Reinis Liepiņš ir ambiciozs arhitekts, arhitektu biroja "Sudraba arhitektūra" dibinātājs un Latvijas Arhitektu savienības padomes loceklis. Arhitekta izglītību ieguvis Rīgas Tehniskajā universitātē, kļūstot par vienu no mūsdienu atzītākajiem Latvijas arhitektiem. Viņš veidojis dažādas funkcionalitātes arhitektūras projektus, ieskaitot piedalīšanos leģendārā naktskluba "Pulkvedim neviens neraksta" dizaina veidošanā vēl 1990. gados. Tāpat veidojis Latvijas ekspozīciju "Dust Room" Venēcijas arhitektūras biennālē divtūkstošo gadu sākumā un vecās preču stacijas pārbūvi par kultūrtelpu "Hanzas perons" 2019. gadā. Šis projekts ieguva sabiedrisko mediju gada balvu "Kilograms kultūras" kategorijā "Kultūrvieta". 2011. gadā saņemta arī Latvijas Arhitektūras gada balva, sadarbībā ar arhitektes Lienes Griezītes studijas veikto septiņpadsmitā gadsimta noliktavas rekonstrukciju Aldaru ielā Vecrīgā. Tagad Reiņa vadītais arhitektu birojs "Sudraba arhitektūra" kopā ar biroju "Mark arhitekti" nominēts šī gada Latvijas Arhitektūras gada balvai par Rīgas pils kastelas pārbūvi un restaurāciju. Šeit jau tuvākajā laikā tiks iekārtota jauna Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcija. Reinis Liepiņš ir teicis: "Arhitektam, kurš vispār pēc nozīmes skaitās galvenais celtnieks, šobrīd ir ļoti nepateicīga loma, tā šobrīd ir samazinājusies par labu būvniekam."
Henrieta Verhoustinska: Kā šobrīd ir ar tiem arhitektu un būvnieku svaru kausiem?
Reinis Liepiņš: Arhitektūra ir nozīmīga mākslas, būvniecības, amatniecības joma. Arhitekts veido pilsētas, interjerus, veido telpu un pilsētvidi. Šobrīd, dažādu iemeslu dēļ, mēs esam palikuši mazākumā. Mēs esam ne tik svarīgi kā kādreiz, pilnīgi noteikti mūsu loma ir mazinājusies no tiem laikiem, kad arhitektūras augstākais sasniegums bija renesanses laiks, kad arhitekts kā galvenais celtnieks noteica visu sabiedrībā. Pilnīgi noteikti viņš bija galvenais cilvēks pilsētā, galvenais cilvēks valstī, šobrīd tā nav. Tam ir dažādi iemesli. Par to ir daudz runāts, un arhitekti ir satraukušies. Jāsaka, ka mūsu Latvijas arhitekti ir ļoti talantīgi, mūsu visu arhitektu kopiena, kuru visi ciena un mīl. Viņi ir talantīgi katrs savā jomā.
Un strādā arī ārzemēs.
Strādā ārzemēs un taisa labus projektus. Es runāju par tiem nosacīti mazajiem birojiem, kurus mēs redzam starptautiskajā atzinībā, un mēs esam tieši tādā pašā līmenī kā Rietumos. Pilnīgi noteikti varu to teikt pēc savas profesionālās varēšanas un pieredzes. Taču tas sociāli ekonomiskais moments šobrīd mūs vienkārši spiež lejā.
Šobrīd arhitektu sabiedrībā ir uzvirmojis jautājums par likumu svītrot prasību, kas patlaban nosaka, ka ēku būvniecība vēsturiskajā centrā pieļaujama tikai pēc atklātiem arhitektūras konkursos izraudzītajiem projektiem. Šīs ieceres dēļ nesadzirdēts jūtas arī Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs Juris Dambis. Viņš radio intervijā teica, ka viņš nejūtas ministrijas atbalstīts un ir nolēmis savu ilggadējo darbību šajā pārvaldē beigt. Ko tas īsti nozīmē, ka nav šie atklātie arhitektūras konkursi, ar ko tas draud vēsturiskajam centram?
Šo ziņu es zinu, tas ir satraucoši. Šīs ieceres virzītāji absolūti nestādās priekšā, ko tas īsti nozīmē. Es precizēšu, ka konkursi ir nepieciešami nozīmīgās vietās, tas ir vēsturiskajā centrā, kas vēsturiski vienmēr bijuši. Tātad mūsu Rietumu kultūras telpa, sākot jau no Senās Grieķijas un Romas laikiem, ir veidojusies konkursu rezultātā. Vienmēr gribēja, lai vismaz starp trim arhitektiem būtu sacensība, lai ir, no kā izvēlēties. Ja mēs skatāmies jaunāko politisko apstākļu kontekstā, mums ir Krievijas iebrukums Ukrainā, ir nemieri Tuvajos Austrumos, tas viss arī mums atstāj iespaidu uz kapitāla virzību. Latvija ir bijusi krustcelēs starp Austrumiem un Rietumiem, kā pieminētais "Pulkvedim neviens neraksta", kurā es darbojos Anda Sīļa vadībā, tas man bija pirmais projekts. Es tajā laikā jau biju arhitekts, zinu, ko nozīmē 1990. gadi un Austrumu kapitāla nozīme, klātbūtne. Viņiem, austrumniekiem vispār neinteresē vēsture. Protams, ir arī izņēmumi, bet kaut kādi Austrumu attīstītāji labprāt visu nojauktu un uzceltu no jauna. Tā kā tas Krievijā ir darīts, mēs šo valsti varbūt vēl pieminēsim, kur faktiski nekādā cieņā nav kultūras mantojuma saglabāšana. Kā mēs redzam Ukrainā, tagad krievi vienkārši burtiski noslauka pilsētas no zemes virsmas.
Ja nav kaut kāds aizsardzības mehānisms, tad mums draud diezgan lielas briesmas. Un tie cilvēki, kas to virza, var just, ka galīgi nav profesionāļi tajā jomā.
Respektīvi, šīs normas atcelšana nozīmētu to, ka vēsturiskajā apbūvē var pēkšņi parādīties kaut kādi nesaprotami debesskrāpji?
Tas varētu tā būt, bet viens ir tas, ka varbūt nekustamo īpašumu attīstītāji paši grib izvēlēties, kādas ēkas viņiem patīk, uz ko pārējiem rīdziniekiem būtu jāskatās.
Vēl viens "Triangula bastions".
"Triangula bastions", "Stockmann", Valsts drošības dienests, kas tika ielikts skaistā Marsa parkā, arī bez konkursa, zināma iemesla dēļ.
Mēs ļoti labi redzam tās ēkas, kas ir tapušas bez konkursa. Tām ir cita konotācija, tās nemīl, jo nav organiskas.
Var draudēt tas, ka arvien nekontrolētāks paliek vēsturiskā centra izskats. Faktiski likums, likumdošana, būvnams nosaka augstumus, attālumus. Arhitektūras izskatu tie faktiski nevar saskaņošanas laikā ietekmēt labticīgā veidā.
Es ceru, ka šī norma netiks pieņemta. Man tiešām ir žēl par Jura Dambja, šī izcilā speciālista un cilvēka, kas man nesaraujami saistās ar Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldi, lēmumu pamest šo amatu un nekandidēt uz nākamo termiņu. Cerēsim, ka vēsturiskais centrs tomēr saglabāsies savā izskatā, bet tagad pie jaunumiem par Latvijas Arhitektūras gada balvu. 18. oktobrī taps zināms, kam tiks piešķirti dažādu formu un izmēru "Ananasi", arī tu ar "Sudraba arhitektūru" esi nominantu vidū. Dagnija Smilga no Latvijas Arhitektūras gada balvas atlases žūrijas min to, kas ir zināmā mērā pretrunā visam, ko man ir stāstījusi Zaiga Gaile, proti, viņa saka, ka mēs par daudz atskatāmies vēsturē, par daudz skatāmies pagātnē un par maz ir drosmīgi risinājumi, kas raugās nākotnē. Vai tu vari Dagnijai piekrist?
Tas ir atsevišķas sarunas, atsevišķa liela raidījuma cikla vērts. Es negribētu īsti tam piekrist. Es domāju, ka mūsu platuma grādos, es Rietumu telpu uztveru kā mūsu kopējo telpu un būvniecības tradīcijas ir pierādījušas sevi. Kuram nepatīk vecais, foršais dzīvoklis ar augstajiem griestiem, griestu karnīzēm un krāsni stūrī, kur ir vasarā vēss, ziemā silts radiators zem loga? Es ieteiktu atgādināt, ka mums Rīgā šobrīd ir apmēram 900 līdz 1000 tukšu ēku, kurām vajadzētu atrast pielietojumu. Tās, kopumā ņemot, ir diezgan labs arhitektūras paraugs. Mēs varētu izdarīt tā, ka mēs no sākuma varētu tikt galā ar šīm ēkām, tās apdzīvot un attīstīt. Paralēli tam skatīties uz kontrastu un jauno tehnoloģiju attīstību, bet, protams, būvniecībā kā restaurācijā mēs arī ejam uz priekšu.
Kāds ir tavs komentārs par šī gada finālistu kopumu?
Es uzreiz teikšu, ka mans favorīts nav iekļuvis finālā, tā ir Valmieras muzeja piebūve, "de Woldemer" – skaistā, stiklotā kastīte virs arheoloģijas. Kas, man liekas, ir vienkārši izcils modernās arhitektūras paraugs, kā Dagnija Smilga minēja, tas ir kontrastu princips. Tas ir mans favorīts, bet nu es teiktu, ka ir ļoti augsts līmenis. Man ir arī tādi mazie favorīti, kas ir mani vai mūsu biroja bijušie kolēģi, kas ir Mārtiņš Jaunromāns un Māra Ābele ar Sarkanā Krusta slimnīcu ARS. Tad pie mums ilgu laiku nostrādāja Normunds Kagainis, viņa birojs saucās "Space in", tātad viena no privātmājām, kas tika pieminēta. Tad, protams, ir Rita Laudere, kur "Lauder Architects" ir uzbūvējuši skolu Igaunijā. Ceturtais ir Lienes Adumānes un Romāna Rūmes veidotais Viesturdārza kvartāls.
Šai balvai raksturīgi ir tas, ka vienā sarakstā ir gan dzīvokļa interjers, kas ir Andras Šmites darbs "Komponista dzīvoklis", gan vesels kvartāls Viesturdārzā. Vai, tavuprāt, nevajadzētu kā "Spēlmaņu naktī" sadalīt mazo un lielo formu arhitektūras balvai?
Nākot uz šo raidījumu, es jau domāju par vērtēšanu, tā ir tāda nosacīta. Piemēram, Rīgas pils kontekstā, manuprāt, ka ēka jāvērtē vispār piecdesmit gadu griezumā. No sākuma ēka ir pabeigta, tā labi strādā, to mēs redzam tikai pēc laika, kad cilvēki to lieto, kas patīk, kas nepatīk. Bet es domāju, ka var vērtēt kopā. Kopā ar Mārtiņu Ķibildu, kurš faktiski bija vienīgais tā laika nopietnais arhitektūras kritiķis, mēs strīdējāmies, viņš uzskatīja, ka vajag gada balvu, es uzskatīju, ka vajag gada skati, kur vienkārši visi izliek projektus un skatās, novērtē to, kas mums šogad ir uzbūvēts. Mārtiņš teica, ka vajadzētu balvu vairāk uzsvērt, tad tomēr ir publicitāte, kad ir saņemtas balvas.
Es uzskatu, ka skate ir nozīmīgāka nekā pati tā vērtēšanas procedūra, jo tā ir ļoti subjektīva.
Ir citreiz kaut kas neizteiksmīgs, kas ir uzbūvēts, ko neviens nepamana, kas, izrādās, nokalpo burvīgi, tad ir kaut kādas spilgtas ēkas, kuras tiek trīsreiz, četrreiz pārbūvētas, un nevienam tās īsti nav vajadzīgas.
Man kā regulārai koncertu un teātru apmeklētajai ļoti interesē divi tavi projekti, pie kuriem tu šobrīd strādā – "Hanzas perona" pielāgošana Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rezidencei, tātad skatītāju vietu izbūve, un, protams, Dailes teātra mazās zāles pārbūve, kas ir ārkārtīgi intriģējoša.
Man ir sanākusi, tādā kultūras būvju tapšanas virpulī, arī Valmieras teātra "Kurtuve", kuru pirms pāris gadiem uztaisījām, kura tev, kā saprotu, liekas laba.
Lieliska, jā.
"Hanzas perons" ir daudzfunkcionāla ēka, kuru mēs veidojam. Gan ar starpsienām, gan lielo zāli daudz domājām par to, kā tā varētu pēc iespējas labāk kalpot. Šis ir tas pagodināšanas brīdis, kad Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris uz Lielās ģildes remonta laiku ierodas pie mums uz rezidenci.
Apmeklējot Dailes teātra aktieru bufeti, es konstatēju, ka tur lielākā daļa bufetes ir slēgta, jo telpa tiek atvēlēta mazajai zālei, kurai tātad būs augstāki griesti un pat otrais līmenis, kur sēdēs skatītāji.
Jā, vispirms man jāatvainojas Dailes teātra aktieriem, ka tur šobrīd mums nav tapis pienācīgs interjers. Tas interjers ir uzzīmēts, vienkārši jāatrod līdzekļi tam. Es ceru, ka tas tuvākajā laikā tiks realizēts.
Tu domā par aktieru bufeti?
Jā, par aktieru bufeti.
Bet īstajai bufetei ir brīnišķīgs interjers.
Īstajai bufetei ir brīnišķīgs interjers, jāsaka, tur tas ir ļoti moderns un askētisks, kuru mēs kopā ar Dāvi Auškāpu izveidojām. Ar Dailes teātra administrāciju mēs domājam, kā varētu samazināt rindas. Ir šobrīd palaista tāda interneta vietne dailesbufete.lv, un esmu izveidojis jaunas mēbeles kopā ar biroju. Runājot par Mazo zāli, tas ir pavisam cita līmeņa jautājums. Kas ir modernisma ēka, kas ir modernisma ēkas konstrukcija, kas ir dzelzsbetons? To mēs līdz galam vēl nezinām. Šobrīd izņemam ārā fasādes, tas vispār sākas ar tādu mazumiņu. Mums bija iecere nolaist Dailes teātra Mazās zāles grīdas parametru, lai varētu redzēt aktieri pilnā augumā, kas līdz tam nebija iespējams. Un tad mēs to ideju attīstījām kopā ar būvinženieriem, inženieru grupu "Kurbads", Juri Žagaru un Viesturu Kairišu. Mēs skatījāmies, un radās ideja, ka mēs varētu uztaisīt Mazajai zālei balkonu, jo tur otrajā stāvā ir tāda telpa, kas ir nelikvīda. Tagad tas rezultāts tam darbam ir tāds, ka mēs izņemam ārā Mazās zāles, to saucam par poligonu tajā korpusa vidusdaļā, divpadsmit līdz astoņpadsmit metru lielu caurumu līdz lejai. Izveidosim no četriem stāviem divus. Mazā zāle būs ar balkonu, virs tās būs divstāvīga mēģinājumu zāle. Beidzot būs mēģinājumu zāle Dailes teātrim. Ja mēs skatāmies no skatuves, tad kreisās puses sānu kulisēm būs lielas durvis, kur varēs pa taisno iebīdīt dekorācijas, tas ir ļoti nopietns projekts, un ir ļoti lēts pret to visu. Mēs vispār strādājam ierobežota budžeta apstākļos, kas vispār ir tāda lieta, par kuru mums būtu jādomā, bet tas rezultāts, manuprāt, būs iekārojamāks. Zinu, ka tagad jau ir režisori, kuri vēlas tur strādāt. Tur apmēram būs 360 skatītāju vietas un ļoti intīma distance, tas ir, ko režisori parasti vēlas.
Par ko tev pašam Rīgas pils atjaunošanas procesā ir vislielākais gandarījums?
Vispirms jāsaka, ka tas ir liels komandas darbs. "Mark arhitekti" [veica] autoruzraudzību, "Sudraba arhitektūrai" ir iesaistīti apmēram piecdesmit līdz sešdesmit projektētāji. Un jāsaka, tas gandarījums droši vien ir, kā lai to pasaka? Kas to būtu domājis, ka Latvijas vēstures un vēstures skaidrošanai vēl pienāks tādi laiki, ka tā būtu pati aktuālākā lieta. Es domāju, ka vislielākais gandarījums ir tas, ka vismaz ēkas daļa ir pabeigta, restaurēta. Mums vēl ir daudz darāmā, nu tās ir divas piektdaļas no visa vēsturiskā konventa vai kastelas apjoma.
Latvijas vēsture, Eiropas vēsture, Austrumeiropas vēsture ir aktuālākais jautājums šobrīd.
Lielākais gandarījums ir tas, ka muzejs ir atgriezies savās telpās un varēs veikt šo nozīmīgo Latvijas vēstures skaidrošanas darbu. Jo, kā mēs zinām, Krievijas agresija Ukrainā tiek būvēta uz vienu faktu, ka it kā neesot tādas Ukrainas nemaz bijušas. Principā tā ir totālā vēstures falsifikācija. Mēs zinām par Kijivas Krievzemi, kāda ir pareizticības attīstība devītajā un desmitajā gadsimtā, cik interesanti, ka uz to tiek būvēts kaut kāds absurds naratīvs. Vēstures muzejam vienmēr ir bijušas trīs nozīmīgas jomas – vākt, pētīt un izstādīt, šobrīd ceturtā lieta ir stāstīt. Tas ir tas būtiskais arī, uz ko muzejs tiecas.
Vairākkārt no tevis esmu dzirdējis par problēmām, ar kurām bijis jāsastopas šajā procesā. Varbūt tu vari par tām mazliet pastāstīt, kas ir tā milzīgā birokrātija? Tas, ka nevar cilvēki attiecīgos amatos pieņemt lēmumus, kas ir jāpieņem ātri? Kas tevī radīja sajūtu, ka kaut kas varēja arī būt citādi šajā procesā?
Tur ir daudz dažādu aspektu. Protams, ka tagad tā pils daļa ir pabeigta, šobrīd atjaunošana izskatās labi, burvīgi, var teikt, un rezultāts ir lielisks. Tā ir tāda neitrāla vide, kas rūpējas gan par to, kā tas muzejs izskatīsies, gan saglabājot pēc iespējas šo vēsturisko substanci. Tā iecere bija tāda gaiša pils ar siltām koka grīdām, kā mēs to bijām nodefinējuši jau 2015. gadā, tas process sākās pirms desmit gadiem. Es domāju, ka bija jādara tā, ka bija jātaisa likums par Rīgas pili, jāveido tās attiecības tā, kā tas ir operā un Okupācijas muzejam. Tātad mēs būtu kā atsevišķa ēka, kas ir ar atsevišķu likumu nodalīta. Šobrīd mēs gaidām, 25., 26. oktobrī būs telpu atvēršana publikai. Ekspozīcija vēl nav pabeigta, veiksmi vēlu arhitektam Didzim Jaunzemam, kas šobrīd veido ekspozīciju, bet ekspozīcija vēl top, bet mēs redzēsim telpas, tātad bez ekspozīcijas kā Rīgas pils 700 gadu vēsturi.
Šobrīd ir kļuvis zināms, ka nākamgad mūsu valsti Venēcijas arhitektūras biennālē pārstāvēs starptautiska komanda ar devīzi "30 km: aizsardzības ainava". Tu arī esi savulaik pārstāvējis Latviju Venēcijas arhitektūras biennālē. Kāpēc tas ir nozīmīgs pasākums?
Jauno darbu neesmu redzējis. Tik saprotu, ka vakar notika tā izvēlēšanās, apsveicu kolēģus. Mēs piedalījāmies kopā ar Ēriku Boži. Vai tas ir nozīmīgi? Ir valstis, kuras piedalās, un valstis, kuras nepiedalās. Man Itālija kā valsts ir ļoti nozīmīga galvenokārt arhitektūras un vides ziņā. Vienmēr prieks atgriezties un pētīt, un tur ir ļoti augsta līmeņa būvniecība. Vai biennālē ir jāpiedalās? Es to tā simtprocentīgi nevaru apgalvot. Tur jāskatās no apstākļiem. Es domāju, ka, protams, institucionālā līmenī ir labi, ka kultūras ministri var ierasties un satikties ar citu valstu cilvēkiem, un reprezentēt valsti. Tāpat arī tādā institucionālā līmenī tas ir svarīgi. Vai tas kaut kādā veidā, kā valstij, palīdz iegūt lielāku atpazīstamību un piesaistīt investīcijas? Nevaru to pateikt. Man liekas, ka ir interesanti piedalīties pašiem arhitektiem, mēs varam uzkrāt starptautisku pieredzi, tas ir svarīgākais.
Un runājot par pieredzi, kas šobrīd ir aktuālākais "Sudraba arhitektūrai"? Varbūt top vēl arī kaut kas jauns vēl bez šiem projektiem, par kuriem mēs jau runājām?
Mēs strādājam pie rekonstrukcijas jau ilgāku laiku. Blakus Rīgas pilij ir tāda Anglikāņu iela 5, kur ir būvēta ēka 1978. gadā, tā ir divreiz jaunāka par Rīgas pils korpusu. Tā ir nopietna rekonstrukcija. Tas ir viens projekts vēl paralēli Dailes teātrim, bet tie objekti, kurus esam pārrunājuši, jau ir diezgan pietiekami. Mēs arī strādājam pie dažām privātmājām un noliktavas rekonstrukcijas centrā. Mēs esam privāti uzņēmēji, esam mākslinieki, mēs arī paši cenšamies atbalstīt valsts attīstību.
