Viņš Latvijas Radio 3 "Klasika" radījumā "Kāpēc dizains?" kopā ar arhitektūras vēsturnieku un žurnāla "Latvijas Arhitektūra" redaktoru Jāni Lejnieku apspriež Rīgas pilsētas arhitektu lomu dažādos laikos un dalās viedokļos par šodienas darba kārtību.
Edgars Pučiņš un Gunārs Asaris – pēdējie autonomie Rīgas pilsētas arhitekti
Līdz 11. oktobrim Latvijas Arhitektūras muzejā būs skatāma izstāde "Divi ģēniji" par diviem 20. gadsimta Rīgas galvenajiem arhitektiem – Edgaru Pučiņu un Gunāru Asari, kuriem šogad aprit 90 un 100 gadu jubilejas. Edgars Pučiņš un Gunārs Asaris paralēli saviem izcilajiem projektiem zināmi kā pēdējie arhitekti, kas Rīgas pilsētas attīstības procesu ietekmēja vienpersoniski.
Edgars Pučiņš bija Rīgas pilsētas galvenais arhitekts no 1960. līdz 1970. gadam. Tā kā viņa vecāki Pirmā Pasaules kara laikā no Latvijas aizbēga uz Krieviju, viņš piedzima un uzauga padomju Krievijas teritorijā, kur ieguva izglītību un dienēja armijā. "1960. gadā Latvijas kompartija viņu uzaicināja uz Latviju. Pirms tam Rīgas pilsētas arhitekts bija Vaidelotis Apsītis, kurš bija buržijs. Kā viņš tajā amatā bija iekļuvis, nav skaidrs, bet šajā laikā viņu vajadzēja ņemt nost un vietā uzaicināt īsto "kadru". Tā arī Edgars Pučiņš kļuva par Rīgas pilsētas galveno arhitektu," stāsta Jānis Lejnieks.
Tomēr arhitekts, kurš "uz papīra" izskatījās tik labvēlīgs partijai, laika gaitā izrādījās ne tik paklausīgs, kā gribētos – 1970. gadā Edgaru Pučiņu atlaida no amata, jo viņš iebilda pret Latvijas komunistiskās partijas Centrālkomitejas ēkas būvniecību Kronvalda parkā.
"Viņam tomēr bija kaut kādā veidā smadzenes iegrozījušās tā, ka viņš saprata, ka pilsētas vēsture ir tik nozīmīga, ka nevar tā vienkārši kaut ko būvēt, kur kompartijai gribas," teic Jānis Lejnieks.
Zaudējis ievērojamo amatu, viņš turpināja iesaistīties daudzos nozīmīgos projektos, tajā skaitā Vecrīgas reģenerācijas projektā. Edgars Pučiņš bija aizrāvies ar domu par vecpilsētas atjaunošanu – viņš sapņoja to padarīt brīvu no naktsdzīves un komercijas. Autostāvvieta "Jēkaba Arkāde" ir vienīgā no Edgara Pučiņa idejām, kas Vecrīgas sakarā tika realizēta, atstājot novārtā arī viņa cerības par koncertzāles būvniecību.
"Jānis iezīmēja interesantu vēsturi – konfliktu starp Latvijas laika aristokrātiju un jaunienācējiem. Gunārs Asaris nāca kā tāda kompromisa figūra.
Viņš bija savējais, bet ļoti labi saprata padomju režīmu un kā pareizi uzvesties varas gaiteņos," turpina Jānis Dripe, kurš stāsta par Gunāra Asara veiksmes stāstu 27 gadu garumā.
Viņa laikā padomju režīms vēlējās attīstīt pilsētu, būvējot lētas daudzdzīvokļu mājas, kuru projektus viņš veiksmīgi novirzīja uz pilsētas nomalēm. "Ne velti mēs starp arhitektiem viņu saucām par lielo zivi. Viņš bija ar savu vārdu. Es domāju, ka viņš bija otrais cilvēks Rīgas izpildvarā pēc pilsētas mēra. Tolaik ar viņu ļoti rēķinājās," saka Jānis Dripe.
Šodienas pilsētas izskats un plānojums – vairāku cilvēku rokās
"Laikos, kad galvenais arhitekts bija cilvēks, kas arī pats varēja projektēt, tā bija tāda personības lielā nozīme. Bet tagad galvenais arhitekts nemaz nedrīkst neko projektēt. Tā ir tā mūsu demokrātiskā režīma ēnas puse, ka galvenais arhitekts ir tikai tāds ierēdnis, kas visus pieskata un konsultē, bet viņš vairs nav radošais. Viņš vairs nevar pateikt – paklau, man galvā tāda vīzija ir. Varbūt galvā viņa ir, bet tu viņu nedrīksti publicēt," par šodien valdošo sistēmu stāsta Jānis Lejnieks.
Jānis Dripe, atceroties pats savu neseno pieredzi kā pilsētas arhitektam, iebilst: "Man šķita labi, ka mums bija sadalītas institūcijas, kas atbild par pilsētu – Rīgas pilsētas arhitektu birojs, būvvalde un attīstības departaments.
Laikā, kad tomēr kaut kāda korupcija un varas uzurpēšana ir iespējama, trīs institūciju neatkarīga darbība garantē kaut kādu caurskatāmību un demokrātiju visos procesos.
Pilsētas arhitektu birojā kopā ar kolēģiem no pilsētas dienestiem tolaik veidojām Daugavas kreisā krasta silueta vīziju. Tas bija visnotaļ radošs darbs."
Pašlaik Rīgas pilsētā vairs nav tāda amata kā pilsētas galvenais arhitekts. Arhitektūras un publiskās ārtelpas kvalitāti Rīgā uzrauga Rīgas pilsētas arhitekta dienests, kura vadītājs ir Pēteris Ratas. "Es neapskaužu par to birokrātiski administratīvo statusu. Varam tikai vēlēt labu veiksmi," saka Jānis Dripe.
Tomēr viņš arī novērtē, ka ideja, kuru savas darbības laikā ieskicējis kopā ar kolēģiem, ir realizējusies: "Viena lieta gan ir šodien laba – Pēterim ir, tā teikt, labā un kreisā roka. Viņam ir pilsētas galvenā māksliniece jeb dizainere un pilsētas galvenais dārznieks jeb ainavu arhitekts. Jau manas darbības laikā mēs ieskicējām, ka tas tā varētu būt, un cerēsim, ka tajos birokrātijas un politkorektuma labirintos izdosies kaut ko labu veikt."
Vai arhitekti zina labāk par iedzīvotājiem?
Līdz ar demokrātijas stiprināšanos pieaug arī pilsētas plānošanā iesaistīto skaits. "Nesen Ratas kopā ar savu vietnieku Jāni Bērziņu prezentēja Ķengaraga attīstības plānu. Tur bija sanākuši daudzi cilvēki, un arī citām apkaimēm ir paredzēts šāds plānošanas process. Ko tur uzbūvēs, to neviens nezina, bet katrā ziņā tas ir labi, ka tiek iesaistīti iedzīvotāji. Tas ir tas pareizais solis. (..)
Kad kaut ko projektē, tev jāaicina tie cilvēki, kas tajās kopmītnēs, veco ļaužu centrā vai dzīvojamo māju rajonā dzīvos, un jānoskaidro, ko viņi tur grib. Līdz ar to saikne ar to tavu lietotāju ir obligāta," saka Jānis Lejnieks.
Jānis Dripe uz sabiedrības iesaisti gan raugās mazliet citādi: "Ar idejām ir jāiet uz priekšu, un idejas rada profesionāli cilvēki – plānotāji, arhitekti. Tikšanās ar kopienu bieži vien paver vaļā absolūti neprofesionālus un savtīgus vērtējumus. Tas ir tāds elegants un diplomātisks barjerskrējiens cauri daudziem viedokļiem, lai beigās arī profesionāla un laba ideja paliktu un realizētos." Viņš uzskata, ka arhitektam un pilsētas vides plānotājam ir milzu atbildība par to, kāda pilsēta izskatīsies ne tikai šodien, bet arī nākotnē, un katrs iedzīvotājs ar skaļu, bet nenoformulētu un nepamatotu viedokli var kļūt par būtisku šķērsli dažādu projektu realizēšanā.
Rīgas nākotne – atkarīga no rīdzinieku darbībām
"Mana vīzija par Rīgu būtu, ka tā ir Baltijas metropole. Pašlaik mēs strauji zaudējam šo lomu. Ar pilsētas plānošanas un uzturēšanas kvalitāti mēs pašlaik stabili esam trešajā vietā. Arī fiziski Viļņa tūliņ būs lielāka," teic Jānis Dripe, kurš uzskata, ka atbildīgajiem cilvēkiem Rīgā būtu jādara viss, lai atgrieztu Rīgai tās vēsturiski pelnīto statusu un ievirzītu to spožā nākotnē.
Savukārt Jānis Lejnieks Rīgas nākotni redz divās dažādās nokrāsās, un tas, kādā toņkārtā iekrāsosies nākošais laiks, viņaprāt, nosaka dzelzceļa būvniecības process.
"Ja "Rail Baltica" aizies mums garām uz Salaspili, Rīga paliks tādā kā nomalē. Vajadzētu to tomēr būvēt līdz Rīgai, kā tas bija plānots. (..) Viņa ir, manuprāt, par lielu, bet toreiz, kad izvēlējās tos projektētājus, tad jau nevienu neinteresēja, cik viņa maksā un cik viņa ir liela,"
saka Jānis Lejnieks, kurš uzskata, ka pilsētas nākotne ir atkarīga no tās iedzīvotāju turpmākajām darbībām un lēmumiem.
