"Koko Šanele. Sieviete aiz zīmola"
Neīsta bārene, Parīzes kurtizāne, kaismīga smēķētāja mūža nogalē, avantūriste un vecmeita, savulaik viena no bagātākajām sievietēm pasaulē, neatvairāma šarma iemiesojums, mākslas patrons un mecenāte, aristokrātu savaldzinātāja, modes un politikas vēju svilpotāja, viena no modernisma mātēm, viena no nacistu spiedzēm, cepurniece un modiste, ja ne visas pasaules glābēja, tad puspasaules vēlmju un iegribu ieģērbēja – tāda bija Koko Šanele – saprasta un nesaprasta –, kurai bija lemts mistisks un ilgs mūžs uz pasaules skatuves.
Tagad jūs zināt visu. Tā varētu teikt, bet es redzu mūsu auditorijā nedroši paceltu roku:
– Jā!
– Bet… bet vai viņa bija jauks cilvēks?
To mēģina skaidrot dokumentālās filmas "Koko Šanele. Sieviete aiz zīmola" veidotāji, pieaicinot tajā uz dalību (kā runājošas galvas) mūslaiku lielākās "šanelistes" un viņas biogrāfus ar stāstiem un atmiņām, lai divās sērijās veiklā solī izstaigātu garu dzīves ceļu, kas Šanelei vijas no nabadzības līdz pasaules slavai. Un tas diezgan saturīgā veidā pat ir autoriem izdevies. Kādreiz modes vēstures stundās savus modes studentus "spīdzināju" ar Koko un viņas vīriešiem (ar kuriem var iedalīt Šaneles dzīvesgājumu vairākos posmos, jo tie sakrīt ar inovācijām un inspirācijām viņas radošajā dzīvē), liekot testā atķeksēt vīrieti, kas 1921. gadā parādās Koko Šaneles dzīvē...
...Vai pabeigt citātus, ko Koko Šanele reiz teikusi...
Un, kad 1936. gada 6. jūnijā Francijā notiek streiks un "Chanel" nama darbinieki pamet darbu un iziet Parīzes ielās, Šanele uzreiz atlaiž 300 darbinieku, bet šī darbība neko daudz neesot līdzējusi...
Filma sniedz atbildes uz augšminētajiem jautājumiem, bet tās ātrais temps arī ļauj veikli pāršķirt neērtās lapas, pie kurām varētu uz kādu laiku apstāties un izzināt Šaneles morālo kompasu. It sevišķi par notikumiem un darbībām Otrā pasaules kara laikā, par ko ir tapušas grāmatas, kuru autoriem mēdz pārmest, ka, koncentrējoties tikai uz vienu posmu Šaneles biogrāfijā, tiek aizmirsts ģēnijs, kas ir radījis mazo melno vakarkleitiņu.
Filma "Koko Šanele. Sieviete aiz zīmola" ļauj mums pa atslēgas caurumu ieskatīties elitārā un slēgtā vidē, jau filmas sākumā nokļūstot "Chanel" modes nama arhīvā, kur vienkārši cilvēki netiek iekšā, lai pārcilātu kastes un no sviestpapīra iztītu dizaineres pirmos radošos veikumus. Tāpat abas prominentās biogrāfes, kas parādās filmā, – Džastīne Pikardija, kādreizējā britu "Harper’s Bazaar" galvenā redaktore un grāmatas "Šanele: Leģenda un dzīve" autore, kā arī Ronda Garelika, grāmatas "Mademoiselle: Koko Šanele un pasaules pulss" autore, raiti stumjot uz priekšu stāstu par modes leģendu, kāda neapšaubāmi ir Šanele, mēģina filmā rast attaisnojumu viņas dzīves grūtākajām izvēlēm.
Mani nepamet sajūta, ka filma un autori savu dokumentējamo apkaisa ar cukuru un glorificē. Bet varbūt tā ir cena par privilēģiju, kas tiek maksāta, tiekot tik tuvu Šanelei un nemanāmi nokļūstot viņas personības varā?
Džastīne Pikardija savā grāmatā raksta arī par kādu mistisku nakti, ko aizvadījusi Šaneles apartamentos, kura tonakt – kā velis – pie viņas ir atnākusi. Nu, jā, bez māņticības un daiļiem plīvuriem nav modes.
– Jā, jā, jā. Bet es prasīju, vai viņa bija jauka?
Pamēģināsim ar citu piemēru – kad Šanele, jau būdama gados, beidzot iegādājās brilles, jo visu mūžu bija tuvredzīga, viņu ir nepatīkami pārsteidzis tas, cik cilvēki esot neglīti un krunkaini. Nemeklējiet filmā "Koko Šanele. Sieviete aiz zīmola" jauko mīļo tanti, kura ar krāsnī tikko izceptiem siltiem raušiem trauktos uz darbu, lai iepriecinātu savu darbinieču kāros zobus un piepildītu salonu ar siltu atmosfēru. Jo viss, ko viņas varēja saņemt no Šaneles, šķiet, bija adatas ribās.
"Kardēna modes nams"
"Es biju glīts puisis; visi gribēja gulēt ar mani," dokumentālajā filmā "Kardēna modes nams" par saviem karjeras pirmsākumiem saka Pjērs Kardēns. Ekstrasenss ieteica doties viņam uz "Paquin" modes namu, un tā viņš nokļuva Parīzē, kur pēc Otrā pasaules kara veiksmīgi aizsākas viņa darbošanās modes biznesā. Tā savu apogeju piedzīvoja sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, kad modes pasaule saķērusies vienā tango dejā ar kosmosa izpēti, piedāvāja futūristisku nākotnes vīziju, kurā veiksmīgi darbojās arī nelaiķi Andrē Kurēžs un Pako Rabane.
Pjērs Kardēns bija sava laika novators. Koko Šanele pirmskara gados bija "stāvā sajūsmā", ieraugot uz ielas vai veikalos pārdodam sava darba vulgāras replikas, kas darinātas no lētāka auduma, jo kopiju viņa uzskatīja par pagodinājumu sev, un pēckara gados Parīzes augstajiem modes namiem otrreizējie kolekciju "nolējumi", kurus ražoja amerikāņu fabrikās plašām tautu masām, bija labs bizness. Bet Pjērs Kardēns radīja veselu modes impēriju ar licenču pārdošanu masu produktiem –
viņa modes zīmols "Pierre Cardin", šķiet, vēl pirms divdesmit gadiem rotāja visu, ko vien var apdrukāt ar logo, tā nodrošinot Kardēnam pasakainu bagātību (un arī zīmola devalvāciju).
Lai arī modes bizness ir mainījies, Kardēns modes uzskatos nemainās. Filmā mēs redzam viņu pašā mūža nogalē un jau krietnā karjeras norietā (filma iznāca 2019. gadā), gadu pirms modes metrs pameta šo pasauli (98 gadu vecumā). Viņš ir smaidīgs onkulītis ar sirmiem matiem, kas savas pēdējās kolekcijas publiskai nav prezentējis vismaz 25 gadus – kopš deviņdesmito gadu vidus –, un kuru ikdienas gaitās uzmana jaunākie radi. Filma dod iespēju ielūkoties ģēnija prātā, kurš ir iestrēdzis laikā.
"Žans Pols Gotjē: frīks un šiks"
2018. gada Jana Leonrē dokumentālā filma "Žans Pols Gotjē: frīks un šiks" ieskatās šova "The Freak Show" gatavošanas aizkulisēs, kur ar dejotāju, aktieru un modeļu numuriem tiek izstāstītas Žana Pola Gotjē dzīves anekdotes un sasniegumi modē. Viņš savas modes gaitas uzsāka 1970. gadā, kā asistents strādājot pie Pjēra Kardēna, un tāpat kā Kardēns – abi deviņdesmitajos gados ir zaudējuši savus dzīvesbiedrus AIDS dēļ. Bet abu modes metru rokraksti ir dažādi. Kā jaunākas paaudzes mākslinieks Gotjē darbos vairāk apspēlē un reflektē seksualitāti. Konusa krūšturis, kuru viņš radīja Madonnas 1990. gada "Blondo ambīciju" koncerttūrei, korsetes vīriešiem un sievietēm, bārkstaini apģērbu izstrādājumi, jūrnieku krekli un BDSM tēmu asprātīgas spēles ir zīmola "Jean Paul Gaultier" DNS. Modes nams vairs netaisa gatavu apģērbu līniju valkāšanai, bet modes nama augstā mode top sinerģijā ar jaunāku paaudžu modes dizaineriem, kuri tiek vienai sezonai pieaicināti, lai ar savu rokrakstu interpretētu Gotjē radītās idejas.
Filma netrāpa nevienā mērķī – ne tā īsti strādā kā portretfilma, ne arī dod iespēju iepazīt Gotjē no modes puses. Tā iemūžina saspēli starp "The Freak Show" veidotājiem un pašu modes metru – kā Parīzes tēlotājmākslas teātrī "Folies Bergeres" top kāds sens nepiepildīts Gotjē sapnis. Filmā, protams, parādās mūžsenās problēmas: kaut kas jāpāršuj, uztraucas, vai paspēs visu laikus izdarīt, dejotāji iedzīvojas traumās un izvēršas drāma par vienu numuru, kas, protams – spoileris! – ļoti labi beigās atrisinās. Filmas gaitā ik pa laikam uzpeld zvaigznes, kuras piedalās (mākslinieku duets Pierre et Gilles, aktrise Rosija de Palma dusmīgās skolotājas ādā) šova tapšanā, vai arī no tās mūk (kā Anna Vintūra, amerikāņu "Vogue" redaktore). Šo filmu uztveru kā šova piedevu, nevis kā pašpietiekamu darbu.
"Martēns Maržela: Viņš pats"
Reinera Holzemera dokumentālā filma "Martēns Maržela: Viņš pats" ir aizraujošs, bet vizuāli paskops stāsts par beļģu kulta dizainera Martēna Marželas radītajām radikālajām idejām, ar kurām viņš šokēja Parīzi 1990. gados. Martēns Maržela savu karjeru sāka – varat minēt – kā asistents 1984. gadā pie Žana Pola Gotjē Parīzē pēc Antverpenes Karaliskās mākslas akadēmijas absolvēšanas. Un deviņdesmitajos gados kopā ar "Antverpenes sešinieku" ātri "iekaroja" Parīzes modes avangardu. Tie bija jaunie beļģu modes mākslinieki, kuri ļoti spilgti sevi pieteica ar darbiem, nevis spēlējoties ar paštēlu.
Žans Pols Gotjē ir pat vairākus gadus vadījis britu televīzijā "Eurotrash" šovu,
bet modes pasaule pat tagad nemaz nezina, kā izskatās Martēns Maržela, jo savu identitāti ir vienmēr rūpīgi slēpis un uzskatījis, ka kolekcijām un apģērbam ir jārunā pašām par sevi.
Viņš nekad nav sniedzis intervijas presei, nekad nav izgājis paklanīties pēc modes skates (to darīja visa zīmola radošā komanda, ģērbusies baltos halātos). 2009. gadā, kad Maržela paziņoja aiziešanu no modes (pēc strīda ar modes nama īpašniekiem, kuriem bija pārdevis savu zīmolu), "The International Herald Tribune" pie ziņas publicēja nelielu viņa attēlu, mēģinot Marželu nedaudz atmaskot.
Filmas "Martēns Maržela: Viņš pats" aizkadra balss pieder Marželam un ekrānā parādās tikai dizainera rokas, bet telpu apdzīvo iepakošanas maniaks. Maržela, kurš kopš aiziešanas no modes nodarbojas ar mākslu, glabā savu arhīvu sterili baltās kastēs, kur atrodas arī Bārbijas drēbes no Marželas bērnības, kad viņš lelles izskatu pielāgoja tā, lai tās atspoguļotu Pjēra Kardēna un citu futūristu veikumu, nogriežot Bārbijas zābakiem, piemēram, purngalus.
Filmas beigās tomēr Marželam izlaužas aizvainojums par aiziešanu no modes industrijas. Bet šīs pašas darbības ir veikuši arī citi beļģu dizaineri. Anna Demeulemēstera savu zīmolu pameta 2013. gadā, bet Drīss van Notens šīgada martā, kad Parīzē izrādīja savu pēdējo kolekciju, modelēm defilējot pa sudraba grīdu.
Filmu "Martēns Maržela: Viņš pats" skaties 22. augustā pulksten 20.40 LTV1 un Replay.lv!
