Latvijas Arhitektūras savienības simtās jubilejas gadā, kā arī gatavojoties kārtējai 29. Latvijas Arhitektūras gada balvai, Latvijas Radio raidījums "Kultūras rondo" sāk jaunu ierakstu sēriju "Latvijas ananasi: 30 gadi Latvijas arhitektūrā".
Katrā no pieciem raidījumiem tiks apskatīts viens objekts, kas nokļuvis Latvijas arhitektūras gada balvas redzeslokā un ieguvis zelta ananāsu. Arī ananāsa stāsts ir īpašs, jo pirmajos apbalvošanas gados laureātiem pasniedza īstus augļus, pēc tam balvas dizainu ananāsa formā veidojuši mākslinieki, līdz beidzot balva transformējusies kā piespraude.
Māja dzīvo kopā ar cilvēku
Arhitektes Brigitas Bulas Sāls māja Pāvilostā arhitektūras lielo gada balvu ieguva 2019. gadā. Saulainā vasaras dienā baltā Sāls mājas fasāde redzama jau pa gabalu. Māja atrodas Pāvilostas vēsturiskā centra malā, tās apjoms ievilkts piejūras pļavā kā šaura, gara līnija.
Arhitekte Bula stāsta, ka mājā dzīvot ir ērti. Šobrīd viņa vidēji trīs dienas pavada Sāls mājā Pāvilostā, bet četras Rīgā. Izrādot māju, viņa pievērš uzmanību tam, ka tajā vaļējas telpas, tādas kā viesistaba un virtuve, mijas ar slēgtām.
"Guļamistabas es taisīju tādas maziņas, maziņas ar nolūku, lai tās ir tā kā tādas aliņas. Visa tā lielā māja ir kā tas lielais apjoms, un tur [guļamistabās] mēs ieejam tikai pagulēt kā minimums. Te ir vannasistaba, un šeit mums ir tāds baseins. Ziemā var trenēties, bet arī vasarā, protams. Mans dēls ir burātājs, un viņam peldēšana ir ļoti svarīga, un jūrā, protams, var brīžiem tikai līdz ceļiem iebrist," stāstīja Bula.
Ziemā Sāls māja tiek apkurināta ar kamīnu, kas iekļaujas kopīgajā mājas siltuma sistēmā. Ja kamīns kādā brīdī tiek pārkurināts, liekais siltums automātiski tiek novadīts baseinā.
"Es esmu redzējusi, protams, mājas, kurās uzbūvē baseinu un to nelieto, bet mēs lietojam aktīvi. Dabīgo materiālu labums ir tāds, ka tie elpo – nav tik bīstamas tās mitruma un siltuma maiņas vai kaut kādas plaisas.
Mani arī tās plaisas pārāk neuztrauc. Varbūt pelējumu nebūtu smuki redzēt, bet tas pārējais novecošanas process mani neuztrauc, jo māja jau arī kaut kā dzīvo kopā ar cilvēku," pauda Bula.
Trīs Pāvilostas mājiņas vienā strīpā
Gan no Bulas kabineta, gan guļamistabām var iziet arī uz mazo, slepeno balkoniņu. Kad Pāvilosta vasarā ir pilna ar cilvēkiem, tur var apsēsties un vērot vēsturisko centru tā, ka tevi pašu neviens neredz. Bet uz jūras pusi māju ieskauj dabiskā pļava.
"Man bija tāds noteikums būvniekiem, ka uz to pusi drīkst iet tikai vienu metru. Tad viņi to arī mēģināja ievērot. Kad bija kāds dēlis tālāk, es nācu un metu tos dēļus atpakaļ būvlaukumā. Tāpēc tā pļava netika nemaz arī sabojāta, un arī tagad mēs tur esam iestaigājuši tikai tādas taciņas uz terasi, bet vairāk arī neko neaiztiekam," stāstīja Bula.
Atgriežoties iekštelpās, mājas otrajā galā var redzēt, kā uzsver arhitekte, – katra vīrieša sapni jeb garāžu. Šobrīd gan tajā garāžā ir bijis viss, izņemot auto. Toties tajā stāv Bulas dēla vēja dēļi, tiek remontētas laivas, iekārtots sporta stūrītis un vieta makšķerēm.
"Tāda ir tā uzbūve tai mājai – gara, gara desa. Sākumā es zīmēju divas, trīs mazas mājiņas un domāju, kā tās savienot.
Tas ir tāds kā Pāvilostas mājiņas škērsgriezums, tas tradicionālais lielums, bet tā kā mums tās prasības ir augušas, nodomāju, ka jānoliek kādas divas, trīs blakus. Tad atmetu ar roku un pieņēmu vienkāršu lēmumu – salikt visas vienā strīpā," stāstīja arhitekte.
Tā ir bijis gan ērtāk māju uzbūvēt, gan arī tajā dzīvot, vienīgi jārēķinās ar palielo attālumu no viena mājas gala līdz otram. Toties var vākt soļus, jokoja Bula.
Jaunais skaistums ir sociālā atbildība
"Vienkāršība, kas iederas, izceļas un ir pārdomāta katrā detaļā. Ekstravagance, kas sasniegta, izmantojot vienkāršus un dabiskus materiālus." Tā Sāls māju 2019. gadā raksturoja arhitektūras gada balvas žūrija.
Bet 2024. gadā, viesojoties Sāls mājā, arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs secina, ka privātmājas arvien retāk piesaka arhitektūras gada balvai, kam varētu būt dažādi iemesli.
"Jo īstenībā arhitekti taču parasti mēdz uzskatīt, ka tieši privātmājās ir visbrīvākās rokas, tur visvairāk var izpausties. Ir valsts lielie pasūtījumi ar saviem ierobežojumiem, ir komercbūves ar saviem ierobežojumiem un ambīcijām, bet tā īstā arhitektūra tieši tajā privātajā arhitektūrā parādās, bet tās ļoti maz iesniedz.
Tā mums laikam ir tāda nordiskā atturība – nevis afišēt to savu varēšanu, bet drīzāk slēpt, paturēt privātumu tiešām privātu," pauda Vīnbergs.
Savukārt Bula sprieda, ka iemesls šai atturībai varētu būt cits. Viņasprāt, pēdējā laikā arvien vairāk arhitektu apzinās arhitektūras sociālo nozīmi un to, kā tā ietekmē cilvēku dzīvi.
"Tad tā privātmāja varbūt ir tas, ko relatīvi vismazāk cilvēku var izmantot, un arī vismazāk cilvēku redz. Tāpēc, es domāju, neviena no pēdējā laika žūrijām nemaz necenšas izvirzīt tos labos privātmāju piemērus priekšgalā.
Es esmu sev formulējusi tādu jaunā skaistuma definīciju. Es saku, ka jaunais skaistums ir sociālā atbildība," pauda Bula.
Pāvilostas latviešu māja
Viņa skaidroja, ka ar savu māju, kurā kā arhitekte ir varējusi izdarīt jebko, viņa ir vēlējusies parādīt piemēru privātmāju arhitektūrai.
"Mēs jau zinām, ka būvniecība ir lielākais piesārņotājs, ko savukārt šinī mājā ir mēģināts samazināt pēc iespējas. Piemēram, ar vietējiem meistariem, kas netērē benzīnu, braucot katru nedēļu šurp. Tas, ko viņi māk izdarīt, tas arī šeit ir. Diemžēl viņi nemāk no koka būvēt, tāpēc māja nav būvēta no koka," stāstīja Bula.
Tāpat mājas materiālu izvēli noteikuši vietējie apstākļi. Pāvilostā ir mērens klimats, bet spēcīgs vējš, tāpēc ēka būvēta no abpusēji ar kaļķi apmestiem, bieziem, monolītiem, vēju necaurlaidīgiem blokiem. Bet virsmas atstātas bez dekoratīvas apdares.
"Nav tādas vienas tipiskās latviešu mājas – Vidzemē ir vienas mājas, Kurzemē citas, un pa reģioniem vēl smalkāk tās mainās.
Pāvilostas latviešu māja ir tāda zvejnieku būdiņa – diezgan zema, maziņa, ar zemiem griestiem un bez pārkarēm. Tas vējš ir tik stiprs, ka tām pārkarēm nav nekādas nozīmes," skaidroja Bula.
Kas vairāk par elegantu privātmāju
Vīnbergs tikmēr pauda, ka patiesībā tas ir retums – arhitektam pašam sev radīt labu māju, un ir skaisti, ka Bulai tas izdevies. Turklāt ņemot vērā, ka nekas daudz šo piecu gadu laikā pēc mājas pabeigšanas Bulai nav bijis jāmaina vai jālabo.
"Nav tipiski, ka arhitekti paši sev labas mājas uzprojektē, jo viņi bieži vien aiziet pārāk lielos eksperimentos.
Ir jau redzēts arhitektūras vēstures grāmatās, ka tas viss pārvēršas par kaut ko tik samocītu, jo ir gribējies pamēģināt to un šito. Dažas tādas ir prātā no slaveniem ārzemju arhitektiem, kuri paši priekš sevis briesmīgi māju ir uzbūvējuši vai visu laiku to pārbūvē," stāstīja Vīnbergs.
Viņš norādīja, ka katrā privātmājā vairāk vai mazāk, bet ir redzama mājas saimnieka personība. Līdz ar to nav jābrīnās, ka arī Pāvilostā mājas ir tik dažādas, un ir skaidrs, ka vienas ideālās receptes privātmājai nav. Tomēr Bulai ir īpaši izdevies noķert apkārtējās vietas raksturu un garu.
"Šeit tiešām, liekas, ir noķerti tie dažādie aspekti, kas veido Pāvilostas unikalitāti. Īstenībā jau tas nav vienkārši par elegantu privātmāju, bet drīzāk par to, ko arhitekts ir pratis dabūt gatavu, saliekot visus šos dažādos faktorus kopā. Man gribētos redzēt, ka tas biežāk notiek privātmājās," pauda Vīnbergs.
