Jānis Krievs bija novators vairākās nozarēs: sākot ar glezniecību, ko viņš studēja, turpinot ar interjeru projektiem un beidzot ar meklējumiem kinētiskās un protodigitālās mākslas jomā. Viņa mākslinieciskās darbības sākumi bija laikā, kad īpaši uzplauka dizains, un māksliniekam raksturīgā vēlme skriet laikam pa priekšu ir viens no iemesliem, kāpēc sabiedrībā viņu vairāk zināja kā dizaineru, ne kā gleznotāju. "Protams, ka katram [periodam] ir raksturīgi savi ekonomiskie, sociālie un citi apstākļi, kas māksliniekus dažādi ranžēja," skaidro Vilnis Vējš.
Sava laika pārstāvis ar skatu nākotnē
Pagājušā gadsimta 70. un 80. gadi bija laiks, kurā mākslinieka Jāņa Krieva vārds kļuva arvien zināmāks un viņa darbi – arvien izcilāki. "Neilgi pēc savu studiju beigšanas viņš veidoja lielu, dekoratīvu sienu Rīgas Sporta pilī, kur viņš gandrīz burtiski pārcēla savas glezniecības formas vitrāžas materiālā," vienu no mākslinieka darbiem, kurš diemžēl nav saglabājies līdz mūsdienām, izceļ Vilnis Vējš.
Arī citi viņa nozīmīgākie dzīvē īstenotie objekti – Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas vides dizains un stacijas pulksteņa kinētiskais risinājums, Daugavpils Kultūras pils skatuves kinētiskā siena, Dzelzceļnieku kultūras pils kinētiskais objekts un skatuves cilnis, – šodienas mākslas baudītājiem vairs nav apskatāmi.
"Tagad uz 1970. gadiem mēs skatāmies kā uz stagnācijas periodu, bet toreiz tas tika saukts par attīstītu sociālismu. Valsts pēc 60. gadu optimistiskās fāzes bija iegājusi tādā materiāli nodrošinātākā, bet arī daudz birokratizētākā un subordinētākā eksistences formā, tāpēc var teikt, ka mēs varam skatīties uz Jāni Krievu kā tipisku sava laika pārstāvi, jo bija līdzekļi lielajiem projektiem, un tie nepalika tikai fantāziju līmenī. Tie tika realizēti. Bet, no otras puses, visu laiku bija cīņa ar priekšniekiem, partijas bosiem, lai ieviestu modernās formas, un Jānim Krievam tajā retorikā lielākais ienaidnieks bija dekoratīvā māksla, telpu dekorēšana, izskaistināšana. Viņš cīnījās par funkcionālu, modernu, mūsdienīgu vidi. Tā ka
viņu vienlaikus varētu saukt par sava laika mākslinieku, – tādu, kas visu laiku bija priekšā un dzina savu laiku uz attīstību," stāsta Vilnis Vējš,
kurš kā vienu no realizētajiem lielprojektiem izceļ Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas iekārtošanu. "Šis projekts tapa par godu olimpiādei Maskavā, cerībā, ka brauks cilvēki no ārzemēm, un sociālistiskā valsts parādīs, cik ļoti viņa ir priekšā visam kapitālismam," Vilnis Vējš skaidro.
Pagājusī nākotne
Jāņa Krieva radīto darbu nesaglabāšanās līdz mūsdienām ir skaidrojama ar to, ka, mainoties varas un politiskajai situācijai Latvijas teritorijā, mainījās arī uzskati par padomju laikā tapušās mākslas vērtību. "Jānis Krievs vēl 80. gados strādāja par Dekoratīvās mākslas kombināta galveno mākslinieku, un tieši tad viņš izteicās presē un radio, kur kaismīgi aģitēja par jauno nākotnes vidi, par nākotnes dizainu, par to, kādam jābūt dizainam. Tādēļ arī izstādes nosaukums ir "Pagājusī nākotne."
Tas paradokss ir tajā, ka, tikko kā nākotne 90. gados pienāca, visi šie objekti kļuva ekonomiski neizdevīgi, mainījās gaumes, un būtībā viņi tika brutāli iznīcināti, neliekot neko vērtīgāku vietā," skaidro Vilnis Vējš.
Liela daļa no mākslinieka atstātā mantojuma atrodama Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja krājumā. Tāpēc tikai likumsakarīgi, ka beidzot tapusi arī māksliniekam veltīta piemiņas izstāde "Pagājusī nākotne", kas no 18. oktobra vērs savas durvis arī skatītājiem.
No Jāņa Krieva oriģināliem saglabājušies vien daži mākslinieka darinājumi. Viens no tādiem apskatāms kādreizējā Liepājas Laulību pilī, kas tagad zināma kā Liepājas Dzimtsrakstu nodaļa. "Tas nav attransportējams uz izstādi," atzīst Vilnis Vējš, tomēr min, ka no oriģināldarbiem izstādē būs redzami abstrakti un izteikti moderni darbi, kas pašlaik atrodas Zuzānu mākslas kolekcijā, kā arī nesen Jūrmalas bijušajos "Astoņos luksos" atrastie lielformāta vides objekti.
"Neviens nezināja, ka tur [tie] ir. Pati ēka bija pētīta, bet interjera objektu autors nebija norādīts, un pēc arhīva skicēm, salīdzinot ar dažām fotogrāfijām,
mēs konstatējām, ka tur kaut kam ir jābūt, un tiešām, šajā ēkā mēs atradām veselus un transportējamus milzīga izmēra vides objektus.
Tie būs lielākie, kas būs redzami [izstādē]," ar prieku stāsta Vilnis Vējš, atzīstot, ka pārējais izstādē redzamais interaktīvā un aizraujošā veidā dos vietu skatītāja iztēlei.
"Iecere [veidot izstādi] muzejam dzima jau sen, jo pēc Jāņa Krieva nāves 2016. gadā viņa ģimene atstāja viņa mantojumu muzejam. Tas ir pētīts un iegrāmatots. Tas sastāv lielākoties no metiem, rasējumiem un projektiem – tās ir planšetes, guaša, tuša. Tas ir zināms izaicinājums, ka materiālizēti darbi tiešām ir saglabājušies pavisam nedaudz," par fizisku un pabeigtu materiālu trūkumu stāsta Vilnis Vējš.
Mākslas vērtība cauri laikiem
Vilnis Vējš uzskata, ka runāt par Jāņa Krieva atstāto radošo mantojumu un veikumu ir svarīgi, jo, viņaprāt, ir nepieciešams pārraut šķietami nepārraujamo savienojumu starp tā laika sociālpolitisko situāciju un mākslu, kas tapusi 70. un 80. gadu laikā.
"Es gaidu to brīdi, kad atkal nāks modē 70. gadu gobelēni interjerā. (..) Es ceru, ka tādi laiki tiešām pienāks, un ka mēs uz 70. gadiem un 80. gadiem arī skatīsimies kā uz tādiem, kur dzīvojuši talantīgi cilvēki," atzīst Vilnis Vējš,
aicinot uz izstādi doties ne tikai tiem, kuri atceras mākslinieku Jāni Krievu no saviem jaunības gadiem, bet arī tiem, kuri par mākslinieku vēl neko daudz nezina, tādā veidā paplašinot savu pieredzi, redzējumu un gūstot jaunus iespaidus par to, cik bagātīga bija un ir Latvijas dizaina kopaina.
