ĪSUMĀ:
- Katram no Kuldīgas vecpilsētas 400 namiem ir sava mājasgrāmata, kurā inspektori arī norādījuši visas labojamās lietas līdz pat durvju rokturiem jeb kliņķiem.
- 15 gadu laikā Kuldīgas iedzīvotāji ar savām rokām restaurējuši ap 1000 logu, tomēr daži pilsētnieki gatavi tiesvedībai, lai paturētu pārmaiņu laikos ieliktos pakešu logus.
- Namu īpašniekiem ar projektu rakstīšanu un naudu restaurācijas darbu veikšanai palīdz pašvaldība.
- RTU profesors Jānis Krastiņš uzskata, ka UNESCO statuss vietējiem atver acis, ļaujot saskatīt vērtības, kuras paši iepriekš nebija pamanījuši.
- Kuldīgas iekļaušana UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā neaptur pilsētas attīstību, apgalvo UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Inga Surgunte.
- Pēc pilsētas savešanas kārtībā UNESCO aicina veidot Kuldīgā sinerģiju starp materiālo un nemateriālo mantojumu.
Kuldīgas vecpilsētas iedzīvotāju namu logus atjauno pašu rokām
Kuldīdznieks Mareks Kaunis ir viens no vecpilsētas iedzīvotājiem, kurš aktīvi iesaistījies logu restaurācijas programmā. Ar meistaru padomu viņš pats ir atjaunojis jau visus savas mājvietas ārlogus, vēl jāpieliek divas koka palodzes. "Amats ir rokā, ar katru gadu iet raitāk, gandrīz jau varētu pats apmācīt, bet nu ar to izņemšanu-ielikšanu tur gan vajadzīgs skolotājs," stāsta Kuldīgas vecpilsētas logu akcijas dalībnieks.
Mareks priecājas, ka pie atjaunotiem logiem ticis, neko par tiem nemaksājot: "Visu apmaksāja, tikai vajadzēja piedalīties. Pašam krāsot, pašam ķitēt. Iemācījos, kā uz nagliņām turas stikls, nevis uz līstītes kā pēc jaunās metodes koka logi. Un tādas visādas sīkas nianses, kā pareizi kantītes taisīt, tur tāds perfekts juveliera darbs."
Restaurācijas darbnīcā darbojās arī pensionēta mediķe Valentīna Golovacka. Viņa savām rokām atjaunojusi jau trīs logus: "Jā, jā, visu – ar krāsu noņemšanu, ar fēnu es te strādāju. Bija māsa atbraukusi, arī viņu pieliku pie darba. Ietilpīgs process, tur vajag pacietību."
Kuldīgas vecpilsētas vēsturisko namu logu atjaunošanas programma darbojas vairāk nekā 15 gadus. Kuldīgas iedzīvotāji pašu spēkiem restaurējuši jau ap 1000 logu. "Jebkuram cilvēkam patiesībā patīk darboties ar rokām, tāds roku darbs ieinteresē, un šie dabiskie, tradicionālie materiāli, ko mēs izmantojam, tie ir tādi patīkami, gan tā smarža ir patīkama, gan tekstūra patīkama, principā cilvēki šo procesu izbauda," ir pārliecināta Kuldīgas Restaurācijas centra vadītāja Ilze Zariņa.
Pārējo vecpilsētas ēku restaurāciju var veikt tikai meistari
Kuldīgas vecpilsēta, kas kā vienots dārgums pērn iekļauta UNESCO Pasaules mantojumu sarakstā, pavisam kopā ietver 400 vēsturiskos namus, no kuriem lielākā daļa ir koka ēkas. Katram namam izstrādāta detalizēta mājgrāmata. Visi vecpilsētas nami sīki aprakstīti arī profesora Jāņa Krastiņa apjomīgajā pētījumā.
"Šeit mēs varam atvērt jebkuru adresi. Aizmugurē ir adrešu meklētājs, un tieši tāpat arī jebkurš iedzīvotājs no Kuldīgas atver, piemēram, Annas iela 8. Tā māja celta 1901. gadā. Par to var lasīt 367. lapaspusē. Un par šīm visām ielām ir, kā mēs sakām, mūsu lielā rokasgrāmata, un ne tikai, ir arī datubāze, kurā mēs visus šos materiālus pa adresēm apkopojam un vācam," stāsta Kuldīgas novada pašvaldības būvvaldes vecpilsētas pārvaldības speciāliste Sintija Vītoliņa.
Logu atjaunošana gan ir vienīgā lieta, kur vecpilsētas sargi ļauj skarties klāt pašiem iedzīvotājiem. Tālāk ne, ar ko lielākā daļa kuldīdznieku beidzot samierinājušies, atzīst vietējā gide Inga Trumsiņa: "Nu, mēs zinām, velns slēpjas detaļās, bet, manuprāt, pa šiem 20–30 gadiem Kuldīgas iedzīvotāji ir kļuvuši daudz izglītotāki un daudz saprotošāki. Nav jau noslēpums, ka māju restaurācija – tas ir daudz dārgāk nekā māju remonts ar mūsdienīgiem materiāliem, bet, manuprāt, Kuldīgas tāds vidējais iedzīvotājs jau šobrīd ir tiktāl izglītots, ka viņš sāk pamanīt, lūk, šīs neatbilstošās detaļas arī citās pilsētās."
Māju restaurēšanā ar projektu rakstīšanu un naudu palīdz pašvaldība
Tomēr restaurācijas izmaksas nav tikai uz mājas saimnieka pleciem. Kuldīdzniekiem ir iespēja rakstīt projektus un saņemt līdzfinansējumu līdz pat 80% no pašvaldības un dažādiem atbalsta fondiem, lai, piemēram, ar vietējo palīdzību restaurētu no laika zoba cietušās kāpnes, slēģus, durvis. "Šobrīd mēs esam restaurējuši apmēram 50 dažādus durvju komplektus, Kuldīgā nav divu vienādu durvju, un zināt kāpēc? Ir tāda leģenda – tad, kad piedzēries vīrietis iet mājās, lai viņš saprastu, kurās durvīs viņam jāiet iekšā, tad, kad senos laikos nebija ielu apgaismojums, iekšpusē virslogam bija nolikta svece, un tad projekcija – virslogs, atšķirīgais, tad viņš zināja, kur viņam jādodas mājās," stāsta Kuldīgas Restaurācijas centra vadītāja Ilze Zariņa.
Tas, ka nevar lielveikalā nopirkt parastu krāsu un nokrāsot savu māju sev tīkamā krāsā, kuldīdzniekus sākumā saniknoja:
"Sākumā mēs tikai dusmojāmies par to, ka mums neko neļauj, neļauj mums krāsot mājas, kā mēs gribam, neļauj mums reklāmas likt, neļauj mums pat kāpnītes uzlikt, – tādas kāpnītes, kādas mēs vēlamies.
Vajadzēja šiem standartiem pielāgoties, bet pagāja kaut kāds laiciņš un tad, kad patiešām mēs šo vecpilsētu sakopām un pie mums parādījās pirmie pilsētas ciemiņi un saka, ai, cik jums ir smuki, vai cik jums te ir skaisti. Un, ja vienu gadu saka, cik mums te ir skaisti un otru gadu saka, ai, cik tā Kuldīga ir skaista, tad trešajā gadā tipiskais kuldīdznieks paskatās – bet mums taču tā pilsēta ir skaista!"
Ir kuldīdznieki, kuri par pašvaldības prasībām gatavi tiesāties
Tieši iedzīvotāju iesaistīšana savas pilsētas sakopšanā un 300–500 gadu senā kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā, kas mums atklāj Zemgales un Kurzemes hercogistes vēsturi, vietējā būvvalde min kā atslēgu 20 gadu ilgajā ceļā uz UNESCO Pasaules mantojuma sarakstu.
Tiesa, ne visa pretestība ir uzveikta. Daži no māju īpašniekiem ir gatavi ar pašvaldību tiesāties, lai paturētu pārmaiņu laikos vecajos namos ieliktos plastmasas logus.
Kuldīgas novada pašvaldības būvvaldes vecpilsētas pārvaldības speciāliste Sintija Vītoliņa stāsta, ka pašvaldība piedāvā plastmasa logu nomaiņai finansiālu atbalstu: "Viens no mūsu galvenajiem kompromisiem ir šis līdzfinansējuma piedāvājums, lai varētu dot iespēju nomainīt, jo pārsvarā pirmais ir šoks, saņemot aizrādījumu par to, ka kaut kas neatbilst. Kā tā var būt, un kāpēc kaimiņam var būt, bet kaimiņš arī ir saņēmis vēstuli. Vienkārši viņš nav atsaucies, ar viņu nav izdevies ne sarunās iet, ne viņš ir projektā piedalījies, arī viņu jau divus gadus iet tiesvedības process, kurš noslēgsies kaut kādā konkrētā situācijā un vietā, kurā kāds būs uzvarētājs vai kāds būs zaudētājs, bet tas ir runājams."
Lielākajai daļai kuldīdznieku izpratne par vērtībām ir mainījusies
Kuldīgas Restaurācijas centra vadītāja Ilze Zariņa atzīst, ka iekļūšana UNESCO pasaules mantojuma sarakstā nebija galamērķis: "Mums vairāk ļoti tieši noderīgs bijis UNESCO kā ceļš, tieši kā process, un tas mums ir devis visvairāk. Tieši šī procesa laikā ir attīstījusies gan uzņēmējdarbība un iedzīvotāju izpratne, un šobrīd, man šķiet, ka viens no lielajiem ieguvumiem ir tas, ka varbūt tieši Kuldīgas ēku īpašnieki un iedzīvotāji savā ziņā arī saprot, ka viņi pieder pie šīs unikālās pasaules cilvēces daļas, kuru rīcībā ir šis pasaules mēroga vērtības mantojums, un viņi ir atbildīgi par to."
Kuldīgas metamarfozes uzteic Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) profesors Jānis Krastiņš, kurš savā pētījumā pārbaudīja vēsturisko ēku autentiskuma pakāpi: "Darbā par šo UNESCO mantojumu varēja ļoti interesanti novērot, kā mainījās arī vietējās administrācijas, atbildīgo amatpersonu izpratne par korektu vēstures mantojuma atjaunošanu un uzturēšanu, saglabāšanu. Ļoti ilgi daudzas tādas lietas, kas pat neprasa īpašus ieguldījumus, pieņemsim, vienai ēkai notekcaurule jau ilgu laiku bojā fasādi: cik tas maksā – stundu darba un dažus latus naudas – pieliec cauruli, lai glābtu sienu. Bet to cilvēki pat nepamanīja un, sākot šo propagandu, ka mums ir jāiekļūst tajā pasaules kultūras mantojuma sarakstā, izpratne lielā mērā mainījās."
Pagaidām Kuldīgai nedraud pārvēršanās par muzeju
Kuldīgas gidei Ingai Trumsiņai ir savs stāsts par katru māju – kas tur dzīvojis, kādas vietējās leģendas ap to vijas. Viņai sāp sirds par tām mājām, kuras vietējie pārdevuši un kuras pēc tam pārtapušas par tūristu vasaras rezidencēm.
Ziemas laikā logi tumši, skurstenis nekūp un mājā nav nekādu dzīvības pazīmju. Taču gide apzinās, mantojuma saglabāšana un vecpilsēta sakopšana nav vēl Kuldīgu pārvērtusi par muzeju, bet robeža esot trausla: "Kamēr šīs mājas būs dzīvas katru dienu, tikmēr es domāju, ka pilsētai noteikti nedraud Brīvdabas muzeja statuss. Te ir cilvēki, iestaigātās taciņas, ir notīrīts sniedziņš uz lievenīšiem, ir aizrasojuši lodziņi, tās visas ir dzīvības pazīmes. Ir zābaciņi pie durvīm, vasarā tur ir kāds divritenis, ir iekoptā puķu dobe pie mājas, ir soliņš, kur mājas saimniece ir iznākusi apsēsties uz lievenīša.
Kamēr šīs mājas dzīvos, kamēr šīs mājas dzīvos neatkarīgi no tā, vai viņas ir vai nav UNESCO sarakstā, ir vai nav restaurētas, pilsēta būs dzīva."
RTU profesors Jānis Krastiņš norāda, ka iekļaušana UNESCO mantojumā nenozīmē Kuldīgas iekapsulēšanu kaut kādā laika periodā: "Neviena kultūras mantojuma saglabāšana nav domāta kā vēstures rata apturēšana vai sastindzināšana. Mantojums ir jāizmanto radoši, nedrīkst iznīcināt esošas vērtības, kā tas nereti notiek. Tas nenozīmē, ka šeit nekas nevar tapt no jauna. Visa vēsture ir bijusi viena vienīga uzslāņojumu rašanās."
Kuldīgas Restaurācijas centra vadītāja Ilze Zariņu joprojām redz Kuldīgu kā dzīvu organismu, kas nepārtraukti mainās: "Šie iedzīvotāji mainās, jo viena daļa cilvēku noveco, un to vietā varbūt nāks jauni iedzīvotāju un viņiem varbūt šīs lietas liekas kaut kādas jaunas, un viņiem sākotnēji varbūt šķiet, ka es tagad parādīšu, kā vajag. Bet mums arī lektori diezgan bieži saka, ka attiecībā uz vēsturisko ēku nemēģina uzspiest kaut kādu savu skatienu, bet paskaties, ieklausies, ko tā māja tev stāsta.
Tie senie ēku būvētāji jau bija ļoti gudri, viņi jau bija pieredzējuši, viņiem jau bija tādas gadsimta gaitā pārmantotas šīs tradicionālās zināšanas."
Tas, ka Kuldīgai UNESCO saraksts nav uzlicis attīstībai veto, apliecina arī UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Inga Surgunte: "Īstenībā nebūt nav tā, ka iekļaušana Pasaules mantojuma sarakstā nozīmē attīstības beigas. Ir tāds termins pasaules mantojuma teorijā kā vietas gars, un savā ziņā, pilsētai attīstoties un pārveidojoties un sekojot laikmetam, kas nebūt nav aizliegts, ir visu laiku sev jāpārjautā, vai mēs saglabājam šo vietas garu, un dažkārt tie ir diezgan komplicēti jautājumi."
UNESCO nedod naudu, bet ieteikumus kultūras mantojuma sarakstā iekļautajām pilsētām, kā dzīvot tālāk. Tagad organizācijas aicinājums ir Kuldīgā veidot sinerģiju starp materiālo un nemateriālo mantojumu. "Viena, protams, lieta un tā būtiskākā – šo minēto arhitektūras un pilsētvides elementu saglabāšana, bet otra ir darbs ar kopienām, ar, teiksim, suitu kultūrtelpu, kas ir ļoti saistīta ar Kuldīgu un kas piederas vairāk nemateriālajam mantojumam, bet kas arī iedzīvina un savā veidā ir atbildīgi par šo unikālo pilsētas vaibstu saglabāšanu. Nemateriālais mantojums ir arī amatnieku prasmes, kas Kuldīgā vairāk tiek saglabātas Restaurācijas centrā," norāda Inga Surgunte.
Kuldīgai pirmajai izdevies atbrīvoties no padomju laiku drūmā nospieduma
Arhitektūras teorētiķis Jānis Krastiņš atzīst, ka Kuldīga ir viena no pirmajām Latvijas pilsētām, kam izdevies atbrīvoties no padomju laika drūmā nospieduma: "Vidēji Latvijas urbānā telpa visās pilsētās ir pat tad, ja vietējie iedzīvotāji sūkstās par izmiršanu un ekonomiskām grūtībām, tomēr viņa, būsim objektīvi, nav salīdzināma ar padomju laika nogali, kad Latvija izskatījās būtībā traģiski."
Salīdzinot ar citām pilsētām, Kuldīga bija labākās pozīcijās. Pilsēta maz cieta Otrajā pasaules karā, padomju vara nepaguva uzcelt hidroelektrostaciju. Tagad 400 dārgumu lološana, kopšana un nosargāšana nākamajām paaudzēm ir pašu rokās. Kuldīdzniece Valentīna Golovacka to apzinās un aicina savas mājas restaurācijā iesaistīties kaimiņus: "Savā mājā es arī sievietēm saku, nu labi, viņa ir viena, bet es saku, – var atnākt, tas taču tepat blakus, ja ir pensionāri, diena ir gara, kaut ko padarīt lietas labā." To darīt aicina arī kuldīdznieks Mareks Kaunis: "Jo logiem jābūt saskaņotā tonītī, jau pēc projekta jābūt ir konkrētam kodam, ir krāsu kods, un ieteiktu arī pārējos salabot."
