Bērnu spēļu laukumi ir vietas, kurās bērni gana drošā, bet radošā vidē var spēlēties. Laukumu funkcijas var būt dažādas – ne tikai orientētas uz spēli, bet arī uz iemaņu attīstību un pieredzes gūšanu. Tomēr visas šīs funkcijas tiek mazliet apdraudētas, ja visi spēļu laukumi tiek būvēti pēc viena standarta – kādā brīdī bērnam kļūst garlaicīgi šļūkt pa slidkalniņu un šūpoties šūpolēs, jo šāda vide ir pazīstama. Līdz ar to bērnos mazinās spēja novērtēt arī dažādus riska faktorus un būt uzmanīgiem.
Raksta ceļvedis
Bērnu spēļu laukumi Latvijā – pieturamies pie klasikas
"Domājot par rotaļu laukumiem, to, kas šobrīd notiek Latvijā, un to, kur gribas nonākt, man liekas, ka vissvarīgākais ir dažādība. Skaidrs, ka mēs negribam tikai standartizētus risinājumus, bet mums arī nav nepieciešams, lai visur ir avangarda risinājumi, kas izaicina drošības jautājumus.
Jo dažādāka daudzveidība būs pieejama bērniem un mums pašiem rotaļu laukumos, jo tas vairāk veicinās attīstību, un būs arī aizraujošāk un interesantāk pavadīt laiku pilsētā,"
savās domās dalās Renāte Lagzdiņa, kuru visvairāk uzrunā ideja par bērnu laukumu kā mainīgu vidi ar pārvietojamiem elementiem un interesantām formām, kurām var atrast dažādus risinājumus un pielietojumus.
Arī Ilze Janpavle piekrīt, ka bērnu laukumam jābūt interesantam un funkcionāli piepildītam.
"Nav jēgas ieguldīt līdzekļus vietā, kur tu atnāksi pasēdēt, paskatīties un aiziesi. Protams, tam jābūt kam tāda, kas tevi laika gaitā, šo laukumu lietojot, arī attīsta. Sākumā var pārvarēt mazākus šķēršļus, bet pēc tam jau, kad tu atgriezies, nav obligāti jāpārbīda kāds elements, lai būtu atkal interesanti – tu vari tajos pašos elementos atrast jaunas lietas, ko darīt," viņa uzskata.
Latvijā bērnu spēļu laukumi pašlaik nosedz pamatfunkcijas un sastāv no klasiskiem rotaļu laukuma elementiem – šūpolēm, slidkalniņiem, tornīšiem un balansa elementiem.
Vietām redzamas arī trīsdimensionālas struktūras, kalniņi, bumbas un pusbumbas, kā arī dažādi tēli un skulptūras ar dažādiem radošiem pielietojumiem.
Pārlieku lielas regulēšanas sekas
Kā vienus no iemesliem, kāpēc Latvijā trūkst radošu spēļu laukumu, Ilze Janpavle min laukuma plānošanas trūkumu pilsētvidē, kā arī finansiālos šķēršļus. Renāte Lagzdiņa dažādos antropologu un arhitektu pētījumos ir lasījusi, ka arī pārlieku lielie drošības regulējumi slāpē radošumu gan tiem, kas veido spēļu laukumus, gan tiem, kuri tajos pavada savu spēļu laiku.
"Skaidrs, ka es neesmu pret drošību, un es gribu, lai visiem bēriem ir droša bērnība un droša dzīve. Tomēr pētījumos bieži apgalvo, ka, ja tu padari vidi pārāk drošu, bērns nepieredz to, ka, ja viņš uzkāps pārāk augstu, viņš kritīs un kādas sekas tas sagādā.
Kaut kādā ziņā mēs ar šiem standartizētajiem rotaļu laukumiem atņemam iespēju iemācīties bērniem kaut ko, ko mēs sagaidām no pieauguša cilvēka.
Skaidrs, ka mēs varam nodrošināt riskēšanas iespējas drošos apstākļos, bet ļoti bieži tieši tādos standartizētos laukumos bērni vairs neizvērtē situācijas un augstumus, jo viņiem liekas, ka tā vide jau ir pazīstama. Toties, ja viņi ieiet vidē, ko redz pilnīgi jaunu formu veidā, viņiem ir jādomā līdzi, kas tas ir un kur viņi iet, līdz ar to viņi savādāk apzinās savu ķermeni. Tāpēc drošības jautājums ir ļoti svarīgs, bet, kā mēs iemācam bērniem drošību saprast pašiem, arī ir svarīgi," Renāte Lagzdiņa stāsta.
Ko par spēļu laukumiem saka paši bērni?
Bērnu laukumu radīšana ir komandas darbs, kurā iesaistīti ainavu arhitekti, dizaineri, inženieri, inspektori un, protams, finansētāji. Bet vai lemšanas procesā piedalās arī paši bērni, kuri būs gatavā produkta vislielākie kritiķi?
"Protams, būtu izcili, ja mēs varētu jau dizaina procesā vairāk iesaistīt gala lietotāju, jo bieži vien par to, kas šajā laukumā atradīsies, tiek izlemts, sanākot kopā pieaugušiem cilvēkiem un ierēdņiem.
Ja paprasītu viedokli bērnam, viņš, visticamāk, ieteiks tās pašas šūpoles vai to pašu slidkalniņu, jo tas ir viss, ko viņi ir redzējuši, bet varbūt viņš ienesīs noslēpumainību vai kādu elementu tieši no tematiskās puses un tēlainības, ko pieaugušais neizdarīs," saka Renāta Lagzdiņa, kura uz gatavajiem spēļu laukumiem vienmēr aizved kādu no savā ģimenē augošajiem bērniem.
Bērnu spēļu laukumi cauri laikiem
Bērnu spēļu laukumu pirmsākumi meklējami 19. gadsimtā – laikā, kad strauji auga cilvēku skaits, kas pārcēlās uz dzīvi pilsētās. Pirmo bērnu laukumu mērķis bija radīt viņiem drošu un ierobežotu vidi ārpus mājas un ārpus satiksmes noslogotajām un bīstamajām ielām.
Tiesa, no šīs dienas skatpunkta pirmie bērnu laukumi neliekas droši, tomēr tajos parādās tradicionālie elementi, ko vēl joprojām izmanto bērnu laukumos: šūpoles, smilšu kastes un slidkalniņi.
20. gadsimta 30. gadus dēvē par standartizācijas periodu, jo tad parādās pirmie standarta spēļu laukumi, kuros tiek izmantoti materiāli, kas ilgtermiņā ir noturīgāki – koka vietā parādās metāls, segums tiek veidots no asfalta. Ņujorka bija pirmā pilsēta, kurā ilgus gadus masveidā būvēja bērnu laukumus no metāla un asfalta, laika gaitā par to no sabiedrības saņemot kritiku.
Kaut arī spēļu laukumi bija ilgtspējīgi, pastāvēja uzskats, ka tie slāpē bērnu radošumu.
Tajā pašā laikā Skandināvija bērnu spēļu laukumus skatīja ar pretēju pieeju – bērni spēlējās siena čupās un citās brīvās un improvizētās vidēs, jo valdīja uzskats, ka bērnam jārada vide, ar kuru viņš pats var manipulēt, to mainot un dažādi ietekmējot. Skandināvijā bija svarīgi arī atgriezt bērna ikdienas vidē dažādus elementus no dabas – laukumos ienāca ūdens un smiltis. Atzīta bija arī ideja par bērnu spēlēšanos pļavās.
Otrā pasaules kara laikā kādam dāņu ainavu arhitektam Teodoram Sorensenam radās revolucionāra ideja, ko mūsdienās angļu valodā dēvē par junk playground jeb izgāztuves spēļu laukumiem. Tās galvenais mērķis bija ļaut spēlēties bērniem ar izgāztuvēs atrastiem materiāliem. Tā kā Skandināvija bija zināma ar inovatīvu un brīvu skatu uz pasauli, šī ideja izplatījās arī Dānijas kaimiņvalstīs.
"Reiz uz Zviedriju aizbrauca britu ainavu arhitekti, kuri iemācījās šo pieredzi, kas viņiem likās fantastiska. Tomēr, aizbraucot uz Lielbritāniju, viņi saprata, ka nevarēs pārdot šo ideju par izgāztuves spēļu laukumu, tāpēc viņi šo konceptu pārdēvēja par piedzīvojumu spēļu laukumu jeb adventure playground," stāsta Renāte Lagzdiņa.
Pēc Otrā pasaules kara no radošo industriju pārstāvjiem radās pretestība pret modernisma radīto anonimitāti, kas valdīja arī arhitektūrā. Lai padarītu apkārtējo vidi radošāku, tika radītas mākslas instalācijas un abstraktas formas, kurās aicināja spēlēties arī bērnus. Mākslas darbi tika pasūtīti gan individuāliem māksliniekiem, gan tie tika pavairoti no jau esošiem mākslas darbiem.
Tādā veidā māksla savienojās ar spēles elementiem, paplašinot savas robežas un kļūstot demokrātiskāka, jo tā pēkšņi vairs nebija apskatāma tikai muzejos, bet arī pilsētvidē.
1980. gados ASV un 1990. gados Eiropas Savienībā parādījās pirmie drošības noteikumi un standarti attiecībā pret to, kādiem ir jābūt bērnu spēļu laukumiem.
Piemērs tam esot Krišjāņa Barona ielā izveidotais spēļu laukums, kas veidots, sekojot vadlīnijām un noteiktajiem drošības noteikumiem.
Jo dažādāk, jo labāk
Mūsdienās tiek meklēti alternatīvi risinājumi bērnu laukumu izveidei, un pasaulē novērojama tendence, ka tie ir ļoti dažādi. Popularitāti no jauna gūst brīvās spēļu formas un piedzīvojumu spēļu laukumi.
Ilze Janpavle atceras savu bērnību, kad kopā ar draugiem veidoja pazemes bunkurus jeb, kā paši to sauca, zemnīcas.
"Tas bija vesels vasaras projekts. Lāpstas mums katrās mājās bija, un tad visu vasaru mēs rakām bedri, dekorējām viņu ar dēlīšiem, domājām, kur būs virtuvīte, tā, lai var iekāpt.
Neilgi pirms skolas sākuma nonācām līdz beigu stadijai – uzlikām jumtu, noslēdzām visu ar velēnu tā, lai no augšas neko nevar pamanīt – tā tomēr bija zemnīca, viņai jābūt tādai kā bunkuram, kas ir noslēpts no pārējiem. Tad mēs uzaicinājām vecākus uz atklāšanu. Visi bija ļoti priecīgi, bet nākamajā dienā mēs visu ar tām pašām lāpstām demolējām, jo viņa izrādījās pārāk nedroša – jumts varēja ielūzt un mūs visus aprakt zem zemes. Bet tā bija tāda vieta, kur mēs varējām izpausties. Tādām vietām pilsētā būtu jābūt," Ilze Janpavle uzskata.
Vācijā ir lauki, kas paredzēti brīvajām rotaļām, un tie mēdz atrasties arī pilsētās. "Pa laikam kāds atnes zariņus, piekārto, un atkal jauni bērni var nākt un realizēt savus radošos projektus. Tā ir tāda jau nedaudz organizēta vide," stāsta Ilze Janpavle.
"Iedomāsimies, piemēram, ja Ziedoņdārzā atrodas tā nosacītā izgāztuve, kur vienkārši mētājas dēļi un āmuri, un zari. To mēs šodien varētu traktēt kā nesakoptu vidi. Bet tā nesakoptā un neparedzamā vide ir tieši tas, kur bērnam arī iztēle var plaukt," stāsta Renāte Lagzdiņa, kura uzskata, ka ar pilsētvides plānotāju un ainavu arhitektu palīdzību
ir iespējams apmierināt visas sabiedrības daļas – izveidot parku tā, lai cilvēki, kuri tur nākuši pastaigāties un izbaudīt skaistus apstādījumus, to var darīt, neredzot nekārtīgu spēļu vidi.
Laukumus var gudri noslēpt vai aizvirzīt no galvenajiem pastaigu ceļiem.
Lielisks piemērs Rīgā ir "Sporta pils dārzi", kas atrodas visai tuvu lielajam Krišjāņa Barona ielas spēļu laukumam. Tie četras dienas nedēļā ir atvērti arī tai sabiedrības daļai, kurai šajā teritorijā neatrodas mazdārziņi. "Vairāki vecāki to atzina, ka gan viņiem labāk patīk atrasties tur, gan bērniem labāk patīk tur. Un viss, ko viņi tur darīja, bija rakās pa būvgružiem, nēsājās ar akmeņiem pāri visai teritorijai, cauri kokiem, būvēja sev štābus – tas ir pilnīgs pretstats tam, ko mēs varam redzēt Barona spēļu laukumā. Bet, lai nebūtu tā, ka es ieņemu opozīciju pret standartizētiem laukumiem, man liekas, ir brīnišķīgi, ka mums ir visas šīs iespējamās vides," stāsta Renāte Lagzdiņa.
Spēļu laukums, kas paredzēts visiem
Pilsētvidē pēdējo gadu laikā ir ienākuši laukumi, kas paredzēti dažādām vecuma grupām – papildu bērnu spēļu laukumiem ir speciāli iekārtoti sporta laukumi, kuros ikvienam iespējams iet un stiprināt savus spēkus ar dažādiem trenežieriem, pastāv arī senioriem paredzēti laukumi, kas iekārtoti ar dažādām iekārtām, kas palīdz saglabāt plašu kustību spektru.
Renāte Legzdiņa, kura kopā ar mākslinieci Lindu Vigdorčiku Valmierā radījusi interaktīvu mākslas objektu "Rotaļu skatuve", uzsver, ka viens laukums var būt paredzēts arī dažādām sabiedrības un interešu grupām – tie nav obligāti jānošķir.
"Mēs diezgan daudz domājām arī par vecākiem. Gribējām, lai vecākiem ir, kur apsēsties, un lai arī viņu krēsli ir rotaļīgi.
Jau procesā novērojām, ka uz tiem nāk sēdēt ne tikai bērnu vecāki, bet arī cilvēki, kuriem nav bērnu, bet kuri vēlas labprātāk sēdēt un pusdienot kustīgā "c" burtiņā nekā parkā uz klasiska soliņa.
Mēs redzējām, ka arī tētiem un vectēviem var būt interesants rotaļu laukums. Mums tur ir tādi tīkli un virves, ko var kustināt un stiprināt dažādās vietās. Un bija tāda ģimene – tēvs ar vecotēvu un dēliem –, kuri bija izdomājuši spēli. Viņi tajos tīklos krāva visus pārvietojamos elementus un pārnesa viņus uz citām vietām," savos novērojumos dalās Renāte Lagzdiņa.
Ilze Janpavle arī uzskata, ka ir vērts domāt par dažādām vidēm, kas paredzētas ne tikai bērniem. "Varbūt pieaugušais vēlēsies palasīt grāmatu zālienā, un bērns izdomās pavisam citas rotaļas. Ideālais rotaļu laukums droši vien varētu būt tāds, kur visi var izpausties," viņa saka, domājot gan par lietotājiem, gan par laukumu radītājiem.
