ziemu. Gada ritējums ir vērojams arī latviešu etnogrāfijā, dzejā, mūzikā – visur. Dizaineri Ieva Kalēja un pārējie izdomāja salikumus no alianses dalībniekiem, lai parādītu, ka katrs dizaina produkts ir veidots nevis atsevišķi, bet gan kopā. Vienojošā Latvijas dabas krāsu gammā tiek salikti dažādi priekšmeti. Šajās izstādēs uz ekrāna tiek rādīti speciāli veidoti video "Dizaina process tuvplānā", kur ir parādīts pats process. Arī izstādē ir izstādīts māls un keramikas formu sagataves, lai cilvēki saprastu, ka ir nepieciešams ilgs ceļš, līdz mēs nonākam līdz gatavam priekšmetam. Lai saprastu, par ko tu maksā. Tas nav kaut kāds standarts, bet kaut kas unikāls, radīts un ražots Latvijā – tas ir tas akcents. Jūlijā būs jau nākamā izstāde. Kādreiz mēs spriedām par to, ka, piemēram, "Vaidavas keramikas" dizaina priekšmeti ir mūsu kolekcijā, bet nezinājām, vai būtu labi likt patstāvīgajā ekspozīcijā, ja tos var nopirkt Rīgas veikalos. Bet šajā izstādē mēs akcentējam stāstu par to, kā no veiksmīgas padomju laika tradicionālas keramikas ražotnes ir izveidots moderns dizaina uzņēmums. Te ir stāsts par to, ka Latvija var.
Cilvēki reizē ar pop-up izstādēm noteikti gribēs izstaigāt visu pārējo muzeju. Kas ir tās īpašās vērtības, ko tu gribētu izcelt un ko noteikti vajadzētu apmeklēt tiem, kuri varbūt uz turieni dosies pirmo reizi?
Mēs esam vienīgais muzejs pasaulē, kur var iepazīties ar Latvijas dizaina vēsturi, kas sākas jau ar 20. gadsimta sākumu. Protams, toreiz tādu terminu kā dizains neviens nelietoja, bet patiesībā mūsu izcilākie mākslinieki Jūlijs Madernieks, Jūlijs Straume, Ansis Cīrulis un "Baltara" porcelāns radīja dizainu. Vienkārši to neviens tā nesauca.
Manuprāt, jāsāk skatīties un saprast, ka tas, ko dizaineri dara šodien, vienalga, vai viņi reflektē vai konkrēti atsaucas uz mūsu pagātni, bet tomēr tas mums ir kā ģenētiskais kods.
Gan mūsu vēsture, gan secība ir vienotā līnijā. Tas ir jāsaprot. Noteikti ir vērts ieraudzīt. Cilvēki bieži atskrien un aizskriet. Apskatās vienu izstādi. Ir atšķirība starp apskatīšanos un skatīšanos, starp skatīšanos un ieraudzīšanu. Jebkurš priekšmets, kurš atrodas pastāvīgās ekspozīcijas otrajā un trešajā stāvā, ir uzmanības vērts.
Rotu mākslas biedrības izstāde "Skārien-jūtīgs" ir nokļuvusi "Kilograms kultūras" finālā. Gribētos zināt, kādas vēl vērienīgas izstādes tiek plānotas, kas mūs varētu pārsteigt un varbūt nokļūt vēl kādā balvu sarakstā?
Mēs, protams, nestrādājam balvu dēļ. Prieks, ka vizuālajā mākslā ir konkurence. Mēs redzam, ka sabiedrība ievēro dizainu. Lielais notikums, pie kura ar kuratoru Vilni Vēju ļoti strādājam, būs šī gada izstāde oktobrī, kas būs veltījums nepamatoti aizmirstam un ārkārtīgi interesantam dizaineram Jānim Krievam. Dzelzceļa stacija pašlaik ir pārbūvēta un deformēta, bet tas, kā viņš Rīgas Dzelzceļa staciju risināja 1980. gadā, to varētu pieskaitīt pie strukturētas un labi pārdomātas publiskās vides dizaina risinājuma parauga, arī domājot par to, kas paralēli notika tajā pašā laikā pasaulē. Tas bija ļoti mūsdienīgs un pārdomāts projekts. Dizainam vienmēr ir jādomā kompleksi – par vidi, cilvēku ērtībām, dialogu ar savu lietotāju. To no Jāņa Krieva mantojuma var mācīties arī mūsdienās. Šobrīd mēs ar komandu pie šīs izstādes cītīgi strādājam.
Prieks to dzirdēt. Gaidīsim! Paldies par šo sarunu.
