Arhitektūras muzejā šomēnes valda rosīga gaisotne, jo tūristi nelielās grupās ik pa laikam aplūko seno ēku ne tikai no ārpuses, bet ielūkojas arī iekštelpās, kurās iekārtota ekspozīcija par diviem 20. gadsimta Rīgas galvenajiem arhitektiem.
Izstāde "Divi ģēniji" arhitektūras muzejā būs skatāma visu augustu un iesākas ar nelielu atkāpi vēsturē, jo ilgus gadus Rīgas pilsētas galvenie arhitekti bija vācu speciālisti.
"Faktiski Rīgai nav daudz galveno arhitektu, kas būtu tik nozīmīgi. Mums te ir [Johans Daniels] Felsko, [Reinholds Georgs] Šmēlings, [Osvalds] Tīlmanis. Pēc tam ir [Edgars] Pučiņš 10 gadus un Gunārs Asaris 27 gadus. Pēc viņa jau vēl ir atsevišķi arhitekti, teiksim, [Jānis] Dripe un vēl tur ir bijuši daži, tagad ir [Pēteris] Ratas, bet šodien galvenajam arhitektam nav vairs tādas pilnvaras dotas, lai viņš varētu kaut ko vairāk ietekmēt, jo sabiedrības izpratne par galvenā arhitekta lomu ir mainījusies. Tagad individuālo atbildību ir nomainījusi kolektīvā atbildība," skaidroja Lejnieks.
Viņš vērtēja, ka pilsētas arhitektiem "vecie, labie laiki" ir pagājuši, bet šīs atsevišķās personības no pagātnes joprojām kalpo par pierādījumu tam, ko pilsētā spēj sekmēt veiksmīgs arhitektu darbs un redzējums.
Edgaru Pučiņu šogad pieminam viņa 100. jubilejā. Rīgas galvenā arhitekta amatā viņš bijis no 1960. līdz 1970. gadam. Neparasta ir viņa biogrāfija. Pučiņš dzimis Krievijā, jo viņa vecāki 1920. gados no Latvijas emigrēja.
"Pučiņš dzimis 1924. gadā, Otrā pasaules kara laikā viņš cīnījās Padomju armijā, tad viņu ievainoja, pēc kara viņš atbrauca atpakaļ uz vecāku dzimteni – iestājās Latvijas Universitātē, studēja arhitektūru. Bet viņam bija kaut kāds konflikts ar [Ernestu] Štālbergu, ar to veco, buržuāzisko paaudzi, un faktiski viņš arī iniciēja to, ka fakultāti vajadzētu likvidēt," stāstīja Lejnieks.
Studijas Pučiņš pabeidza Maskavā, bet Latvijā otrreiz, nu jau ar pilsētas pārbūves plāniem, ieradās 1960. gadā, kad arī kļuva par Rīgas galveno arhitektu.
"Pirms tam pilsētas galvenais arhitekts bija Vaidelotis Apsītis, kas bija zināms ar savu buržuāzisko izcelsmi. Līdz ar to viņu vajadzēja nomainīt ar šo cilvēku, kas ir pareizi uzticams padomju režīmam," skaidroja Lejnieks.
Vienlaikus Pučiņš tomēr respektēja pagātni, un tieši šī iemesla dēļ 1970. gadā savu amatu viņš zaudēja.
"Tad, kad viņam kā pilsētas galvenajam arhitektam vajadzēja atļaut būvēt cekas [Komunistiskās partijas Centrālās komitejas] māju, jo kompartija, ceka bija izdomājusi, ka vajag viņu biroja ēku vislabākajā vietā ielikt – tur, kur šodien tā arī ir, Elizabetes ielā 2, viņš teica, – nē, tur nevar. Nu tad viņu vienkārši atlaida," stāstīja Lejnieks.
Līdz ar to par galveno arhitektu kļuva Pučiņa vietnieks Gunārs Asaris, kas amatā pavadīja 27 gadus. Asaris ir dzimis rīdzinieks, nācis no inteliģentas ģimenes un arhitekta kvalifikāciju ieguvis 1959. gadā Rīgas Politehniskajā institūtā. Šogad viņu pieminam 90. gadskārtā.
"Pirmajā pēckara desmitgadē Rīgā katra rūpnīca būvēja savu dzīvojamo ēku kvartālu, un, tieši pateicoties Asarim, pilsētas vadībai izdevās iegrožot resoru vēlmi būvēties savās interesēs. Asaris faktiski ieviesa mikrorajonu plānošanu, un pilsēta attīstījās," skaidroja Lejnieks.
Arhitekts Andris Kronbergs daudzus gadus strādājis plecu pie pleca ar Asari, jo bija viņa vietnieks no 1985. līdz 1996. gadam.
Asari šodien piemin, stāstot par viņa lielo uzmanību un atbildību pret to, lai pilsēta attīstītos vismaz puslīdz labā virzienā.
"Jo tie laiki toreiz nebija tādi kā šodien, tie bija ar centralizētas plānošanas principiem, ar visādiem uzstādījumiem no visādām institūcijām augšā, teiksim, partijas un valdības. Arhitekta loma bija liela tajā ziņā, ka viņš nedrīkstēja pilnīgi pakļauties tādām tendencēm jeb viņam vajadzēja visu to nopietni izvērtēt un kaut ko varbūt pat bremzēt vai pretoties. Mēs jau atceramies laikus, kad bija dažādi saukļi, ka mums vajag būvēt metro, un tāpēc te ir jāiebrauc 20 tūkstošiem viesstrādnieku, un visiem viņiem ir jāuzceļ mājas šeit. Tas periods bija ļoti trausls un sarežģīts tīri politiski," stāstīja Kronbergs.
Vienlaikus Asarim bija jāstrādā un reizēm arī jācīnās ar tiem jaunajiem investoriem, kas Rīgā gribēja būvēt daudz ko tādu, kas būtu pretrunā ar pilsētas attīstību.
"Nekustamā īpašuma tirgū notika dažādi būvniecības darījumi. Investīciju likmes kļuva augstākas, un projektu realizācijas klimats – krimināls.
Asarim 1996. gada novembrī uzbruka nenoskaidroti noziedznieki, kas Asari piekāva un nolaupīja viņam dokumentus.
Pēc šī uzbrukuma policija izteica minējumus, ka uzbrukums noticis sakarā ar Asara nostāju nepiekrist degvielas uzpildes stacijas celtniecībai centrā. Katrā ziņā viņš diezgan smagi cieta un dažus gadus vēlāk pēc šī uzbrukuma vienkārši atteicās no galvenā arhitekta posteņa," stāstīja Lejnieks.
