Latvijas Arhitektūras savienības simtās jubilejas gadā, kā arī gatavojoties kārtējai 29. Latvijas Arhitektūras gada balvai, Latvijas Radio raidījums "Kultūras rondo" ierakstu sērijā "Latvijas ananasi: 30 gadi Latvijas arhitektūrā" apskata objektus, kas nokļuvuši Latvijas arhitektūras gada balvas redzeslokā un ieguvuši ananasu. Arī ananasa stāsts ir īpašs, jo pirmajos apbalvošanas gados laureātiem pasniedza īstus augļus, pēc tam balvas dizainu ananasa formā veidojuši mākslinieki, līdz beidzot balva transformējusies kā piespraude.
Apkaimes centrs
Pārventas bibliotēka Arhitektūras gada balvu ieguva 2009. gadā, kad kļuva par ievērojamāko ēku Latvijā, saņemot vēl arī dažādas citas balvas. Tās autori: arhitektūras birojs "INDIA", Pēteris Bajārs un komanda.
Bibliotēka no grāmatu glabātuves izvērsta par apkaimes kultūras un sociālo centru, bet ēka kļuvusi par apkaimes identitāti transformējošu vietzīmi. Tā vienlaikus gan izceļas, gan iekļaujas apkārtējā vidē.
Namam ir divu līmeņu trijstūru noapaļotās formas, plašs stiklojums un vara apšuvumu tonējums. Uz tā iestrādātas tautasdziesmas rindas Krišjāņa Barona rokrakstā.
Ejot pa spirālveida eju, garām grāmatu plauktiem, caur pieaugušo lasītavu uz bērnu nodaļu, Pārventas bibliotēkas vadītāja Solvita Štekerhofa atklāj, cik daudzveidīgi šo ēku iespējams izmantot. Nesen notikušajos Pārventas svētkos bibliotēka priecējusi pat ar ēnu dejām.
"Mums bija ēnu dejas. Redziet, tur, pirmajā stāvā, kur ir periodikas lasītava, tur priekšā uzlikām tādus lielus, baltus aizkarus. Meitenes dejoja iekšpusē, un Pārventas iedzīvotāji skatījās šo performanci no ārpuses. Bija ļoti skaisti, kā tādi dzīvie logi," stāsta Štekerhofa.
Ne tikai aura, bet arī akustika
Savukārt bibliotēkas darbiniece Tatjana Žukovska, kura strādājusi vēl arī vecajā bibliotēkā, nebeidz jūsmot par ēkas auru un gaisotni. To pamanot visi, kas uzkāpjot uz bibliotēkas trešo stāvu, – tas no visiem, viņasprāt, esot vislabākais, jo ir visgaišākais.
"Trešais stāvs ir labākais no visiem, to es varu pateikt. Ar otro stāvu to nevar salīdzināt, tas ir kā Harija Potera noslēpumu kambaris – ne durvju, ne logu, nekā. Bet trešais stāvs… No tā jūs varat redzēt visu Pārventu, ir skaisti, gaiši. Īsta bērnu pasaule," pauž Žukovska.
Tik tiešām – bērnu nodaļā bērni ciemojas ne tikai tāpēc, lai aši paņemtu grāmatas, bet arī, lai dzīvotos ar draugiem, zīmētu, krāsotu un spēlētu dažādas spēles.
Bibliotēkas ēka tiek izmantotas tik tiešām daudzpusīgi – tās telpas un akustika ir lieliski piemērota koncertu rīkošanai.
"Mēs esam mazais Pārventas kultūras centrs, jo uz šo bibliotēku paši atrod ceļu Latvijas un pasaules mēroga mūziķi.
Tā ir tāda nebijusi iespēja ventspilniekiem, pārventniekiem apmeklēt koncertus, uz kuriem, iespējams, ja tie būtu citā vietā, viņi neaizietu," stāsta Štekerhofa.
Izrādot vēl arī digitālo centru un lasītavu, bibliotēkas direktore ar savu stāstu jau ir pilnībā pārliecinājusi, ka Pārventas bibliotēka nav tikai bibliotēka – tā ir arī sabiedriskais centrs.
Divu konkursu rezultāts
2009. gadā Pārventas bibliotēka ieguva Latvijas Arhitektūras gada balvu, taču jāatkāpjas pāris gadus atpakaļ, jo pirmais bibliotēkas konkurss noticis 2006. gadā.
"Tas, ko mēs redzam šeit, ir otrā konkursa rezultāts, jo pirmais konkurss bija novietnei tieši ielas otrā pusē. Mēs to pirmo konkursu uzvarējām, un burtiski pāris dienas vēlāk tika paziņots, ka nē, tur nekas netiks būvēts, jo ir atrasta jauna, labāka novietne. Mēs, protams, bijām šausmīgu lūpu uzmetuši, jo cerības bija milzīgas," stāsta arhitekts Pēteris Bajārs.
Viņš atklāj, ka sākotnēji otrajā konkursā pat nav vēlējies piedalīties – galu galā tik liels darbs bija ieguldīts pirmajā konkursā un beigās jāpaliek bešā.
"Kaut kāds laiciņš pagāja, dūmi nosēdās, un tad mēs sākām skatīties, ka tā sākotnējā ideja mazliet transformēta šinī gruntsgabalā sēž pat labāk. Tā vidus serde, tā spirāle ir palikusi gandrīz vai viens pret viens, kā bija pirmajā konkursā, tikai tur blakus tai spirālei bija vienkāršs, lineārs, stiklots apjoms. Šeit mēs paņēmām un arī to lineāro apliecām apkārt, lai iegūtu vēl vienu mediatora formu," atceras Bajārs.
Arī piedaloties otrajā konkursā, Bajārs ar komandu guva uzvaru, un jau pēc pāris gadiem bibliotēka bija gatava.
Ventspils pilsētas galvenā arhitekte Daiga Dzedone atklāj, ka ēkas novietojums mainīts tādēļ, ka pirms tam bibliotēkas vietā atradusies kāda 19. gadsimta koka ēka – privātīpašums, kurā dzīvoja kāda sirmgalve.
"Tas bija ļoti ilgs process, kamēr izdevās šo kundzi pārliecināt, un mēs varējām atpirkt šo zemes gabalu. Bet šī mazā ēka bija tik unikāla, ka šobrīd ir pārvietota uz Ventspils brīvdabas muzeju un ir viena no interesantākajiem eksponātiem," stāsta Dzedone.
Nogaidīšana un plānu maiņa galu galā ir nākusi tikai par labu, vērtē Dzedone, jo tagad jaunā ēka dzīvo augstvērtīgu kulturālo un sadzīvisko dzīvi pilsētas struktūrā.
"Tā lieltelpa bija uzreiz paredzēta tāda, bet mēs negaidījām, ka tā tiešām būs uzreiz tik ļoti ar kultūras pasākumiem piesātināta. Es te arī esmu bijis uz vairākiem koncertiem, un
tas patiesībā ir ļoti burvīgi, ka tu vari iedot ēkai vēl kādu papildus grūdienu, spērienu, kas ir kas daudz vairāk, nekā tu biji iecerējis. Ir sanācis daudz vairāk, nekā mēs bijām iecerējuši," piebilst Bajārs.
Tikpat lieliska kā pirmajā dienā
Arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs Pārventas bibliotēku ierindo pie būvēm, kas kļuvušas par apkaimes identitāti transformējošām.
"Es atceros to sajūtu, ka konkurentu nav šai būvei, bet Ventspils pati taču ir saņēmusi gada balvu – Ventspils lineārās spēles, kas ir jau vesels koncepts par to, kā ar laikmetīgo arhitektūru transformēt pilsētu. Šeit ir arī redzams, ka tieši tāds ir piegājiens bijis – nevis vienkārši izpildīt funkciju, bet tieši ar laikmetīgo arhitektūru ņemt un to darīt," pauž Vīnbergs.
Kas vēl svarīgi – ēka un tās apkārtne šobrīd izskatās tieši tāpat kā tālajā 2009. gadā. Jaunajai arhitektūrai bieži vien, taupot naudu, tiek izvēlēti tādi materiāli, kas ļoti slikti noveco, bet šis nav tas gadījums, vērtē Vīnbergs.
"Vēl viena lieta ir, ka ekstravaganta arhitektūra mēdz, tā teikt, ātri iziet no modes. Šeit tā nav noticis, šeit viss ir tieši tik lieliski kā pirmajā dienā.
Ir tāda lieta, ko varbūt reizēm min sarkastiski, – arhitūrisms. Braukt kaut kur un skatīties tieši uz arhitektūru. Šeit to ir vērts darīt, un to dara cilvēki – brauc gan uz Ventspili kopumā, gan vēl dzenās un meklē tieši to Pārventu, kur ir tā bibliotēka. Es pats esmu vedis ārzemniekus šādās tūrēs, vienmēr piestājot arī šeit," stāsta Vīnbergs.
