Sarunā ar Latvijas Radio 3 "Klasika" – par to, kā veidojas kulturāla vide un cik liela loma tajā visā ir dizainam, par šķietami nepamanāmām, taču vērtīgām lietām, kas uzlabo rīdzinieku ikdienu, par mākslu pilsētvidē, gandarījuma brīžiem un arī specifiskajiem apstākļiem, kas rezultātu liedz sasniegt īsā laikā.
Signe Lagzdiņa: Rīgas pilsētas galvenās dizaineres amatā esat kopš 2022. gada. Līdz tam Rīga par dizainu domāja citādāk – fragmentāri. Vai varbūt nedomāja vispār. Arī pasaulē šāds skatījums ir salīdzinoši jauna, bet laba pieeja, un lielākoties cilvēki izsaka atbalstu un prieku par šāda tipa domāšanu. Lūdzu, ieskicējiet savus galvenos pienākumus!
Evelīna Ozola: Es un visi pārējie mani kolēģi Pilsētas arhitekta dienestā kopīgi strādājam pie kvalitātes uzturēšanas un celšanas: daudz konsultējam, izskatām dažādus projektus, paši iniciējam arī jaunus un domājam par dažādiem veidiem, kā varam panākt labāku kvalitāti gan arhitektūrā, gan pilsētvidē, gan ar to saistītajās lietās – publiskajā mākslā, pilsētplānošanā un pilsētbūvnieciskās darbībās. Jā, mēs varbūt neesam tāda vienība, kas pati vada daudzus savus projektus, taču ļoti iesaistāmies daudzos citos pašvaldības projektos. Tā ir visai cieša sadarbība ar dažādiem departamentiem, struktūrvienībām. Lielākoties piedalāmies ar padomu un dažkārt arī ar kādu stingrāku vārdu, ja redzam, ka tiek pieļautas kļūdas. Savā ziņā esam kompetences centrs: cenšamies pieskatīt visus projektus, kas aktuāli pilsētā.
No dārzkopības līdz pat jumtu segumiem?
Jā, mērogi ir ļoti dažādi, un mēdz būt ļoti interesantas dienas. Pirms kāda laika man bija tāda darbadiena, kurā viena sapulce bija par futbola stadionu, bet uzreiz nākamā – par to, kādam jāizskatās kādam A5 formāta plakātiņam. Dažādība ir ļoti liela.
Kad stājāties amatā, viesojāties "Klasikas" raidījumā "Kāpēc dizains?", kurā dzirdējām jūsu vīzijas un stāstus. Citstarp teicāt, ka nu jau uz Rīgu skatāties citādāk – piemēram, citām acīm ieraugāt atkritumu konteineru vākus. Kas ir mainījies – vai varbūt arī nav mainījies, bet ir pastiprinājies? Kas bija galvenie rūpju bērni pirms diviem gadiem, un kuri tie ir tagad?
Vieglāk nav kļuvis… Pa šo laiku esmu labāk sapratusi sistēmu, kādā pašvaldība strādā. Tas ir diezgan specifiski, un cilvēkiem, kuri paši nestrādā pašvaldībā vai valsts darbā, tā ir pilnīgi nezināma pasaule, kā tiek pieņemti dažādi lēmumi, kādus procesus un posmus iziet projekti, līdz tie nonāk līdz īstenošanai.
Galvenā mācība laikam ir tāda, ka lietas nenotiek tik ātri kā privātajā sektorā. Pilnīgi visā jārēķinās ar lielāku laiku.
Tā ir birokrātija – ka viss trīsreiz jāsaskaņo?
Varbūt, ka tas, ko uzskata par birokrātiju, nav ne tik liels, ne tik biedējošs, bet – jā, varbūt arī tā ir daļa no birokrātijas. Piemēram, iepirkumu procesos mums jādarbojas atbilstoši Publisko iepirkumu likumam, un tas vienkārši prasa daudz laika: sagatavošanās, izsludināšana, noteikti termiņi, kas jānogaida, un tamlīdzīgi.
Vēl arī tas, ka darbu ir daudz – vairāk nekā man jebkad iepriekš bijis, strādājot citās vietās: vienlaicīgi ir tik daudz projektu, ka tos visus virzīt uz priekšu straujā tempā nav iespējams.
Pirmie projekti, kuros iesaistījos, bija Ģenerāļa Radziņa krastmalas pārbūve, kas tagad jau vismaz kaut kādā posmā pabeigta; uzreiz sākās Zolitūdes piemiņas vietas konkurss, tad bija projektēšana Strēlnieku laukumam, kas tagad nu jau arī pabeigts un pārbūvēts, un tā visu laiku nāk klāt arvien jauni projekti, un tie, kas vienubrīd vēl bija tikai iesākti, nu jau ir tālākā stadijā, un katru dienu sākas atkal jauni.
Ja paskatās uz paveiktajiem darbiem, kurās Rīgas vietās jūsu sirds līksmo?
Tas, ko mēs ar kolēģiem mēdzam pārspriest – ka šajā darbā jāiemācās priecāties par dažādiem sīkumiem, jo tādas lielas lietas notiek samērā reti, un arī tad mēs to visu varam sadalīt kādos posmos, kas mums liekas veiksmīgāki un mazāk veiksmīgi. Tā ka daudz jāpriecājas arī par mazām uzvarām. Mēģinot saskaitīt, to sanāk diezgan daudz.
Piemēram, jau pieminētais Strēlnieku laukums: skatoties uz rezultātu, liekas – tur nekā tāda īpaša nav, tikai soliņi, apstādījumi, bet, ja patinam atpakaļ mazlietiņ to atmiņu, tur taču bija brauktuve, kur priekšā piemineklim stāvēja autobusi, un laukums faktiski bija sadalīts vairākās daļās. Tagad brauktuves tur vairs nav. Kur agrāk bija asfalts, tagad iestādīti koki un puķes, un tas ir milzīgs ieguvums! Pat ja galu galā man varbūt nepatīk tieši tas soliņu veids vai vēl kādi sīkumi, kopīgais ieguvums ir ļoti liels.
Ārkārtīgi priecājos par Dailes teātra laukumu, kura [pārveides] sākumposmā biju iesaistīta vēl projektētāja pusē, bet pašās beigās jau strādāju pašvaldībā.
Tā tiešām ir ļoti augstvērtīga publiskā ārtelpa, acīmredzams ieguvums visiem pilsētniekiem – ļoti aktīvi izmantots, populārs laukums ar skaistiem apstādījumiem, kur cilvēkiem patīk atpūsties. Ar to var lepoties.
Ir virkne arī mazāku lietu, piemēram, Kaļķu ielasgals Brīvības pieminekļa pusē. Tur ir pārveidots labiekārtojums, kas arī ir pavisam maziņš projektiņš, savā ziņā – pagaidu risinājums, bet tur ir jaunas vietas, kur sēdēt, tur ir apstādījumi, un cilvēkiem patīk.
Kīleveina tiltiņš ir uzbūvēts: bija tāds projekts, kurā bija ātri jāielec iekšā. Negāja īpaši viegli, un galu galā rezultāts nav arhitektūras vai dizaina izcilība, bet tas ir ļoti pieklājīgs un labs risinājums.
Es to redzu kā savu misiju jeb lielo uzdevumu. Mans darbs jau īstenībā nav panākt izcilību rašanos. Jā, tas ik pa laikam notiks, jo mums ir tādas vietas, kas ar metu konkursiem tiešām izveidojamas par lieliskām, īpašām vietām pilsētā.
Bet mans galvenais darbs ir panākt, lai visi parastie, ikdienišķie risinājumi būtu pietiekami labi. Tas var būt pat kaut kas nepamanāms.
Tas nebūs nekas īpašs. Uz ielas paiesim tam garām un divreiz nepaskatīsimies. Tās var būt lietas, kas gluži vienkārši kalpo cilvēkam pietiekami labi: pietiekami labi soliņi, pietiekami labi ielu segumi, labs apgaismojums, ko tu pat īpaši nepamani, bet tas tur ir. Apstādījumi. Tāds labs ikdienas dizains.
