Viktors Demidovs: Jūs daudzus gadus esat strādājis par arhitektu Ņujorkā, Šanhajā. Rīgā pilsētas arhitekta amatā jūs esat jau pusotru gadu. Ko pa šo laiku jūs esat identificējis kā problēmu?
Pēteris Ratas: Pilsēta ir komplekss. Es domāju, te daudz lietu, kas varēja būt labākas un kas varbūt mūs attur, bet būtiski, manuprāt, – varbūt mēs esam nepietiekoši investējuši savā publiskajā infrastruktūrā un ārtelpā, un arī nepietiekošas investīcijas pilsētas attīstībā, jo, lai mēs redzētu kvalitatīvāku pilsētu, skaistāku pilsētu, viņa ir jāveido, jābūvē, jāsakārto ielas, laukumi, ēkas, jāremontē un jāuztur. Tai aktivitātei jābūt. Izdrupušās fasādes liecina par to, ka nepietiekoši tas tiek darīts. Kaut kādi ir pozitīvi momenti, ko mēs redzam, piemēram, laukums pie Dailes teātra, ir kādas ielas, ko pilsēta saremontē, un par to tiešām prieks, bet es gribētu redzēt to daudz lielākā apmērā. Mērķtiecīgāk un sistemātiskāk ir jānotiek naudas kustībai tajā procesā. Pretējā gadījumā mēs vienkārši fantazējam par lietām, ko mēs gribētu redzēt, bet nekas nemainīsies līdz brīdim, kad tiešām tas attīstības process notiek. Un viņš šobrīd ir tiešām diezgan gauss.
Kas par to ir atbildīgs? Tā ir sabiedrības nevēlēšanās rīkoties, politiskā vai kā citādi?
Es domāju, tur nav viena vaininieka. Es domāju, tur [jāskatās] ir kompleksi. Vienkārši jāskatās objektīvi uz sevi. Mēs kā valsts neesam bagāti finansiālā ziņā. Mēs esam bagāti ar savu kultūras mantojumu. Tas ir varbūt tas mūsu atspaids visam, bet viss, ko mēs gribam redzēt, tas ir arī naudas jautājums. Reizēm mēs negribam par to runāt, bet mēs neesam bagāti.
Neesam bagāti salīdzinājumā ar Ņujorku un Šanhaju?
Nē. Mums ir jāsalīdzina ar pilsētām, kas ir kaut kādā mērā līdzvērtīgas izmērā. Mēs varētu kaut vai sākt ar Viļņu. Helsinkiem. Skatāmies, kas notiek Kopenhāgenā, kas notiek Stokholmā. Es domāju, tāda mēroga pilsētas, kas mums kaut kādā mērā gan izmēra, gan tās novietojuma ziņā ir salīdzināmas. Kaut vai Hamburga būtu tāds labs salīdzinājums. Arī jāsaprot, ka mēs konkurējam ar citām pilsētām.
Tie fondi jau skatās, kur ieguldīt. Viņi salīdzina vienu vietu, otru vietu, trešo vietu.
Mums vienīgais veids, kā dabūt to aktivitāti, ir tas, ka mēs esam konkurētspējīgi. Es domāju, ka ir lietas, kas mums ir pozitīvas un potenciāli izmantojamas. Otrs – cilvēkkapitāls. Ir svarīgi, ka ir pozitīvs iedzīvotāju pieaugums. Tas ir fundamentāli svarīgi. Tad uz mums skatās citādāk. Tad jau tas process notiek dabiski, viņu nevar mākslīgi radīt. Jārada tie apstākļi, varbūt lietas, par ko es nezinu, piemēram, nodokļu politika. [Par to] es nevaru komentēt – esmu tikai arhitekts. Tad viņi rada to plūsmu. Bet mēs kā plānotāji, kā arhitekti, mēs varam to procesu kaut kādā mērā vadīt, koordinēt, kaut kā kūrēt, lai tās pārmaiņas pilsētā ir pozitīvas un pilnveido, uzlabo pilsētu. Bet, ja nekas nenotiek, tur jau arī nav, ko uzlabot.
Tātad jūs konstatējāt, ka Rīgā vide atsevišķās vietās ir nolaista. Bet kas tālāk? Jūs vienkārši identificējāt vai jūs arī pie kaut kā strādājat, lai to mazinātu?
Ir vairākas lietas, ko mēs kā arhitekta dienests darām, un ir lietas, kas jau ir, kā vienu varu minēt – mums ir izveidotas pilsētas ielu vadlīnijas. Šī gada laikā tās tiks publicētas un būs publiski pieejamas, un es gribētu arī dzirdēt iedzīvotāju, apkaimju viedokļus par to. Mēs gribētu, lai nākotnē, kad ielas remontē, viņas kaut kādā mērā pakāpeniski tiek uzlabotas. Līdzīgi tiks veidotas vadlīnijas detalizācijai, kādas ietves mēs gribētu. Līdzīgi arī ar apgaismojumu, jo, ja mēs labi izgaismojam vidi, vienkārši jūties patīkamāk, gribēsi tur uzturēties, tu gribēsi vakarā iziet uz veikalu, uz restorānu. Ja tā vide ir nepatīkama, cilvēki – ļoti dabiski – vienkārši tur neiet. Tas būtu tas process. Tā kā pašvaldībā notiek to lietu atjaunošana, remonts, mums ir vajadzīgas vadlīnijas, lai nākotnē tās lietas tiek atjaunotas varbūt kaut kādā labākā veidā. Tās vadlīnijas nonāk pie citiem departamentiem kā tāda…
Uzziņu literatūra?
Jā, kad viņi savu projektu var virzīt tādā virzienā. Viņiem [departamentiem] daudz dažādu projektu notiek dažādos līmeņos. Vienkārši, lai viņi ir saskanīgi un patīkami.
Bet viņi var arī neņemt vērā, vai ne? Vai departamentiem ir jāņem vērā jūsu ieteikumi?
Nē, nē, ir jāņem [vērā]. Un, otrkārt, mēs arī bieži vien iesaistīsimies ar komentēšanu citos projektos. Es domāju, tā arī ļoti būtiska loma, ko mēs darām dienestā – palīdzam citiem departamentiem, dodam savu viedokli un mēģinām tos projektus kaut kādā mērā vai nu nokoordinēt, vai ievadīt tādā labākā gultnē.
Vai jūs izjūtat, ka jums tās rokas ir sasietas? Jums ir ambiciozi mērķi, bet varbūt fiziski to nevar izdarīt?
Mums vienkārši jāapzinās mūsu realitāte. Tas viss prasa resursus. Es domāju, tāpēc mums ir jābūt gudriem, stratēģiskiem – kur mēs ieguldām savus resursus, lai dotu maksimālu efektu. Mums arī jāapzinās, vienkārši jāpieņem tas kā fakts, mēs varbūt nevaram apmierināt visas vēlmes. Tā ka mums arī jāskatās uz pilsētu globāli, [lai saprastu] kas ir pats svarīgākais. Ļoti būtiski mums iedzīvināt pilsētas kodolu. Tā kā cilvēkam ir sirds. Tai ir jāpukst. Ja sirds apstājas, mēs mirstam. Tieši tāpat [notiek] pilsētā. Mums jādabū tāda ļoti aktīva dzīve pilsētas vidusdaļā. Tad arī vienlaicīgi ir jāsakārto apkaimju centri, kaut kādi punkti apkārtnē, kur cilvēki dzīvo, lai no iedzīvotāju skatpunkta tā pilsēta mainītos un kļūtu kvalitatīvāka un dzīvojamāka, un pievilcīgāka.
Tādējādi mēs arī ceram, ka tas kaut kādā mērā noturēs iedzīvotājus pilsētā. Varbūt arī Pierīgas iedzīvotāji novērtēs to vērtību – dzīvot pilsētā, atrasties pilsētā, jo iedzīvotāji ir tas balsts pilsētā. Bez cilvēkiem pilsēta ir mirusi. Skatāmies uz Pompeju – kas notiek? [Tā] pilsēta bez iedzīvotājiem. Viņi varbūt paliek kā muzejs vai kā, bet tas nav pozitīvi.
Ko jums ir izdevies šajā laikā īstenot? Personīgi esmu pamanījis vairāk soliņu, velojoslu, veloceļu. Ir vēl kaut kas?
Es domāju, mums ir lietas, ko mēs jau esam paveikuši un ko darām. Ja mēs runājam par pilsētvidi, tai ir divas komponentes: ir publiskā ārtelpa – ielas, laukumi, parki – un arī ēkas, kas veido telpu ap to. Nepieciešamas investīcijas, gan sakārtojot ielu apgaismojumu, elementus, ielas virsmu, bruģēto [daļu], gājēju telpu, lai ir patīkami. Vienlaicīgi mums ir svarīgi radīt apstākļus, lai ēkas tiek remontētas, lai [tiek] veidotas jaunas, skaistas, publiski patīkamas ēkas, kas kaut kā papildina publisko ārtelpu. Jāveido sinerģija starp publisko un privāto investīciju, kas tā kā ieskauj. Nevar būt viens bez otra.
Attiecībā uz publisko ārtelpu, tas ir tiešām mūsu pilsētas uzdevums. Līdzekļu un resursu iespēju [ziņā] mums tas ir kaut kā mērķtiecīgi un sistemātiski, un kvalitatīvi jādara. Vienlaikus ir ļoti būtiski radīt labvēlīgus un kaut kādus skaidrus apstākļus privātajai iniciatīvai, kas investē tajās ēkās, īpaši jau mūsu vēsturiskajā centrā, lai ēkas ir apdzīvotas, izmantotas un lietotas un lai ir cilvēki pilsētās. Mums kaut kādā mērā ir jāatrisina arī satiksmes jautājums. Un vienlaicīgi ar to ielu pārveidošanu, es domāju, mums vide mainīsies ļoti radikāli, bet tam ir vajadzīgs darbs un laiks, un ieguldījums.
Ja mēs esam pietiekoši apķērīgi, gudri, es ticu, ka Rīga varbūt [varētu būt] tiešām tāds reģiona centrs. Ar to, ka jūras un gaisa centrs ir koncentrēti vienā vietā, mēs principā varētu kļūt par Baltijas valstu galvaspilsētu, ja metaforiski sakām. Mums ir tas potenciāls.
Jūs sakāt nākotnes formā. Kas tagad ir Baltijas centrs?
Tā grūti pateikt. Es domāju, ka es šobrīd īsti neredzu tādu izteiktu, bet…
Bet Rīga nav?
Mēs redzam, diezgan lielu attīstības dinamiku Viļņā. Tur daudz vietējā kapitāla, kas to dara, un ir daudzas tādas pozitīvas lietas, kas ir notikušas. Fantastiski. Mēs redzam arī Tallinā kaut kādā mērā mazliet vairāk aktivitāšu nekā pie mums. Un, ja mēs skatāmies uz investīciju apjomu pilsētā, kas šobrīd notiek, Rīga atpaliek. Mums ir tā situācija kaut kā jāmēģina izmainīt, jo mums ir jābūt kaut kādā mērā, es nesaku, ka straujai [attīstībai], bet mums jābūt augošai pilsētai.
Vai jūs saredzat, ka jūsu vadīšanas laikā to var jau sasniegt? Vai tas varētu notikt pēc 10, 15 un vairāk gadiem?
Mēs spekulējam. Grūti pateikt. Otrkārt, tieši tas attīstības jautājums jau kaut kādā mērā ir ārpus arhitekta [dienesta]. Mēs reaģējam uz to, kas notiek. Varbūt tās mazās lietas, kaut vai soliņi, elementi, ko mēs redzam pilsētvidē, viņi kompleksi iedarbojas uz to, kā mēs skatāmies uz pilsētu. Tas ir tas, ko mēs varam darīt. Tas ir process, kas notiek. Mēs gribētu, lai tas būtu mazliet ātrāk, bet es domāju, kaut kāda gada, divu laikā kaut kas jau vairāk būs pamanāms pilsētā.
