Starptautiskā Argentīnas tēlniecības biennāle cilvēkus priecē no 1998. gada. Prestižajā konkursā, kas šoreiz norisinājās no 13. līdz 20. jūlijam, dalībnieku skaits ir ļoti ierobežots – 10 dalībnieki no visas pasaules. Tie tiek izvēlēti, vērtējot pieteikumus, mākslinieka dzīves gājuma aprakstu, plānotā darba skici un pašu koncepciju.
Solveiga Vasiļjeva šajā desmitniekā iekļuvusi jau otro reizi (iepriekš – 2010. gadā), bet šoreiz viņa ieguva galveno apbalvojumu. Tāpat māksliniece saņēma arī balvu, kas piešķirta pēc pārējo skulptoru balsojuma.
Reizi divos gados šajā biennālē mākslinieki darbus veido no metāla vai akmens. 2010. gadā, kad Vasiļjeva piedalījās šajā biennālē pirmo reizi, tās tēma bija globalizācija, un māksliniece no akmens veidoja "Globalizācijas eņģeli".
"2010. gadā es uztaisīju "Globalizācijas eņģeli". Tādu šausmās kliedzošu eņģeli no akmens, bet nu, protams, es biju iedomājusies to eņģeli tādu, kādu es to biju iedomājusies, un tur man vajadzēja arī kādas detaļas. Tās es biju sametinājusi no metāla jau mājas, un šo detaļu dēļ varbūt es jau tad neieguvu kādu no balvām, jo vienkārši tas neiekļāvās nolikumā – viss nebija no akmens," stāstīja Vasiļjeva.
Šogad biennāles tēma nebija noteikta, bet materiāls gan – metāls. Māksliniece izvēlējās darba tēmu – laiks – un jau kopš janvāra, kad uzzināja, ka apstiprināta dalībai, rūpīgi gatavojās, veidojot maketus.
Ja to neizdarītu, darbs būtu citāds, jo materiālu daudzums, kas ir pieejams katram autoram, ir ierobežots. Tas prasa rūpīgu plānošanu. Šoreiz māksliniecei bija pieejamas divas 2,5 milimetru biezas metāla loksnes, kopā četru kvadrātmetru lielumā. No tām Vasiļjeva izveidoja skulptūru kā metaforu laikam.
"Jebkurš laiks, kurš tiek definēts, ir tikai daļa no tā kopuma, ko saprotam ar vārdu "laiks". Mans darbs sastāvēja no trim daļām. No fiziskā laika, ko saucu par kosmisko laiku, kas telplaiku izpleš un deformē, kā stāv rakstīts grāmatās, bet mēs to nevaram konstatēt, jo esam tajā iekšā. Tad ir laiks, kas mainās, ko mēs labi saprotam kā gadalaikus. Tad ir arī subjektīvais laiks, kurš ir absolūti nedefinējams, kurš ir lēkājošs kā tāda slima cilvēka sirds sinusoīdi," par sava darba ideju stāstīja Vasiļjeva.
Darbā būtībā ir arī ceturtā daļa, jo tam visam ir arī kodols, serde, uz kā definētie laiki ir "uzvērti".
Tēlniece neslēpa, ka strādāt ar 2,5 milimetru biezām metāla loksnēm ir bijis izaicinājums, jo tas ir salīdzinoši biezs materiāls, kādu viņa ikdienā neizmanto. Darba izveidošanai Argentīnā bija atvēlēta nedēļa.
"Tas ir pasākums, kas būtībā ir arī kā tāds šovs, protams, jo tas ir domāts cilvēkiem, un tas tiek arī gaidīts šos divus gadus līdz nākošajai biennālei, un tiek runāts, kas nu tagad būs, kas atbrauks un tā tālāk," norādīja Vasiļjeva.
Šī biennāle Argentīnā ir ārkārtīgi populāra, to ik dienu apmeklē un tēlnieku procesu vēro lieli cilvēku pūļi. Tas nozīmē, ka arī māksliniekiem ik pa laikam jānoliek instrumenti, lai nofotografētos vai parunātos ar cilvēkiem, kas ir atbraukuši uz šo notikumu viņu dēļ. Tas, protams, bijis vērā ņemams ierobežotā laika laika zaglis.
Māksliniece atzina, ka būtiska ir preses materiālos minētā norāde, ka viņa ir pirmā sieviete, kas ieguvusi galveno balvu, jo no 10 fināla dalībniekiem parasti tikai divas ir sievietes. Taču katru gadu tiek iesūtīti ap 150 pieteikumiem no 40 valstīm.
"Tas ir būtiski. Kā dalībnieces jebkurā biennālē tiek izraudzītas tikai divas sievietes no tiem 10 dalībniekiem. Labi, varbūt arī nav tik daudz tēlnieču, kas tīri praktiski var paveikt to darbu, jo tas ir fizisks un tehnisks, un tur jābūt, protams, pieredzei ļoti lielai. Jā, bet atkal, es tam ļoti gatavojos – es šim notikumam patiešām ļoti gatavojos," atzina Vasiļjeva.
Ar galveno balvu novērtētajā darbā ielikta gan māksla, gan filozofija, gan empīriskā fizika. Tas ir ievērojams darbs, kas ilgstoši ieguldīts, lai vēlāk nedēļas laikā sasniegtu šo rezultātu.
Vienlaikus brauciens un tajā pieredzētais māksliniecei devis arī daudz ierosmes jauniem darbiem, taču Vasiļjeva neslēpa, ka viss piedzīvotais vēl "jāsagremo".
