Fināla žūrijas balvas kategorijā "Sudrabs" ieguva projekti "W māja", "Viesturdārza kvartāls" un process "Astra Zariņa – dabas spēks", savukārt īpašo atzinību ieguva Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma tehnoloģiju centra pārbūves projekts. Šogad pirmoreiz tika pasniegta "Jaunā Eiropas Bauhaus" atzinība, ko saņēma process "Vēsturisko dārzu tradīciju atjaunošana" Kuldīgā.'
"Latvijas Arhitektūras gada balvas 2024" laureātus noteica starptautiskā žūrija: arhitekte, pētniece, lektore, Igaunijas Mākslas akadēmijas Arhitektūras fakultātes dekāne un biroja "PART" līdzdibinātāja Sille Pihlaka no Igaunijas, arhitekte, pētniece Lēvenes Katoļu universitātē un kinorežisore Elodī Degavra no Beļģijas, kā arī arhitekts, arhitektūras studijas "Büro Hacke" dibinātājs un "Mīsa van der Roes balvas 2024" laureāts Makss Hāke no Vācijas.
"Šajā gadā, manuprāt, bija ārkārtīgi neparasta, bet ļoti kvalitatīva žūrija ar ļoti dziļu un visaptverošu skatījumu no, man gribētos teikt, civilizētās Eiropas daļas. Viņi ļoti jutīgi mēģināja uztvert Latvijas arhitektūras raksturu,"
starptautisko žūriju raksturo arhitekts Miķelis Putrāms.
Šogad konkursā tika pieteikts pēdējos gados lielākais darbu skaits — 54 darbi, no kuriem 16 atlases jeb nacionālā žūrija virzīja finālam. Miķelis Putrāms šogad bija atlases žūrijas priekšsēdētājs. Par Dailes teātra priekšlaukuma projektu pagājušajā gadā viņš kopā ar savu komandu ieguva "Latvijas Arhitektūras gada balvas 2023" Grand Prix.
Vai Latvijā arhitektūru vērtē zemāk nekā Igaunijā?
Miķelis Putrāms uzskata, ka šajā gadā pieteikto projektu kopums ir bijis grandiozs un bagātīgs. Viņš saka: "Atlases žūrijai bija grūti, un neapskaužamā situācijā bija arī starptautiskā žūrija." Esot klātesošs vērtēšanas procesā un tiekoties ar iesniegto projektu autoriem, viņš secinājis, ka Latvijas arhitektiem trūkst atzinības.
"Viņi strādā ārkārtīgi smagu darbu – viņi pārstāv sabiedrības vērtības. Līdzīgi kā citas radošās profesijas, viņi, manuprāt, netiek Latvijā pietiekoši novērtēti.
No viņiem tiek prasīts neiespējamais – iekļauties budžetā, uztaisīt brīnumu, turklāt vēl pandēmijas un kara apstākļos. Līdz ar to arhitekti, mūsuprāt, ir jānovērtē par to, kas viņi ir – vizionāri un radošie sabiedrības vērtību paudēji," stāsta Miķelis Putrāms.
Atlases žūrijas priekšsēdētājs izceļ vēl kādu pārdomas raisošu novērojumu: "Šoks bija par to, ka latviešu arhitekti, kas realizējuši lielu, publisku skolas projektu Igaunijā, atzīmēja, ka Latvijā uzbūvēt kaut ko ir desmit reižu grūtāk, nekā to iespējams izdarīt Igaunijā. Un tas nav vairs arhitektu jautājums. Tas ir sabiedrības jautājums par to, kā mēs attiecamies pret saviem arhitektiem un savu vidi."
Būvē gan mājas, gan papīru kalnus
Arhitekte Zaiga Gaile, kuras Jaunā Rīgas teātra projekts ieguvis augstāko gada balvas apbalvojumu, par lielāko kavēkli arhitektu ideju pienacīgā un kvalitatīvā realizēšanā sauc Latvijā valdošo birokrātiju.
"Mūsu smagums ir viss kopā – birokrātija, regulējumi un kontrolēšana. Mēs, arhitekti, mēs esam tajā lielā mehānisma ķēdē paši pēdējie. Mums ir jāpastāv par savām idejām, un no visām pusēm iesaistītie cilvēki patiesībā nevis veicina, bet…"
savā domā skumji apraujas Zaiga Gaile, kuru papildina viņas kolēģis Filips Pitens, kurš arī strādājis pie Jaunā Rīgas teātra ēkas atjaunošanas projekta.
"Tajā procesā visu laiku jāraksta atskaites, paskaidrojumi par to, kas mainās rekonstrukcijas procesā. Visu laiku atklājas jaunas lietas, un man liekas, ka tas process ir samežģīts. Visi papīri krājas milzu čupās.
Tas, ko mēs radām, ir ne tikai celtne, bet arī milzu birokrātiska čupa. Tas to radošo procesu šausmīgi bremzē. Un nošļūk rokas brīžiem," Filips Pitens atzīst.
Zaiga Gaile atzīmē, ka jau pagājuši 30 gadi, kopš top tā sauktais Arhitektūras likums. "Es biju kādreiz Arhitektu savienības valdē. Tas jau bija pirms 30 gadiem, un tad runāja par to, ka tūlīt, tūlīt būs likums par arhitektūru," viņa saka.
Miķelis Putrāms atsaucas uz nesenu sarunu ar Kultūras ministrijas pārstāvjiem, kurā tika runāts par to, ka šis likums virzās uz priekšu. "Tās ir labas ziņas," viņš cerīgi pauž, atgādinot, ka arhitekta uzdevums nav par formu veidošanu, bet gan par lietu sakārtošanu.
"Manuprāt, politiķi un ministri neņem vērā to, ka arhitekti ir spējīgi sakārtot lietas. Ne tikai ķieģeļus, ne tikai betonu, bet arī pilsētas, procesus un dažādus [citus] jautājumus, ar kuriem citas nozares netiek galā.
Šādā ziņā arhitektu spējas netiek pietiekoši izmantotas. Es domāju, ka likums ir svarīgs, jo tas dotu vairāk iespēju arhitektiem palīdzēt sabiedrībai. Tas dotu lielākas pilnvaras," atzīst Miķelis Putrāms un vēlreiz uzsver, ka Latvijā arhitekti ir ļoti talantīgi, bet nepietiekami novērtēti.
Arhitektūras pamatbūtība – iedvesmot
Neskatoties uz valstiskajām problēmām, kas reizē ar Arhitektūras gada balvu no jauna aktivizējušās vadošo arhitektu prātos, Miķelis Putrāms atzīst, ka projekti, kas šogad tika iesniegti vērtēšanai, bijuši kvalitatīvi un augstvērtīgi: "Mēs esam ārkārtīgi pateicīgi visiem pieteicējiem, kas parādīja visu Latvijas arhitektūras plašo un dažādo ainavu."
Iepazīstoties ar gada balvai iesniegtajiem projektiem, žūrijas vidū skaidri iezīmējās galvenais vadmotīvs, kas vieno visus darbus – inovācijas un arhitekta loma sociālās atbildības kontekstā. "Žūrija vienā brīdī nonāca strupceļā, jo, metodiski un analītiski vērtējot šos darbus, bija ļoti grūti pieņemt lēmumu.
Beļģu arhitekte Elodī Degavra bija tā, kas piedāvāja atmest visus pieņemtos kritērijus un katram no žūrijas locekļiem pateikt, kurā vietā viņš ieguva visspēcīgāko emocionālo saviļņojumu, ieejot kādā no telpām vai izbaudot kādu no momentiem šajās radītajās ēkās.
Un tad atklājās ļoti interesanta aina – Jaunais Rīgas teātris izvirzījās priekšplānā, un arī atsevišķi privātmāju projekti izvirzījās priekšplānā. Mēs noreducējām arhitektūru līdz tās pamatbūtībai – sapņot un iedvesmot cilvēku telpiski," Miķelis Putrāms dalās šī gada vērtēšanas specifikā.
"Mums bija oficiālie un ieteiktie kritēriji no Latvijas Arhitektu savienības, bet mēs arī paši meklējām lietas, kas šiem projektiem varētu būt kopīgas. Iesniegtie projekti bija ļoti dažādi gan mēroga, gan sarežģītības ziņā. Bija jaunas un vecas ēkas, jauni un pieredzējuši arhitekti, tāpēc salīdzināt patiešām bija liels izaicinājums. Kādā brīdī tu vairs nesalīdzini, bet vienkārši meklē, kas šiem projektiem ir kopīgs un kura atbilde uz šo jautājumu ir visinteresantākā," sacīja starptautiskās žūrijas pārstāve Elodī Degavra.
"Līdzās visiem intelektuālajiem argumentiem bija arī vienkārši vietas emocija. Tu ieej telpā un sajūti, kā uz tevi iedarbojas gaisma, ēkas lietotāji. Arī tas bija svarīgi. Mēs ņēmām vērā arī emocijas, ko rada katra konkrētā arhitektūra un tās kvalitātes.
Bet savu lēmumu mēs nebalstījām emocijās – tas bija tikai fināla akords pēc tam, kad bijām iepazinušies un izvērtējuši projektus pēc daudz un dažādiem kritērijiem,"
viņa saka, atzīstot, ka, viņasprāt, ēkas nozīme nav tikai tās kvalitātē, bet arī sajūtā, kādu tā sniedz tās iedzīvotājiem.
"Man tas kaut ko pasaka par šīs telpas kvalitāti, ja redzu, ka cilvēki šeit labi jūtas. Viņi jau ir sākuši to pārveidot un papildināt. Man tā ir laba zīme. Es skatos uz arhitektūru kā uz kaut ko, ko mēs atstājam cilvēku lietošanai. Mēs aiziesim, bet dzīve ēkā turpināsies," teica Elodī Degavra, kura uzsver Jaunā Rīgas teātra projekta spēju iemiesot telpās emocijas, iedvesmu un dzīvību.
Teātris nav tikai darba, bet arī dzīves vieta
"Tas, ka var nolasīt jūtas, – lielāka atzinība nevar būt, jo mūsu projektā ir tik daudz jūtu," par projekta atzinīgo novērtējumu saka Zaiga Gaile, kura stāsta, ka jau projekta sākumā, tiekoties ar Jaunā Rīgas teātra trupas māksliniecisko vadītāju Alvi Hermani, runa bijusi par to, ka teātra cilvēki grib māju.
"Mēs te visi darām visu, neko ārā nemetam, visu gatavojam uz vietas. [Vajag,] lai var zāģēt, kalt un taisīt dekorācijas, un savas grimētavas," Zaiga Gaile atstāsta, ko no projekta sagaidījusi teātra komanda. Arhitekte atceras:
"Viņi grimētavas sauca par komunālo dzīvokli. Tas man ļoti aizķērās."
Cenšoties radīt māju sajūtu, Zaiga Gaile kopā ar arhitektu komandu izstrādājusi vietu, kurā atradīsies gan atpūtas stūrīši ar gultu, gan balkoni, gan logi, kas teātra šķietami noslēgto ikdienu tuvina pilsētai.
"Kad vēl nebija sākts remonts, es iegāju vienā grimētavā, kur aktieris Andris Keišs bija atlaidies uz dīvāna. Un viņš teica, ka visi cīnoties par to vienīgo dīvāniņu – kurš no visiem tiks kaut vai pusstundu vai stundu starp mēģinājumu un izrādi pagulēt," atceras Zaiga Gaile, kura uzskata, ka ir izveidota vieta, kurā cilvēki var ne tikai strādāt, bet atcerēties arī par dzīvi ārpus darba.
"Teātris iedzīvojas un iedzīvina ēku ar saviem instrumentiem un iekārtām, apdzīvo ģērbtuves, sānskatuvēs darina instalācijas, uz skatuves logus virina. Viņiem patīk, ka ir dienasgaisma," stāsta Filips Pitens, kurš norāda, ka sākumā aktieri esot pretojušies idejai par logiem uz skatuves, tomēr tagad ir iemīļojuši faktu, ka var dzīvot saskaņā ar diennakts ritējumu.
"No sākuma viņi pretojās – kā, skatuvei logi, kas tas ir? Tur ļoti palīdzēja mūsu holandiešu konsultants Luijs Jansens, kas bija ar mums kopā jau no konkursa laika. Viņš teica, ka cilvēkiem vajag saprast, kas ir par dienas laiku. Lai nav tā, ka tu ieej teātrī, visu laiku esi iekštelpās un nezini, ne kāds ārā laiks, ne kas notiek. Arī mūsu princips bija atvērtība pret āru. Un žūrijai patika mūsu balkoniņi – visur ir balkoni. Aktieri var iziet ārā, un viņi ir uz Lāčplēša ielas. Apkārt brauc mašīnas un staigā cilvēki – tu esi pilsētā. Tā caurspīdīguma ideja, publikas balkoni un publikas pagalms viņiem un mums arī ļoti patīk," par projektu stāsta Zaiga Gaile.
Arhitektūra stiepjas pāri ēkas būvei
Trīs projekti – "W māja", "Viesturdārza kvartāls" un "Astra Zariņa – dabas spēks" – šogad ieguva fināla žūrijas balvu.
"Ļoti interesants objekts ir "W māja". Tajā, neskatoties uz zaļām inovācijām un koka būvmateriālu inovatīvu izmantošanu, ir maģiska un telpiska sajūta, kas ietverta un iespiestajā nelielā zemes gabalā. To var piedzīvot tikai, esot tur iekšā," stāsta Vents Vīnbergs, kurš izceļ, ka starp šī gada apbalvotajiem atrodami ne tikai gatavas ēkas, bet arī procesi. "Tā procesa kategorija ir kā domāšana par arhitektūru ārpus fiziskas būves. Tas bija Daiņa Šmita radīts projekts, izstāde un konference par [arhitekti] Astru Zariņu," stāsta Vents Vīnbergs.
"Vai daudzi pirms tam bija dzirdējuši par Astru Zariņu? Nē.
Tas ir tas pārsteidzošais, ka tika atklāta vesela nezināma Latvijas arhitektūras vēstures daļa un šāda arhitekte, kuras ietekme pasaulē ir ļoti ievērojama.
Astra Zariņa modernisma laikā saprata, ka nevis šīs grandiozās un utopiskās vīzijas ir atbilde sabiedrības labumam, bet tieši atgriešanās pie pamatvērtībām. Viņa savienoja arhitektūru ar ēdiena gatavošanu, vietas izjūtu, attiecībām un emocijām. Arī žūrija norādīja, ka šīs vērtības šobrīd ir svarīgākas kā nekad jebkad agrāk," stāsta Miķelis Putrāms, kurš priecājas, ka arhitektūrā arī mūsdienās vēl iespējams atklāt ko jaunu un iepriekš nezināmu.
"Astras Zariņas projekts parāda, ka arhitektiem svarīga ir ne tikai praktiskā ikdienas darba rutīna, bet arī domāšana par arhitektūru kā tādu," atzīst Vents Vīnbergs.
Domāšana plašāk par mājas sienām skaidri jūtama arī "Viesturdārza kvartāla" projektā.
"Jauno arhitektu birojs "Ruume" konsekventi un metodiski savos projektos aizstāv publiskās telpas kvalitātes pilsētā, neskatoties uz to, ka attīstītājiem interesē maksimāli kvadrātmetri, ko pārdot dzīvokļos.
Viņi ir pievienojuši projektā tik daudzas un dažādas urbānas un sabiedrībai svarīgas telpiskās kvalitātes, ka tas, kā žūrija minēja, kalpo kā piemērs, ka arī pilsētai un publiskam pasūtījumam būtu jāsāk risināt kvalitatīvu dzīvokļu jautājums globālākā mērogā.
Šie dzīvokļi ir mēģinājums rast jaunu kvalitāti un standartu dzīvojamā fondā," saka Miķelis Putrāms.
Īpašo atzinību ieguva Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma tehnoloģiju centra pārbūves projekts.
"Šajā projektā žūrija redzēja vislielāko potenciālu, kas varbūt nebija līdz galam izmantots. Iedomājaties, Kuldīgas pašvaldība ir panākusi, ka Izglītības ministrija vēsturiskā ēkā realizē jaunu, kvalitatīvu izglītības telpu tieši arodlīmenī. Tur notiek darbs ar materiālu, rokām, ēdiena gatavošana. Arhitekti, neskatoties uz visām politiskajām problēmām, ir pieņēmuši ļoti pamatotus un skaidrus lēmums, kas jau šobrīd atbalsta izglītības jauno funkciju," stāsta Miķelis Putrāms.
"Es vienmēr saku, ka viss ir arhitektūra. Vismaz man tas tā ir. Arhitektūra ir pat tas, kā tu ieliec puķes vāzē. Tā ir dzīves sajūta. Un tā mēs arī strādājam – nav mazsvarīgu lietu," par arhitektūras plašo nozīmi saka Zaiga Gaile.
