Henrieta Verhoustinska: Sveicinu studijā modes mākslinieku Fjodoru Podgorniju un kuratori Kitiju Vasiļjevu. Parunāsim par jūsu izstādi "Sadursmes harmonija", kas notiek Pulka ielā, Muzeju krātuves "Skulptūru mežā". Tur ir redzami antīkās un renesanses laika tēlniecības darbi kontekstā ar ultra modernu modi. Kas ir šī sadursmes harmonija?
Kitija Vasiļjeva: Man liekas, ka visu izstādi caurvij kontrasti. Tu jau minēji tēlniecības darbus un augsto modi. Tērpi vizuāli ļoti kontrastē ar skulptūrām, un skulptūras veido tādu dramatisku fonu. Šī telpa ir ļoti īpaša. Es esmu daudz pieredzējusi, ka tas, kādu tu iedod izstādei nosaukumu, iezīmēs to, kāds būs process un kādā veidā attīstīsies pats projekts. Un sadursmes harmonija ir kaut kas, ko mēs arī izbaudījām viscaur veidošanas procesam.
Mēs mēģinājām izdarīt kaut ko tādu, kas varbūt nav tik ierasts Latvijas izstāžu praksē. Mēs prasījām visiem izstādē iesaistītajiem spert soli tālāk par komforta zonu.
Es tikko uzzināju, ka Muzeju krātuve ir vieta, kur glabājas mūsu nacionālais krājums. Pašlaik tur tiek izstrādāts projekts par to, kā tiktu saglabātas muzeju vērtības arī kara apstākļos. Tā vieta īstenībā nav nejauša. Stratēģiski tā atrodas tādā vietā, kurai nav viegli piekļūt klāt. Viņa ir novietota Pulka ielā, kas nav lokācija, kur mēs bieži ejam. Tā neatrodas pilsētas centrā, lai saglabātu drošību. Un mēs ejam uz šo slēgto vietu un sakām, lai to atver tagad, šajā laikā, kad blakus ir karš. Brīdī, kad mēs veidojam plānus par to, kā to vietu saglabāt karā, atveram un parādām apmeklētājiem, kā tur izskatās. Izstādē izmantotās telpas ir vieta, kur cilvēki ikdienā strādā. Un tagad viņi dodas cauri Fjodora tērpiem.
Fjodor, skulptūras un tavi tērpi. Kā tu uztver šo simbiozi?
Fjodors Podgornijs: Es esmu ļoti vizuāls cilvēks. Tiklīdz es iegāju šajā telpā, man bija redzējums. Es uzreiz ar savām maņām izjutu telpu, un man likās, ka ir jāliek šis zilais paklājs, jālevitē manekeni kopā ar skulptūrām un jāveido interesants dialogs starp laikmetīgo dizainu un klasisko kanonu. Katrs cilvēks, kas tur ieiet, var atrast savu vibrāciju, kas kaut kā vibrē arī apkārt. Es nedodu cilvēkiem skatīties tikai uz maniem tērpiem vai tikai uz klasisko mākslu. Cilvēks atrod ceļu pie tās informācijas, kas viņu uzrunā, un caur to viņš atsperas un izzina telpu.
Svarīgais elements ir iedvesmot un aizvest cilvēku ārpus komforta zonas, pie kuras viņš ir pieradis. Tikai tādā veidā mēs varam spert soļus uz priekšu.
Es gan jutos ļoti komfortabli tavā izstādē.
Fjodors Podgornijs: Es neizaicinu visus, bet daudzus cilvēkus, ka tas būs tāds jauninājums. Kādam tas varbūt būs par košu, par asu, par pliku, bet, pat ja kaut kas ir par daudz, tad cilvēki to izzina un saprot, kāpēc tas tā ir. Es neko negribu pasniegt uz sudraba paplātes. Cilvēkiem ir jāiegulda savs laiks un vēlme izlasīt. Es visiem saku, ka šī izstāde ir vērta vismaz pusotru stundu cilvēka laika, lai patiešām izjustu un saprastu.
Vai šī ir zīmola "Fyodor Golan" pirmā lielā izstāde?
Fjodors Podgornijs: Jā. Tā ir pirmā.
Tur ir vairāk nekā 120 darbu.
Fjodors Podgornijs: Jā, varbūt pat ap 140. Tas ir tas laika nogrieznis, ar kuru gribēju parādīt, kā zīmols attīstījās un kur es esmu tagad, esot Latvijā. Kā mana balss turpina dzīvot un attīstīties, sadarbojoties ar dažādiem māksliniekiem un kultūras vides cilvēkiem.
"Fyodor Golan" tika radīts, pateicoties tev un tavam partnerim Golanam Frīdmenam no Izraēlas, pirms aptuveni 15 gadiem.
Fjodors Podgornijs: Jā, mēs iepazināmies 2007. gadā, un 2009. gadā mēs sākām veidot kolekciju.
Pirms tam bija Augstās modes skola Antverpenē, pēc tam – darbs pie "Issey Miyake" skatlogiem Londonā. Jūsu zīmols ir tērpis tādas zvaigznes kā Ritu Oru, Madonnu, Dženiferu Lopesu, kā arī mūsu zvaigznes – Kristīni Opolais, Margaritu un Kristīni Balanas, Kristu Dzudzilo. Kurš šajā ceļā ir bijis visgrūtākais posms un kurš – vispacilājošākais?
Fjodors Podgornijs: Visgrūtākais bija sev noticēt arvien vairāk un vairāk. Es spēru pirmo soli, kad no Ventspils pārvācos uz Rīgu. Un tad no Rīgas un Antverpeni. Es to darīju ar lieliem un maziem soļiem. Visu uzreiz nevar sagremot. Mans mērķis bija mode, un es zināju, ka, lai to sasniegtu, man būs jākāpj ārā no savas komforta zonas. Es analizēju to, kas notiek Latvijā, un sapratu, ka, ja es kaut ko vēlos, man tam jāiet pakaļ.
Neviens mani tur ar atplestām rokām negaidīja, man bija pašam tur jāatrod vieta. Atrast sevī to spēku būt pašam ar sevi.
Tas notika ilgstošā procesā, un es varbūt tikai tagad sāku justies kaut cik komfortabli pats ar sevi. Neteikšu, ka 100%, bet es jūtos pietiekami pašpārliecināts un spējīgs kaut ko izdarīt. Tas bija tāds milzīgs process, un tas nebija tā, ka man likās, ka esmu talantīgs, tāpēc tagad kaut kur braukšu. Bet man arī nebija ko zaudēt. Bija iespēja, ka varu riskēt. Man nebija pieejama komforta sajūta, kas nāk no personīgās dzīves. Stabilitāte nāca no tā, ka es gribēju veidot modi. Tad es Londonā satiku Golanu, un mēs viens otru atbalstījām. Es ar viņu ļoti daudz attīstījos un sapratu, kas es esmu kā cilvēks. Tas atbalsts ir ļoti svarīgs, radot modes zīmolu. Ir jāvar uz kādu paļauties un būt kā vienam kopumam. Tas ir tas interesantais dialogs, kā mēs viens otru papildinājām, jo mēs bijām pavisam pretēji cilvēki.
(..) Vai modes skate ir modes dizainera darbības kulminācijas punkts?
Fjodors Podgornijs: Tas noteikti ir svarīgs punkts. Nezinu, vai kulminācijas punkts. Kad ķermenis vai cilvēks uzvelk tērpu, tas atdzīvojas – tā mērķis un vērtība aktivizējas. Modes skate ir paņēmiens, bet man liekas, ka ir vēl foršāk, kad cilvēks izvēlas to tērpu, nopērk, uzvelk un dzīvo viņā. Process ir diezgan garš – no procesa līdz cilvēkam, galamērķim. Un kā notiek tā otrā dzīve, kas ir pēc tam – kādam tērps tiek uzdāvināts vai pārstrādāts. Tas process ir nebeidzams savā ziņā. Trendi atnāk atpakaļ, un kaut kas foršs ir no pagātnes, kas uzplaiksnīja tagad. Tā ir tāda spirāle, kas visu laiku attīstās uz priekšu.
Vai atceries savus uztraukumus kā jaunam modes studentam?
Fjodors Podgornijs: Tie uztraukumi jau ir vienmēr. Arī pirms šīs izstādes atklāšanas bija uztraukums sanācis. Tā jau ir – tu tik daudz darbojies un nedomā par lietām, un pēkšņi rodas punkts, kad tu sāc uztraukties par to, lai viss izdotos tā, kā tas bija iecerēts. Darbā ir iesaistīti ļoti daudzi cilvēki. Tu mēģini nokomunicēt to kopbildi, un viss var sanākt, bet tajā pašā laikā viss var noiet arī greizi. Tur ir tā burvība – tas ir ekspresīvs process, kurā cilvēki sanāk un izveido kopdarbu. Tur ir enerģija ar cilvēkiem, tērpi un idejas, un tas viss plosās. (..)
Kitij, tu esi saistīta ar laikmetīgo mākslu, un mēs tevi zinām, kā Andra Eglīša "Savvaļas" kūrētāju. Laikmetīgā māksla un mode – kas ir kopīgs un kas ir atšķirīgs?
Kitija Vasiļjeva: Laikam jau tā primārā atšķirība ir tas, ka mode tomēr ir funkcionāla. Modei ir skaidrs pielietojums un mērķis. Laikmetīgajai mākslai tas nav tas primārais, jo mērķi un ideju vairāk definē mākslinieks pats. Tas var būt pētniecībā bāzēts darbs, vidē veidots, personīga interese, prasmju attīstība vai kas cits. Īstenībā ir arī daudz kopīga.
Pirmkārt, jau laikmetīgums.
Kitija Vasiļjeva: Jā. Strādājot ar Fjodoru, man jāsaka, ka modē es šobrīd nejūtos brīvi. Tā nav tā valoda, kuru es pārvaldu.
Bet tev ir Fjodora kurpes un krekls – tas jau vien ir!
Kitija Vasiļjeva: Es lēnām, praktizējot vai pamēģinot, mēģinu iepazīt šo pasauli. Tas, man liekas, ir foršs veids, kā var iepazīt šo nozari. Tas, ko es varu novērtēt Fjodora darbā, ir prasmes, kuras viņam ir, un darbs ar rokām. Ir visinteresantāk strādāt ar māksliniekiem, kuri pārvalda un zina procesu no sākuma līdz galam. Mūsdienās ir tā, ka mākslinieki savus darbus pasūta.
Uzskicē un realizē kāds cits?
Kitija Vasiļjeva: Jā, ir producentu grupas. It īpaši biennālēs un citos lielos notikumos. Ir projekts, un mākslinieks iztēlojas, kā tas varētu būt, bet visu realizē liela tehniskā komanda. Jebkurā kultūras norisē, īpaši mūsdienās, ir iesaistītas milzīgas komandas, lai kaut kas taptu. Mode nav izņēmums, un procesi ir līdzīgi. Bet tas, ko es ļoti novērtēju, ir mākslinieki, kuri paši pārzina procesu no koncepcijas līdz pašai realizācijai, un ka viņi ir klātesoši procesā. Man liekas, ka tā kvalitāte rodas brīdī, kad tu esi klātesošs visā procesā un tevi interesē katra no norisēm. Strādājot ar Fjodoru, tas ir tas, ko es ļoti novērtēju un kas arī ir šīs izstādes veiksme. Katra detaļa ir pārdomāta, tur nav nekas nejaušs.
Šajā izstādē ir iespējams pienākt darbiem ļoti tuvu, lai varētu novērtēt detaļas.
Fjodors Podgornijs: Jā, bija svarīgi radīt iespēju cilvēkam apskatīt darbus ļoti tuvu, lai var redzēt tērpu gan no iekšas, gan tā konstrukciju, gan nepilnības, netīrumus, kas radušies no tērpu valkāšanas. Ir svarīgi redzēt, ka tas tērps nav objekts, kuru pielūdz un kurš ir perfekts un neaizskarams. Tas arī bija ceļš, caur kuru es gāju – es uztaisīju tērpu un man gribējās to pasargāt. Bet tagad man gribējās iemācīties, ka tas ir jādod tālāk un ka uz ķermeņa tas atdzīvojas. Tērpi aktivizē emocionālus procesus cilvēkā, atbrīvo. Notiek mijiedarbība ar sevi un apģērbu.
Jūs ar Golanu esat gājuši cauri dažādām tendencēm. Es aizķēros aiz tevis stāstītā par tērpu, kurā izmantota pitona āda, kura ir nokrāsota tā, ka nemaz neizskatās īsta. Tad jūs nonācāt līdz tam, ka vairs neizmantojat dabīgas ādas. Kā šī transformācija notiek? Vai tā ir pakļaušanās trendiem vai tomēr saistīta ar iekšējo pārliecību?
Fjodors Podgornijs: Tā bija iekšēja pārliecība. Es vienmēr skatos, kas notiek pasaulē. Mode arī to visu reflektē. Tu mēģini uzlabot vidi, kurā esi. Pats pirmais kažokādas materiāls, ko mēs izmantojām, bija manas māsas kažoks, kuru mēs sagriezām un pārveidojām. Tehniski jau tobrīd mēs pārstrādājām, bet tas netika tā reflektēts, jo par to vēl tajos laikos nerunāja. Tad sākās ziņas, un es sāku domāt par dzīvnieku labklājību un to, kā viss ādas ieguves process notiek, un tad es sapratu, ka vairs nemaz negribu to darīt. Tāpēc mēs arī pārstājām. Bet tad veicinājās plastmasas veidošanās, izmantojot mākslīgo ādu. Tas radīja citu problēmu. Mēs mācāmies ar katru soli, ejot uz priekšu. Tagad mēs redzam, ka tiek veicināta ādas audzēšana no organiskām lietām. Daudzi investē šādu materiālu izveidē. Galvenais ir lasīt, redzēt un domāt, ko tu dari un kādā apmērā, kā arī, ko tu vari uzlabot.
Ar atbildību.
Fjodors Podgornijs: Noteikti. Atbildība ir visiem – par savu apkārtni un savu vidi. Ja tā ir sabrukusi, tas nozīmē, ka tu neko nedari.
Tavā izstādē starp daudzajiem tērpiem ir viens vienīgs vīrieša uzvalks spilgti rozā krāsā. Mode ir tikai sievietēm? Taču nē.
Fjodors Podgornijs: Protams, ka nē. Man liekas, ka es tam esmu labs paraugs. Mani interesē mode, un es caur sevi to arī caurstrāvoju. Mani uzrunā sieviešu ķermenis un tas, kā es ap to strādāju. Varbūt tāpēc, ka tas ir kaut kas tik tāls no manis. Varbūt arī tā ir pretestība un atšķirība savā ziņā. Tas ir interesanti. Bet tagad es mācos un caur sevi izzinu arī vīrieša ķermeni. Es redzu, ka es varu veidot kolekcijas arī vīriešu tērpiem. Aizvien vairāk un vairāk vīriešu mode attīstās, paliek krāsaināka un ārišķīgāka. Ir aktivizējusies arī jaunā paaudze, kuru uzrunā šīs jaunās idejas. Vīriešu mode ir daudz izaicinošāka nekā sieviešu mode.
Jo mainās arī stereotipi par to, ko drīkst un ko nedrīkst vilkt vīrietis.
Fjodors Podgornijs: Jā.
Kitija Vasiļjeva: Zināt, ko es tikko sapratu? Skulptūru mežā pārsvarā ir tikai vīriešu skulptūras. (..)
Vēl es, apmeklējot izstādi, nevarēju nepadomāt par to, ka pārsvarā modeļiem ir XS izmērs. Es domāju par to, kur paliek citas dāmas, kuras grib ietērpties tavos tērpos. Vai viņām maz ir tāda iespēja?
Fjodors Podgornijs: Protams! Mūsu tērpi ir domāti visiem cilvēkiem dažādās vecuma grupās. Paraugi tiek izstrādāti vienā eksemplārā, tāpēc ka tas ir tīklains process, kas ir jau aktīvs. Tās modeles ceļo no Ņujorkas uz Milānu, un tas ir tāds vispārpieņemts izmērs šajā industrijā. Tu nevari uztaisīt tērpu katram individuāli īsā laika posmā. Kad veikali mums pasūta, mēs adaptējam tērpus gan Ķīnas tirgus proporcijām, gan Tuvo Austrumu uzskatiem, kur jābūt, piemēram, garām piedurknēm. Ir svarīgi, ka zīmols domā par savu klientu, no kurienes viņš nāk un kādas ir viņa vēlmes. Tāpēc arī veidojas kolekcijas daudzveidība un piedāvājums – ir vakarkleita un arī T krekls, ko var ikdienā uzvilkt. Tam visam vienkārši jācaurstrāvo zīmola identitāte. Pasūtījumi notiek dažādos izmēros, un mums ar to nekādu problēmu nav. Mums bija viens paraugs, kas ilustrējās arī izstādē. Tas bija speciāli šūts dziedātājai Lizzo, kas ir lielāka izmēra sieviete. Bet tērpa paraugs parasti ilustrē ideju, nevis to, ka vajag kaut kā konkrēti izskatīties. Ja tu redzi sevi tajā, tad mēs varam to izpildīt arī uz jebkura cita ķermeņa. (..)
Kitij, kā tu jūties Golana drēbēs? Kā tu teiktu, kas tā ir par sievieti, kas rodas, uzvelkot Golana apģērbu?
Kitija Vasiļjeva: Man Fjodors teica, ka ir svarīgi drēbēs justies brīvi un ērti. Drēbes, kuras mēs uzvelkam, mūs papildina un veido to, kāds ir mūsu tēls, kā mēs jūtamies, kā mēs gribam sevi parādīt citiem un ko es gribu komunicēt. (..) Fjodora blūze [kas man pašlaik ir mugurā], man rada lielu drošības sajūtu.
(..) Fjodor, modes māksliniekam, bez šaubām, jābūt arī psihologam, lai sadarbotos ar komandu un klientiem. Vai tu, paskatoties uz cilvēku un to, kā viņš ir apģērbies, vari kaut ko par viņu nolasīt?
Fjodors Podgornijs: Jā. Esmu jūtīgs uz šādiem elementiem. (..) Es redzu, cik cilvēks grib paslēpties no ikdienas dzīves vai izcelties – kategorijas ir daudzas. Man ir interesanti arī antropoloģiskā līmenī skatīties, kā cilvēks komunicē savu tēlu un ko viņš mēģina pateikt. Arī psiholoģijas aspekts ir svarīgs. Ir cilvēki, ar kuriem man uzreiz ir saikne, ar kuriem viss paliek uz jautājuma zīmes, un tad ir arī cilvēki, ar kuriem man tā arī neizveidojas saikne.
Un to tu vari pateikt pēc apģērba?
Fjodors Podgornijs: Nē, arī pēc tā, kā viņš uzvedas un kā viņš sevi nes. Man ir ļoti interesanti šo vērot. Ir arī pārsteigumi, protams.
(..) Vai demokrātisko firmu apģērbu kombinēt ar augsto modi ir pieņemami?
Fjodors Podgornijs: Jā, tas ir ļoti okei, es visiem to iesaku. Nav tāda pareizā formāta. Es varbūt būtu izvairīgs pārāk ieiet demokrātiskajā modē, domājot par to, kā un kur tas apģērbs tiek ražots. Arī materiāla ziņā nav pārāk forši. Bet idejiskā līmenī man patīk miksēt kaut ko lētu ar dārgu. Tā arī ir tāda sadursme, ko es praktizēju savos tērpos. Piemēram, bikses un krekls nāk no dažādām pasaulēm. (..)
Mode un drosme ir zināmā mērā sinonīmi.
Fjodors Podgornijs: Jā, tiem ir daudz kas līdzīgs, pavisam noteikti.
