"Vissvarīgākais ir cepure," saka modiste Rēzija Virdžīnijas Vulfas nemirstīgajā romānā "Deloveja kundze". Cepure ir viens no visietekmīgākajiem un pamanāmākajiem aksesuāriem – gadsimtiem ilgi tā simbolizējusi varu, bagātību un ietekmi, kā arī bijusi saistīta ar smalku, sīki sazarotu rakstītu un nerakstītu likumu un piedienības normu tīklu. Ja vēlējies tikt pieņemts pieklājīgā sabiedrībā, bija nevainojami jāpārzina cepuru etiķete – kad galvassega jāpatur galvā, bet kad jānoņem. Dāmām pareizākās un piemērotākās cepures izvēle bija nopietns jautājums, savukārt cepures izmaksas nereti līdzinājās visa pārējā tērpa cenai. Ne velti Gabriela jeb Koko Šanele savas gaitas modes pasaulē sāka kā cepurniece, tikai pēc tam pievēršoties tērpu dizainam.
Latvijā cepuru valkāšanas kultūra lielā mērā veidojās tajā saskares punktā, kur sastopas smalkās un parasti no ārzemēm ievestās "pilsētas modes" un tautas jeb tradicionālais apģērbs. Daudzie folkloras materiāli, kas saistīti ar cepurēm, spilgti liecina par to nozīmi ne vien cilvēka paštēlā, bet arī tajā, kā viņu uztvēra citi. Vēl 20. gadsimta pirmajā pusē ne vien citur Eiropā, bet arī šeit pat, Rīgas ielās, teju visiem pieaugušajiem galvu sedza tāda vai citāda galvassega. Iziet no mājām bez cepures – tas nozīmēja būt daļēji neapģērbtam, tātad nepiedienīgam, izaicinošam un neiederīgam.
Tiesa, kopš tiem laikiem daudz kas mainījies – sākot ar 20. gadsimta 60. gadiem cepures strauji zaudē savu statusa nozīmi, kļūstot par funkcionālu aksesuāru. Vai varbūt tomēr ne? Vai uzraksts uz šķietami tik pieticīgās beisbola cepurītes 21. gadsimtā nemēdz būt tikpat ietekmīgs kā agrāko laiku daiļrunīgās, daudz vēstošās galvassegas? Un vai 21. gadsimtā joprojām vērts iedziļināties cepuru etiķetes smalkumos?
Ielūkoties cepuru vēsturē šajā svētdienas pēcpusdienā aicinās Modes muzeja kuratore Agrita Grīnvalde. Klātesošajiem būs iespēja uzzināt vairāk par būtiskākajiem vīriešu un sieviešu cepuru modes pavērsiena punktiem 19. gadsimta beigās un 20. gadsimtā, iepazīt tieši Latvijai raksturīgākās cepuru modes iezīmes, kā arī raudzīt izprast, cik lielā mērā joprojām aktuāla cepuru valkāšanas etiķete.
Turpinājumā – ģitārista un komponista Matīsa Čudara un domubiedru koncerts kā pretmets nupat ievadlekcijā dzirdētajam. Proti, mākslinieki savā programma interpretēs mūziku, kas tapusi "viņā krastā" laikā pēc Otrā pasaules kara un kurai nekad nav piemitusi statusu apliecinoša funkcija. Mūziku, kuru gan tās autori, gan publika labprāt piedzīvoja, būdami "daļēji neapģērbti, nepiedienīgi, izaicinoši un neiederīgi" jeb pat nenojauta par rūpēm par savu ārējo veidolu, kas nodarbināja Veco pasauli un aprindas Latvijā.
