Lielā zāle. Tā ir sirds JRT ēkai Lāčplēša ielā, un aktieri to aplūkot dodas kā mūziķi, kuru rokās ielikts jauns instruments. "Rīgas Krēslu fabrikas" gatavoto, ļoti ērto krēslu atzveltnes gan vēl pārvilktas ar maisiem, uz skatuves rosās strādnieki no būvkompāniju "Skonto būve" un "Skonto Construction" apvienības, bet viss beidzot ieguvis aprises – prožektori ir savās vietās, priekškars paceļas un nolaižas.
"Priecājas kā bērni!" skatoties, kā aktieri dodas uz skatuvi, aizkustināti sacīja arhitekte Zaiga Gaile, kuras vadībā tapa jaunais teātra komplekss.
Tā pati zāle, bet ērta
Lielā zāle, kur tagad ir 300 vietu, ir saglabāta veidolā, ko nepilnos trīs mēnešos radīja arhitekta Artūra Krūmiņa vadītā komanda pēc tam, kad 1931. gada naktī uz 2. oktobri to izpostīja ugunsgrēks.
"Mēs pacēlām griestus un pacēlām krēslu kāpumu. No jebkuras vietas ir ļoti laba redzamība un dzirdamība. Balkonu atbīdījām par trim metriem atpakaļ. Tas tēls paliek, ienākot liekas, ka tā ir tā pati zāle, bet tikai ērta. Balkonu vispār nevarēja lietot – no pirmajām rindām kaut ko varēja redzēt, un tālāk neko nevarēja," pastāstīja Gaile.
"Ventilācija nāk no grīdas, pūš vēsu gaisu. Un arī akustiskās prasības – sienas nav taisnas, tās ir mazliet saliektas. Ļoti labi skan. Alvis [režisors Alvis Hermanis] skaitīja dzeju, un mēs dzirdējām balkona pēdējā rindā praktiski bez īpašas piepūles."
Telpās ielaiž dabisko gaismu
Skatuves aizkulisēs ir logi, jo pēc jaunākajām tendencēm teātros jādomā arī par cilvēkiem, kas daudz laika pavada, būvējot skatuvi – lai viņiem dzīve nepaiet tumsā.
"Šeit ir ļoti daudz dabiskās gaismas. Viss teātra ansamblis ir caurspīdīgs, no visām telpām kaut kādā rakursā redzi āru, pilsētu – publikas telpas ir saistītas ar pagalmu," pastāstīja Gaile. Aizvadītie gadi viņai pagājuši uztraukumā par projektu. "Bija būvnieku kartelis, mainīja būvnieku, tad bija kovids, tad sākās karš, visas cenas gāja augšā… Mēs to visu izcīnījām."
Modernais sadzīvo ar rūpīgi saglabātām vecajām detaļām, kas atsegušās remonta gaitā, piemēram, uzrakstiem vācu un krievu valodā. Tas ir arhitektes Zaigas Gailes īpašais rokraksts. Nogurusi, bet arī ļoti lepna un laimīga, viņa Latvijas Radio veda no telpas uz telpu.
"Te ir vecās flīzes, vecās margas un vecā lentere, sienas mēs tīrījām un nolēmām, ka tādas paliks, jo tā ir vēsture. Mēs atradām sienā iemūrētu kapsulu – te bija Rīgas Amatnieku biedrības palīdzības kase. Trešajā stāvā viņi uztaisīja zāli, kur lustēties un spēlēt operu vai teātri," pastāstīja arhitekte.
Gailes komandas jaunievedums ir stiklotās sienas, kas veco ēku pagalma pusē pielej ar gaismu. Un arī ieeja Jaunajā Rīgas teātrī tagad būs citur.
"Tātad publika, kas nāk uz teātri, nāk cauri gaišam tunelim, nonāk pagalmā, ieeja ir no pagalma, te ir kluss kā laukos. Pagalma dzīve – te būs daudz zaļumu, visas sienas noaudzētas. Teātrim ir divi pagalmi, šinī, jaunajā mājā, ir divas mazās zāles, black box. Te ir viesrežisora dzīvoklītis ar atsevišķu ieeju," viņa izrādīja.
Aktieri priecājas, režisors kaļ plānus
Aktrise Baiba Broka, ko Latvijas Radio satika ekskursijā pa teātri, savu spilgtāko iespaidu raksturoja divos vārdos – lielā skatuve.
"Patiešām man sirds sāk straujāk sisties, kaut kā tā zāle man dod visu to… ļoti daudz tādu fizisku izjūtu. Tur es sajutu to pašu veco Jauno Rīgas teātri," sacīja aktrise.
Arī aktieris Vilis Daudziņš, kurš, asprātīgi ironizēdams par remonta ieilgšanu, pat veidoja humora video par Ritentiņu ģimeni, kas teātri būvē paaudzēm, sacīja – pirmie iespaidi ir lieliski: "Pirmie iespaidi ir ļoti labi – skatuve ir tāda kā pirms septiņiem gadiem, tikai labāka.
Pati skatuves mute ir elegants "art deco" portāls, man liekas – ļoti šiki. Balkons, kaut ir izmainījis ģeometriju, ir palicis ar apaļajām gaismas būdām abos sānos. Ir tāda sajūta, ka tu atgriezies mājās."
Bet režisors Alvis Hermanis, kas vēl pēc aktieru aiziešanas pārdomās sēdēja skatītāju rindās pie skatuves, jau kaļ konkrētus plānus.
Hermanis: "Ceram, ka martā publiku aicināsim uz šejieni."
Latvijas Radio: "Kura būs pirmā izrāde?"
Hermanis: "Nav noslēpums. "Sapņu tulkotāju sekta." Tā būs izrāde, kurā piedalīsies visi trupas aktieri."
Latvijas Radio: "Un režisors?"
Hermanis: "Par režisoru es pats sevi iecēlu."
Tad arī varēšot redzēt, vai atdzīvosies šīs ēkas dvēsele – īpašā, netveramā atmosfēra, ko nevar izdomāt un uzprojektēt.
Būvnieku projektēšanas koordinators Mārtiņš Kaiva, kurš kā mazs puika no Brocēniem braucis skatīties izrādi "Mans nabaga Marats", ar ko spožā Jaunā Rīgas teātra komanda iekaroja atpazīstamību, promejošajiem aktieriem palepojās – viņš uz jaunās skatuves jau ir iemēģinājis tautas deju soļus, un viss ir kārtībā!
"Izdejoju šeit Pikē griezienā, uz otras skatuves – "Prūšu zemes soļus". Publika man nebija liela, tikai mans telefons, kas to ierakstīja," sacīja Kaiva.
Bet, kamēr vēl nākamā gada sākumā būvnieki pabeigs pēdējos iekšdarbus, strādājot arī brīvdienās, Jaunais Rīgas teātris turpinās izrādes pagaidu mājās – jau redzot gaismu tuneļa galā.
KONTEKSTS:
Pēc arhitektes Zaigas Gailes projekta JRT ēkas rekonstrukcija Lāčplēša ielā 25 sākās 2018. gadā ar sākotnējo budžetu 19 miljoni eiro. 2019. gada vasarā pēc vairāk nekā pusgadu ilgas dīkstāves VNĪ pārtrauca līgumattiecības ar pirmo teātra būvnieku "RERE BŪVE 1". Pie teātra rekonstrukcijas ar budžetu, kas jau bija sasniedzis 29,9 miljonus eiro, 2020. gada pavasarī ķērās nākamā konkursa uzvarētājs – apvienība "SBSC" ar jauno gala termiņu – 2022. gada vasara, kam sekoja vēl vairākkārt pārcelti termiņi un izmaksu kāpums. Skaitot arī samaksu par būvdarbu sadārdzinājumu, līgums par teātra būvniecību ar "SBSC" noslēgts par 32,4 miljoniem eiro.
2023. gada janvārī, protestējot pret kavējumiem ēkas būvniecībā, teātris paziņoja, ka vairs neiestudēs jaunas izrādes pagaidu mājvietā Miera ielā, taču šo "streiku" pārtrauca līdz ar jaunās teātra sezonas sākumu, jo saņēma apliecinājumus, ka darbi ritot pēc plāna.
Šī gada 22. decembrī JRT ēka nodota ekspluatācijā.
